Bermontiāde: kā tai neapzināti palīdzēja veidoties arī Rietumvalstis (18)

11. novembris

Šodien, 11. novembrī Latvijas Republikā tiek svinēta Lāčplēša diena. Šis datums mūsu valsts vēsturē ir nozīmīgs ar tā saucamās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas sakaušanu, kuru komandēja Pāvels Bermonts-Avalovs un atbalstīja Vācijas impērijas virsnieks Rīdigers fon der Golcs. Lai gan šajā datumā Bermonts tika sakauts tikai Rīgā un viņa karaspēka padzīšana no Latvijas teritorijas prasīja ilgāku laiku, to tik un tā uzskata par simbolisku uzvaru Latvijas Neatkarības karā.

Rīgas atbrīvošanā liela nozīme bija arī Pirmā Pasaules karā uzvarējušajam Antantes valstu blokam, kuru flotes vienības atbalstīja jaunizveidotās Latvijas armijas militāros manevrus. Tāpat sabiedrotie sniedza būtisku palīdzību arī ar apbruņojumu, apģērbu un pārtiku, kuri bija nepieciešami tā laika vēl bērna autiņos esošajai Latvijas armijai. Kā portālam LSM norāda arī Latvijas kara muzeja vēsturnieks Kārlis Dambītis, ASV atbalstam bija vitāli svarīga loma humānajā palīdzībā valsts iedzīvotājiem. Tas, savukārt, ievērojami atslogoja valsts saimniecību – resursus, kas citādi būtu bijis jāveltī, lai nodrošinātu civiliedzīvotāju ēdināšanu un apģērbšanu. Šo pārpalikumu varēja ieguldīt armijas attīstībā. Principā, var spekulēt par to, ka bez sabiedroto atbalsta Rīga nosargāta varbūt arī nebūtu tikusi.

Tomēr daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir paslīdējis garām fakts, ka atbalsts Latvijas, Igaunijas un Lietuvas pašnoteikšanās tiesībām bija tika viena no sabiedroto ārpolitikas šķautnēm Baltijas reģionā Neatkarības karā. Otro no tām veidoja tajā laikā notikusī komunistiskā revolūcija Krievijā un vēlēšanās atjaunot Krievijas impēriju. Šīs vēlēšanās ietvaros, Rietumi bija ieinteresēti, lai Baltijas reģionā saglabājas nopietns militārs spēks, kurš varētu likt pretsparu sarkanajai armijai. Savukārt, šo šķautņu mijiedarbība dažos gadījumos mudināja īstenot tādu politiku, kura neapzināti palīdzēja veidot Bermontiādi. Tas visspilgtāk izpaudās spiedienā noslēgt Strazdumuižas pamieru un atbalstā veidot balto krievu armiju no Vācijā esošajiem krievu karagūstekņiem.

Strazdumuižas pamiers

1919. gada 3. jūlijā starp Igaunijas un Rietumu Antantes sabiedroto pārstāvjiem no vienas puses un Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju no otras puses tika noslēgts Strazdumuižas pamiers. Šo vienošanos praktiski uzspieda Antantes valstis un tā noslēgšanas laiks sakrita ar Cēsu kauju izskaņu. To ietvaros tika atvairīts provāciskajai Andrieva Niedras valdībai lojālo spēku uzbrukums un Latvijas pagaidu valdības pusē esošie spēki bija pārgājuši pretuzbrukumā un tuvojās Rīgai.

Strazdumuižas pamiera noteikumos var novērot abas šīs iepriekš minētās ārpolitikas šķautnes.

Kā intervijā norāda Latvijas kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītājs Klāvs Zariņš, pamiers paredzēja Latvijā esošo vācu spēku saglabāšanu cīņai pret lieliniekiem (tiem paliekot Kurzemē un Zemgalē), taču tajā pašā laikā šis dokuments noteica, ka vācu spēkiem agri vai vēlu Latvijas teritorija ir jāatstāj (pašnoteikšanās tiesību aspekts). Principā ar šādu soli sabiedrotie centās panākt, lai nenotiktu tālāka asinsizliešana, kuru savās interesēs varētu izmantot lielinieki un Latvijas teritorijā par galvenajiem spēkiem  cīņā pret sarkano armiju eventuāli kļūtu mūsu pašu armija.

