Tirdzniecības kari, sankcijas pret Krieviju jeb sarežģītie ārpolitikas jautājumi Eiropai
TVNET Strasbūrā

FOTO: Evija Trifanova / LETA

Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, konflikts Ukrainā un tirdzniecības karš ir tikai daži no sarežģītajiem ārpolitikas jautājumiem, kas jārisina Eiropai. To, kā Eiropu ietekmē šie un citi jautājumi ne tikai politiski, bet arī ekonomiskajā jomā, intervijā Strasbūrā portālam TVNET pastāstīja Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete (JV).

- Runājot par Brexit – kāds noskaņojums pēdējā mēneša laikā valda Eiropas Parlamentā un kādas varētu būt nākotnes perspektīvas?

- Pirmie soļi jau ir sperti, ir panākta vienošanās. Lai kādas būtu nākamās britu parlamenta debates par kalendāru un citām niansēm, vienošanās detaļas ir apstiprinātas. Par to, kas mūs sagaida tālāk – lēmums par termiņu pagarināšanu, jo šoreiz britu parlamentam tas ir vajadzīgs, nevis lai mainītu vienošanās saturu, bet lai izstrādātu attiecīgos likumdošanas aktus, kā šī vienošanās tiks ieviesta Lielbritānijā.

Eiropas Padomes prezidents Donalds Tusks piedāvās Eiropas Savienības dalībvalstu vadītājiem šā lēmuma rakstisko procedūru. Tas nozīmē, ka nebūs vēl viens samits un lietas virzīsies uz priekšu. Francijas prezidents Emanuels Makrons ir sacījis, ka nekāds pagarinājums vairāk nebūs, bet viņš to teica vēl pirms briti nobalsoja par vienošanos. Jautājums ir par to, kā briti to interpretēs.

Tagad priekšā ir vienošanās ieviešanas process, jo Eiropas Parlaments uzreiz nebalsos, jo arī tam būs nepieciešams laiks, lai iepazītos ar vienošanās detaļām. Trīs nedēļas ir minimums, par ko šajā gadījumā jārunā. Taču tas, visticamāk, notiks tikai pēc tam, kad briti būs pilnībā pabeiguši savu ratifikācijas procedūru. Diskusijas šeit notiek visu laiku, lai lēmumi tiktu pieņemti atbilstoši īpašajai situācijai, kādā mēs dzīvojam.

Tas ir kā ģimenē, kad vīrs un sieva šķiras, – visu laiku jāmeklē situācijai atbilstošākie risinājumi, kas dod iespējami labāko risinājumu.

- Jaunais Eiropas Parlamenta sasaukums ir mazliet mainījies. Kāda kopumā ir vērojama attieksme pret Krievijas – Ukrainas konfliktu, vai nav parādījusies zināma piekāpība pret Krieviju?

- Ja runājam par Eiropas Parlamentu, tad šie jautājumi nav priekšplānā, jo mēs vispirms bijām aizņemti ar Eiropas Komisijas veidošanu, kas vēl nav pabeigta, jo vēl jāiztaujā trīs komisāri. Visu laiku priekšplānā ir stāvējis kas cits, un protams – 2020. gada budžets, kas ir jāpieņem. Šīs sarunas tomēr ir bijušas diezgan ilgstošas un sarežģītas.

Es, protams, neņemos spriest, kā ir mainījusies attieksme par šiem jautājumiem. Mums bija viena diskusija par Šteinmaiera formulas piemērošanu Ukrainai. Ukraina ir piekritusi šai formulai, un tā nozīmē, ka abas puses atvelk karaspēku, ir panākta vienošanās par karaspēka atvilkšanu divos Ukrainas rajonos. Pēc tam, kad militārās vienības abpusēji tiks atvilktas, būs jānotur vēlēšanas Doņeckas un Luhanskas apgabalā saskaņā ar Ukrainas likumdošanu.

Ar karaspēka atvilkšanu pašlaik neveicas, jo separātisti katru dienu apšauda Ukrainas pusi. Katru dienu lasu Ukrainas sagatavotos informatīvos ziņojumus, un pagājušajā nedēļā atkal bija nogalināts viens cilvēks. Saskaņā ar šo vienošanos karaspēka atvilkšana var sākties, ja septiņas dienas ir bijis pamiera stāvoklis. Krievija jau ir sākusi kārtējo Ukrainas kompromitēšanas spēli, publiski sakot, ka “Ukraina neīsteno vienošanos, Ukraina neatvelk karaspēku”, - tas notiek tā, kā jau iepriekš ir noticis.

Runājot ar Ukrainas pārstāvjiem, man ir iespaids, ka viņi labi apzinās, cik neīstenojama un zināmā mērā naiva ir šī vienošanās. Tomēr prezidents [Volodimirs] Zelenskis gribēja parādīt, ka ir atvērts sarunām, un vēlas šo procesu pavirzīt uz priekšu. Šeit, Eiropas Savienībā, optimisms, ar kādu tika uztverta Ukrainas piekāpība, ir mazliet pārspīlēts. Ir liels nogurums no Ukrainā esošā konflikta, nogurums no sankcijām pret Krieviju, no spriedzes.

