Klāt jau atkal piektdiena un raidījuma «Pasaule kabatā» jaunā sērija. Šoreiz TVNET studijā viesojās Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Kopā ar Vinetu apspriedām aktualitātes «Brexit» jautājumā, protestus Libānā un ES paplašināšanos Balkānu reģionā.

1:45 - «Brexit» aktualitātes;

17:28 - ES paplašināšanās Balkānos;

33:03 - protesti Libānā.

Spilgtākās raidījumā paustās domas

«Brexit» aktualitātes

Vineta Kleinberga uzskata, ka Lielbritānija pret dalību Eiropas Savienībā ir vienmēr bijusi diezgan skeptiska. Valsts vienmēr ir uzsvērusi savu īpašo statusu un prasības šā bloka iekšienē. «Lielbritānija ir gatava būt vienotajā tirgū, bet tā nevēlas piedalīties ciešākā iekšlietu un tieslietu politikā, vai, nedod dievs, Eiropas Savienības kopējā ārējā un drošības politikā,» saka Kleinberga. Pētniece arī norāda, ka laikā, kad Eiropas Savienība ir sākusi savu virzību lielākas federalizācijas virzienā, Lielbritānijas sabiedrībā tiek izjusta pretestība. Viņa uzskata, ka Lielbritānijas iedzīvotāji arī šobrīd varētu dalīties divās nometnēs – tie, kuri atbalsta Lielbritānijas būšanu ciešāk integrētā Eiropā, un tie, kuri uzskata, ka Lielbritānijai būtu jābūt no tās ārpusē, bet jāmeklē sadarbības iespējas citā formā.

Šā iemesla dēļ nav iespējams droši apgalvot, ka atbalsts Lielbritānijas palikšanai ES sastāvā būtu pietiekami liels, lai nākamā referenduma gadījumā briti tomēr balsotu pretēji, norāda eksperte.

Kleinberga arī piemin vairākas aptaujas, kuras pēdējā laikā ir veiktas Lielbritānijā. «Tajās dati atšķiras, bet tie, kuri saka, ka gribētu palikt Eiropas Savienības sastāvā, ir tikai trešā daļa. Līdz ar to ir liels cilvēku daudzums, kuri atbalsta izstāšanos, bet neatbalsta bezvienošanās izstāšanos. Tāpat ir būtiska iedzīvotāju daļa, kuri nezina, vai atbalsta pagaidām piedāvāto vienošanos. Sabiedrība jebkurā gadījumā joprojām ir sašķelta par to, vai izstāties no Eiropas Savienības vai arī ne,» saka Kleinberga. 

ES paplašināšanās Balkānos

Kleinberga norāda, ka Eiropas Savienības lēmums nesākt iestāšanās sarunas ar Maķedoniju un Albāniju signalizē tās nespēju īstenot savu ietekmi Balkānu reģionā. Turklāt šajā reģionā intereses ir ļoti daudziem spēlētājiem, tāpēc tagad ir sniegta iespēja ES neveiksmi izmantot tādām valstīm kā Krievija un Ķīna. «Šādā kontekstā Eiropas Savienības nosodījums Serbijai par tās gatavību slēgt brīvās tirdzniecības līgumu ar Eirāzijas ekonomisko savienību izskatās nedaudz divkosīgs,» saka Kleinberga.

Viņa arī apgalvo, ka Eiropas Savienības lēmums abās valstīs atstāj milzīgu vilšanās sajūtu. «Mēs jau redzam, ka Ziemeļmaķedonijā premjers, kurš ir proeiropeiskas sociāldemokrātu partijas pārstāvis, saka, ka viņa partija ir zaudējusi leģitimitāti vēlētāju acīs. Viņš arī ir uzņēmies atbildību par nespēju Ziemeļmaķedoniju novest tuvāk integrācijai Eiropas Savienībā. Šā iemesla dēļ viņš ir izšķīries par lēmumu izsludināt ārkārtas vēlēšanas,» pauž eksperte.

Vienlaikus viņa uzsver, ka Eiropas Savienība Maķedonijai un Albānijai ir jau apsolījušas kandidātvalstu statusu.

«Šīs valstis ir centušās, veikušas reformas un gājušas uz to, lai iestāšanās sarunas būtu iespējams sākt. Šobrīd pateikt to, ka visi kritēriji ir izpildīti, bet mēs vēl gribam padomāt, ir ne pārāk tālredzīgi,» saka pētniece.

Visbeidzot, jāatceras, ka Albānijas un Ziemeļmaķedonijas gatavību sākt iestāšanās sarunas iepriekš bija apliecinājusi Eiropas Komisija. Jūnijā par sarunu sākšanu bija lēmusi arī Eiropadome, taču toreiz tā vienojās par to, ka sarunu sākšanas datums tiks noteikts vēlāk. «Tagad ir oktobris un Eiropadome jau atkal pasaka, ka iestāšanās sarunas nav iespējams uzsākt,» norāda pētniece.

