Vai mēs kādreiz pārtrauksim domāt?

Sieviete, kas ezera malā iegrimusi pārdomās.

FOTO: unsplash.com

Bieži vien mēs attopamies nebeidzamā domu virpulī. Tikpat bieži mēs no šī virpuļa cenšamies izrauties, skaidrojot sev, ka gana domāts. Bet vai tas vispār ir iespējams – nedomāt?

Atbilde ir atkarīga no tā, kā mēs definējam domāšanu. Doma ir ķīmisks šāviņš starp smadzeņu šūnām, un tā var norisināties gan apziņas, gan zemapziņas stāvoklī.

Tā veida domāšana, kuru mēs apzināmies, piemēram, nebeidzamās domas, kas parādās galvā, kad mēs cenšamies gulēt, teorētiski ir apklusināma. Tieši tam ir domāta meditācija.

Tomēr, lai arī meditācija ir labs līdzeklis “nedomāšanas” piekopšanā, tomēr joprojām nav skaidrs, kādu bezdomu līmeni ir iespējams sasniegt.

“Es nezinu, vai pilnīga pārstāšana domāt teorētiski ir iespējama, tomēr ja tā ir, tad, manuprāt, tas ir ļoti grūti paveicams uzdevums,” komentēja zinātniece Džūlija Kama.

Tomēr ir skaidrs, ka meditācijas lietpratēji daudz labāk apzinās, kas ir viņu domas. Tāpēc, kad viņiem ir uz kaut ko jākoncentrējas, bet kaut kas sāk novērst viņu uzmanību, viņi labāk saprot, kas ir šī traucējošā doma.

Pastāv atšķirība starp domāšanu un apzināšanos, ka tu domā. Tātad, ja tu kādam pajautāsi, par ko viņš domā, un viņš atbildēs: “par neko”, tad viņš neapzinās, ka viņam ir domas. Piemēram, tu vari būt dziļās pārdomās par savām attiecībām vai kādu gaidāmo pārbaudes darbu, bet tu to sāc apzināties tikai tad, kad kāds tev uzsit pa plecu, izvelkot tevi no šī stāvokļa. Cilvēki, kuri domā par “neko”, var piedzīvot strauju apziņas domu virkni, kas neveido nekādu īpašu stāstu.

Tomēr vispārīgā ziņā smadzenes nekad nebeidz “domāt”. Lielākā daļa domu patiesībā norisinās kaut kur fonā, mums nemaz neapzinoties, ka tās notiek. Tās izslēgt ir neiespējami.

Ja tu pūlī pamani pazīstamu seju un domā, ka pazīsti viņu, tu uzreiz varbūt neatskārt, kā tu viņu iepazini. Tomēr pēc dažām stundām, tu pēkšņi vari to atcerēties. Tas ir tāpēc, ka visas šīs stundas smadzenes fonā strādāja pie tā.

Pat lēmumu pieņemšana pārsvarā notiek zemapziņā. Piemēram, daļa no šīs fona domāšanas pārtop tā saucamajā iekšējā sajūtā jeb intuīcijā.

“Lielu daļu laika mūsu smadzenes skaitļo un rēķina, un nodod mums iegūtos rezultātus intuīcijas formā, saskaņā ar kuru mēs rīkojamies. Ne vienmēr mums ir apzināta pieeja lēmumu pieņemšanas procesam smadzenēs, tāpēc dažreiz mēs radām stāstu, kas izskaidro pieņemto lēmumu. Dažreiz tas ir pareizs, bet citreiz nē,” komentēja kognitīvo zinātņu eksperts Maikls Halassa.

Pētniece Kama arī saka, ka tas, kā tu definē domāšanu, izmaina atbildi uz sākotnējo jautājumu.

“Ja tu uztver domāšanu kā iekšēju dialogu ar sevi, tad, jā, mēs varam pārtraukt šo iekšējo dialogu. Bet, ja domāšana nozīmē nepievērst uzmanību pilnīgi nekam noteiktam, tad, manuprāt, tas nav īsti iespējams,” teica Kama.

Pat sēdēšana šeit un lasīšana, domāšana par domāšanu liek signāliem traukties starp smadzeņu šūnām, tāpēc, ja mēs kādreiz iemācīsimies pavisam nedomāt, tad smadzenes tāpāt nepārtrauks darboties, mēs vienkārši par tām nedomāsim.

Uz augšu