Visi meklē risinājumu, kā, nezaudējot cieņu un nenododot principus, atrast iespēju Krieviju iesaistīt starptautiskajā politikā. Turklāt ASV lēmums atsaukt savus karavīrus no kurdu apgabaliem Ziemeļsīrijā un tam sekojošā Turcijas militārā operācija, kas pēc dažām dienām Amerikas spiediena rezultātā tika apturēta un izziņots 5 dienu pamiers, kura laikā kurdiem ir jāatbrīvo Turcijas pierobežas zona, un vakar [intervija notika trešdien, 23. oktobrī, - red.] Erdogans un Putins vienojās, ka Krievija kopā ar Turciju kļūst par šīs pierobežas zonas miera garantu.

Tas nozīmē, ka Krievija Tuvajos Austrumos ieņem to vietu, ko faktiski vajadzēja ieņemt Eiropas Savienībai. Vēl iepriekš Vācijas aizsardzības ministre Krampa-Karenbauere nāca klajā ar priekšlikumu ka NATO, Krievijai un Turcijai tur jāveido starptautiska drošības zona. Turklāt viņa ar šādu priekšlikumu nāca klajā, nepakonsultējoties ar ne NATO vadību, ne ar citām NATO dalībvalstīm.

Tas, protams, ir mēģinājums parādīt, ka Eiropa arī ir. Tomēr, skatoties reāli, Eiropā nav ne politiskās gribas, ne reālas militārās spējas, lai mēs varētu būt ar zābakiem ārpus Eiropas, ar misiju stabilizēt tur esošos konfliktus.

- Sankcijas pret Krieviju – pašlaik tās ir spēkā, taču, kā jau jūs teicāt, ir tas nogurums arī pret sankcijām. Vai tas varētu nozīmēt, ka kaut kad nākotnē tomēr tiks pievērtas acis uz Krievijas to, ko Krievija dara?

- Lai tas varētu notikt, no Krievijas puses būtu jābūt kaut kādam žestam. Šī žesta nav, un neticu, ka būs. Krievijas specifika ir tā, ka tās sarunveži nekad nepiedāvā tā saucamo kompromisa joslu. Visas citas valstis, to vidū arī Ķīna, sarunu laikā var atkāpties atpakaļ un atrast kompromisu, par ko vienoties.

Krievija ieņem konkrētu pozīciju, no kuras neatkāpjas. Patiesās Krievijas intereses ir novājinātas ASV un Eiropas Savienība, kam netiek izrādīta piekāpšanās. Šobrīd, neskatoties uz ekonomisko lejupslīdi un dzīves līmeņa pazemināšanos Krievijā, starptautiskais prestižs, ko Vladimirs Putins iegūst, to visu kompensē. Tāpēc es nedomāju, ka tuvākajā laikā varētu būt kādas izmaiņas sankciju režīmā vai to pārskatīšanā. Mēģinājumi būs, bet arī Latvijai ir aktīvi jāpretojas tam.

- Vēl viens Krievijas projekts ir “Nord Stream 2”, kas izraisījis plašas diskusijas Eiropā. Vai var gadīties situācija, kad Vācijas un Francijas dēļ, kur ir daudzi “Gazprom” lobisti, biznesa interešu dēļ Krimas okupācija un agresija Donbasā var tikt “paslaucīta zem paklāja”?

- Šeit jānošķir Krima no agresijas Donbasā. Krimas aneksija ir fundamentāla starptautisko tiesību pārkāpšana un Eiropas robežu pārskatīšana. Kas attiecas uz konfliktu Donbasā, tad tāds mēģinājums varētu būt. Tomēr es neredzu, ka šā gāzesvada būvniecību ietekmētu sankciju režīms.

Krievija ir ieinteresēta, starptautiskais konglomerāts, kas to būvē, ir ieinteresēts, Eiropas komisijas rīcībā esošie instrumenti un juridiskie akti – tie nav iedarbināti, un tieši Vācijas un Francijas pretdarbības dēļ tie arī netiks iedarbināti. Kaut gan Francija pagājušajā gadā izrādīja nelielu piekāpšanos, piekrītot, ka arī uz “Nord Stream 2” attiecas gāzesvada projekta saskaņošana ar Eiropas enerģētikas politiku un prasībām. Tomēr, vai saskaņošana varētu notikt un cik lielā mērā – par to neņemos spriest.

- Pēdējo gadu laikā bieži dzirdam par ASV protekcionisma politiku – tarifi tika noteikti pret Ķīnu un tie tika noteikti arī pret Eiropas Savienību. Kā kopumā šādi tarifi var ietekmēt Eiropas Savienības ekonomisko stāvokli?