Šo lēmumu zināmā mērā var izskaidrot ar Francijas pretestību, jo albāņi ir otra lielākā patvēruma prasītāju grupa Francijā. «Tas ir pilnībā politisks arguments, jo mēs jau zinām, ka pēc Centrālās un Austrumeiropas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā ļoti daudzi cilvēki aizbrauca strādāt uz citām ES valstīm,» saka Kleinberga.

Protesti Libānā

Kleinberga apgalvo, ka 1 miljons protestētāju Libānas kontekstā ir ļoti daudz. Valstī kopumā dzīvo ap 6 miljoniem iedzīvotāju. Turklāt ievērojami ir tas, ka Libānas iedzīvotāji atšķirībā no citiem konfliktiem valsts vēsturē protestē tieši pret politisko varu un sistēmu. Tā ir ļoti netipiska situācija, jo parasti sadursmes ir notikušas tikai starp reliģiskajām grupām – kristiešiem, sunnītiem un šiītiem. «Šobrīd konfesijas ir apvienojušās un iziet ielās, prasot pārmaiņas,» saka Kleinberga.

Libānas politiskās sistēmas spožums un posts ir saistīts ar tās konfesionālo pārvaldes sistēmu, kuras ietvaros katrai reliģiskajai konfesijai ir piešķirta sava ietekmes sfēra. «Prezidents vienmēr ir maronītu kristietis, premjerministrs ir sunnīts, bet parlamenta spīkeris – šiīts. Šāds sadalījums nodrošina līdzsvaru valsts pārvaldē un ir ilgstoši ticis uzskatīts par veiksmīgu kompromisa modeli potenciāli naidīgu attiecību veidošanai. Tomēr pagaidām šo faktu apšauba iedzīvotāji, jo šāda sistēma ir veicinājusi stagnāciju, korupciju un favorītismu. Libānas politiskajā sistēmā vairāk diskutē par to, kurš būs pie varas, nevis par valstij nepieciešamajām reformām,» pauž eksperte.

 

Raidījuma sižetu izklāsts

«Brexit» aktualitātes

Par spīti tam, ka ir ticis pieņemts jauns «Brexit» vienošanās variants starp Lielbritāniju un Eiropas Savienību, sestdien, 19. oktobrī, Lielbritānijas parlaments nobalsoja par priekšlikumu, kura ietvaros parlaments nevar apstiprināt Borisa Džonsona panākto «Brexit» vienošanos, kamēr parlamentā nav pieņemts vienošanās izpildes likums.

Ņemot vērā, ka līdz ar to automātiski netiek apstiprināta «Brexit» vienošanās, iedarbojas likums bezvienošanās «Brexit» novēršanai. Saskaņā ar to premjeram ir jālūdz ES pagarināt Lielbritānijas izstāšanās termiņu līdz 31. janvārim.

Džonsons uz šo situāciju ir atbildējis ar samērā interesantu soli. Viņš ir nosūtījis Eiropadomes prezidentam Donaldam Tuskam divas vēstules. Vienā no tām tika izteikts lūgums pagarināt «Brexit», taču tā netika parakstīta. Savukārt otrajā – izklāstīti iebildumi pret «Brexit» termiņa pagarināšanu, un tā parakstīta tika.

Jāpiemin, ka neparakstītā vēstule ir kopija tai vēstulei, kura ir iekļauta minētajā likumā bezvienošanās «Brexit» novēršanai. Lielbritānijas vēstnieks ES Tims Barovs jau ir Briselei paskaidrojis, ka šāda vēstule esot tikusi nosūtīta tikai tāpēc, ka to ir pieprasījis likums.

Tagad Džonsona priekšā ir nebūt ne vienkāršs uzdevums. Viņam līdz oktobra beigām ir nepieciešams panākt gan vienošanās izpildes likuma pieņemšanu, gan arī «Brexit» vienošanās ratificēšanu līdz 31. oktobrim.

Turklāt pastāv risks, ka vienošanās izpildes likuma ietvaros Lielbritānijas parlamentārieši varētu mēģināt iekļaut punktus, kuri Džonsonam ir nepieņemami. Tādā veidā tie varētu mēģināt turpināt bremzēt izstāšanās procesu.

Rodas jautājumi. Vai būs vēl viens «Brexit» pagarinājums? Vai Lielbritānija beigu beigās izkļūs no sarkanajām līnijām, kurās tā ir pati sevi iedzinusi?

FOTO: SIPA/Scanpix

Protesti Libānā

Šajā nedēļā turpinās protesti Tuvo Austrumu valstī – Libānā. Atsevišķi analītiķi jau ir norādījuši, ka tie varētu būt vieni no lielākajiem visā Libānas pastāvēšanas vēsturē. Pamatojoties uz valsts vietējām mediju platformām, ielās svētdien izgāja vairāk nekā 1 miljons cilvēku.