- Jāsaprot, ka ir liela atšķirība attiecībās starp Eiropas Savienību un ASV, kā arī starp Ķīnu un ASV. Tad, kad sākās tarifu kari, zaudētāji ir abas puses. Protams, arī Eiropas Savienība pēc tam, kad 18.oktobrī ASV noteica 10-25% tarifus ES ražotajām precēm, paziņoja, ka ieviesīs atbildes tarifus 2020.gada sākumā pēc gaidāmā Pasaules tirdzniecības organizācijas lēmuma "Boeing" lietā.

ASV noteiktie ievedmuitas tarifi rada ietekmi uz Francijas, Vācijas, Spānijas un Lielbritānijas industrijas sektoriem, kas ir saistīti ar “Airbus” ražošanu. Tajā pašā laikā ASV prezidents Donalds Tramps izmantoja iespēju daļu no šiem tarifiem 7,5 miljardu apmērā piemērot nevis valstīm, kuras tieši saistītas ar "Airbus" subsidēšanu, bet arī citām nozarēm un valstīm.

Tajā skaitā lauksaimniecības sektoram, un nelielā apjomā tas skar arī Latviju. Ievedmuitas tarifi tiks paaugstināti produktiem, kas kopā veido 0,09% no Latvijas – ASV kopējā preču apgrozījuma. Tas attiecas uz sieru, dažiem gaļas veidiem un dažiem augļkopības produktiem. Kāpēc tieši lauksaimniecība? Tas ir jautājums, kas ASV ir svarīgs, jo Eiropas Savienība neatver savu teritoriju Amerikas lauksaimniecības produktiem, jo tas ir saistīts ar Eiropas augstajiem pārtikas preču standartiem, kas ir augstākie pasaulē, un otrkārt, tā ir vitāla Trampa interese, lai viņa atbalstītāji, kas daudzi nāk no lauku reģioniem, fermeri – lai viņiem pavērtos jaunas iespējas gūt peļņu no tirdzniecības ar produktiem, ko viņi ražo.

Šajā ziņā atšķiras sarunu situācija starp ASV un Ķīnu. ASV apgalvo, kas gan statistiski nav apstiprināts, ka panāktās vienošanās rezultātā Ķīna jau pieņem ASV lauksaimniecības preces, un kopējais lauksaimniecības preču apgrozījums ar Ķīnu varētu sasniegt 40-50 miljardus dolāru. Tas dod ASV un Ķīnai vienošanās platformu, jo tur sarunas rit piekāpības virzienā, un par to liecina arī Trampa pēdējais paziņojums par tarifu ieviešanu pret Ķīnu, ko viņš faktiski neizpildīja. Pēc noklusējuma – nekas nenotika.

Atgriežoties pie Eiropas Savienības, nākamgad gaidām Pasaules Tirdzniecības organizācijas arbitrāžas tiesas lēmumu par subsīdijām “Boeing”, kas dos iespēju mums ieviest tarifus attiecīgām ASV precēm. Tas ir taisnīgs lēmums, taču Eiropas Savienībai ir daudz vairāk ko zaudēt. Mums ir jāņem vērā ne tikai tirdzniecība, bet arī plašāks konteksts, kas saistīts ar ASV militāro klātbūtni Eiropā, kas ir būtisks NATO spēju pamats.

Mani satrauc, ka, ja šie tarifi nākamgad tiks ieviesti, līdzīgi kā Tramps pateica, ka viņš aiziet no Ziemeļsīrijas, tad savā priekšvēlēšanu periodā viņš ar lielu pompu var paziņot, ka “mēs aizejam no Eiropas”. Tā ir spekulācija, bet par to daudz runā Polijā, par to sačukstas Latvijā un citās Baltijas valstīs. Iemesls tam ir kurdu nodevība, kas reiz bija ASV sabiedrotie. Tas ir ļoti biedējošs signāls.

- Krievijas draudzība ar NATO dalībvalsti Turciju – vai nākotnē tas potenciāli nevar kaut kā ietekmēt piektā panta iedarbināšanu, ja, piemēram, notiek uzbrukums Baltijas valstīm?

Pašlaik visās Baltijas valstīs atrodas sabiedroto vienības, Polijā atrodas lielākā vienība. Domāju, ka apdraudējums, ko rada Krievija, pašlaik ir novērsts. Te gan jautājums ir par ko citu. Tas, ka Turcija iepērk Krievijas ieroču sistēmas un raķetes, rada lielu plaisu NATO. Tāpat arī Turcijas operācija Ziemeļsīrijā rada ļoti bīstamu situāciju pie Eiropas Savienības robežām, kas var radīt jaunu migrācijas vilni, jo Turcijas izvērstās karadarbības rezultātā cilvēki, kas aizbēguši no kara zonas, ir ap 180 tūkstošiem. Otrs drauds ir islāma teroristu organizācijas ISIS atdzimšana.

Tāpēc jautājums par Turcijas vietu un saistībām NATO ir viens no sarežģītākajiem. Turcija ir nepieciešama kā stabilizējošs faktors reģionā, tomēr no otras puses Turcijas vienpusējā rīcība un sadarbība ar Krieviju rada sarežģījumus, kas var apgrūtināt politisko lēmumu pieņemšanu.

Uz augšu