Protesti ir izcēlušies Libānas ekonomisko problēmu kontekstā. Jānorāda, ka Libānai ir viens no lielākajiem valsts parādiem pasaulē, kas ir pielīdzināms 150% no iekšzemes kopprodukta. Tāpat valstī valda augsts korupcijas līmenis un politiskās sistēmas elitārisms.

Libānas iedzīvotāji savā ikdienā jau ilgstoši saskaras ar elektrības un ūdensapgādes traucējumiem, kā arī atkritumu savākšanas krīzi, kura vēl arvien nav pilnībā atrisināta. Tomēr krīzi izraisīja valdības ierosinātie taupības pasākumi, kuru ietvaros bija paredzēts ar nodokļiem aplikt arī populāro saziņas platformu Whatsapp.

Salīdzinoši īsā laikā protestētāji sāka pieprasīt plašas reformas Libānas politiskajā sistēmā un esošās valdības atkāpšanos. Būtiski ir arī tas, ka pašreizējos protestos Libānā nav tik ļoti novērojams valsts politikā tradicionālais uzsvars uz konfesiālismu. Sunnītu, šiītu un maronītu kristiešu protestētāju starpā valda sapratne par to, ka būtu nepieciešama kardināla esošās sistēmas maiņa, neatkarīgi no to reliģiskās piederības.

Valdība jau ir centusies protestētājus nomierināt ar vairākiem solījumiem, no kuriem viens bija Whatsapp nodokļa ieceres atcelšana un solījums nepalielināt arī citus nodokļus. Tāpat premjerministrs Sāds Al Hariri ir solījis bijušajiem un esošajiem likumdevējiem samazināt algas par 50%, kā arī likvidēt Informācijas ministriju un vairākas citas valsts institūcijas. Viņa reformu plāns arī paredz korupcijas apkarošanas struktūras izveidošanu.

Tomēr tā vien šķiet, ka Libānas iedzīvotāji šajos solījumos nav ieklausījušies un ir gatavi streiku turpināt. Šeit rodas jautājums – vai Libānā varētu arī notikt jauna revolūcija? Kā tas varētu ietekmēt notikumus Tuvo Austrumu reģionā?

FOTO: AFP / Scanpix

ES paplašināšanās Balkānos

Šajā nedēļā jau atkal ir aktivizējušās diskusijas par Eiropas Savienības paplašināšanos Balkānu reģionā. Par spīti tam, ka Eiropas Komisija vēl pagājušajā gadā piekrita sākt uzņemšanas sarunas ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju jūnijā, ja tās līdz tam laikam būs veikušas uzlabojumus cīņā pret noziedzību un korupciju.

Tomēr jūnijā Eiropas Savienība šā jautājuma izskatīšanu atlika līdz rudenim un pastāvēja cerības, ka progresu izdosies panākt bloka līderu samitā pagājušajā nedēļā. Tomēr arī šoreiz solis par iestāšanās sarunu sākšanu atbalstīts netika.

Pamatojoties uz Francijas prezidenta Emanuēla Makrona vārdiem, vairākums ES valstu ir iestājušās par Ziemeļmaķedonijas pievienošanos, taču saistībā ar Albāniju ir salīdzinoši stipra pretestība. Francija arī apšaubot Eiropas Komisijas ziņojumu par visu uzdevumu izpildi iestāšanās sarunu sākšanai.

Šis Eiropas Savienības lēmums ir arī izraisījis politisku satricinājumu Ziemeļmaķedonijas iekšienē. Tās premjers Zorans Zaevs, kura valdības mērķis jau ilgstoši ir bijis iestāšanās sarunu sākšana, jau ir paziņojis par nepieciešamību rīkot pirmstermiņa vēlēšanas. Tās sarīkot ir paredzēts šā gada pavasarī.

Savukārt Albānijas premjerministrs Edi Rama ir paudis dziļu vilšanos par Eiropas Savienības lēmumu un brīdinājis, ka kavēšanās ar iestāšanās sarunu sākšanu var atkārtoti aktivizēt gruzdošos konfliktus Balkānu reģionā.

Vairāki eksperti ir norādījuši, ka daba nemīl tukšumu un Eiropas Savienības vilcināšanās gadījumā Rietumbalkānu valstis varētu izvēlēties vairāk tuvināties Krievijai un Ķīnai, kurām savās ārpolitikās nav jāsaskaņo 28 nacionālās intereses.

Kāpēc Eiropas Savienībai vispār būtu vajadzīgs Balkānu reģions? Vai varam apgalvot, ka Eiropas Savienības paplašināšanās process nu jau ir kļuvis par izsapņotu sapni?

FOTO: AP/Scanpix