Tomēr kā intervijā norāda Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un Stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Valdis Kuzmins, vācu armijas daļu ģenerālim Rīdigeram fon der Golcam nebija nekāda vēlēšanās aiziet un pagaidu valdībai būtu ar viņu bijis jākaro jebkurā gadījumā. «Viņa politika Latvijas teritorijā bija reakcionāra un vērsta uz Vācijas politiskā prestiža un zaudētā svara atjaunošanu Pirmā Pasaules kara noslēgumā,» saka Kuzmins.

Tādā veidā Strazdumuižas pamiers iesaldēja cīņu pret pretvalstiski noskaņotiem elementiem un liedza pagaidu valdībai iespēju mēģināt tos no Latvijas teritorijas izdzīt pilnībā.

Vēlāk šie elementi iekļāvās Bermonta armijā un ar jaunu sparu uzbruka Rīgai.

Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons apgalvo, ka Rietumi Strazdumuižas pamiera noslēgšanas brīdī nevarēja zināt, ka vācu karaspēka klātbūtne izraisīs to, ko mēs mūsdienās pazīstam ar Bermontiādi. Turklāt Antantes valstu atbalstītie pamiera noteikumi pagaidu valdībai arī nebija tik neizdevīgi. Latvijas armija tajā brīdī bija vēl salīdzinoši vāja un nepiemērota mūsu zemes pilnīgai atbrīvošanai. Papildus tam, bija arī iespējams izvairīties no frontes izveidošanās Rīgā un Bermontiādes vēl pirms Bermontiādes, piemetina Zariņš. Savukārt, Kuzmins vērš uzmanību uz to, ka Landesvērā vēl tajā laikā karoja vācu tautības Latvijas pavalstnieki, kuriem bija salīdzinoši augstas kaujas spējas. Savukārt, Strazdumuižas pamiera rezultātā šis drauds Latvijas armijai tika novērsts.

Palīdzība balto krievu armijas veidošanā

Otrais Antantes valstu solis, kurš savā ziņā palīdzēja veidoties Bermontiādei ir to atsaukšanās uz baltgvardu vadītāju aicinājumu organizēt balto krievu armiju no Vācijā esošajiem krievu karagūstekņiem. Tajā brīdī pastāvēja pieņēmums, ka tā varētu koordinēties ar citām baltgvardu armijām un Baltijā esošajiem militārajiem spēkiem, lai palīdzētu karā pret lieliniekiem. Savukāŗt, minētā militārā spēka vadībā eventuāli nonāca neviens cits, kā Pāvels Bermonts.

Jēkabsons atgādina, ka tajā laikā Vāciju bija pārņēmis bads un sabiedrotajiem ir bijis jādomā par to, ko darīt ar milzīgu daudzumu Krievijas karagūstekņu.

«Ja paši krievi izsaka vēlēšanos organizēties un doties vai nu pie Deņikina vai Judeniča, tad protams, ka sabiedrotie šādu scenāriju pieļāva. Viņi galu galā palīdzēja cilvēkiem darīt to, ko viņi vēlas,» apgalvo Jēkabsons. Par Bermontu runājot, Rietumiem bija problēmas izvērtēt to kas no tā visa vispār sanāks, saka Kuzmins. «Antantes galvenais mērķis bija atjaunot Krievijas impēriju un viņi bija gatavi izmantot jebkuru līdzekli – tai skaitā avantūristu Pāvelu Bermontu,» turpina vēsturnieks.

Problēma bija tajā, ka Bermonts bija ļoti ambiciozs cilvēks un negribēja pakļauties ģenerāļa Judeniča prasībai doties viņam palīgā uz Narvu. «Viņš gribēja pats būt karavadonis, saimnieks un pats izdomāt kur tieši cīnīsies,» saka Kuzmins.

Savukārt, šāds karavadonis bija lielisks instruments jau iepriekš minētajam Golcam, kurš meklēja iespējas realizēt savas ambīcijas un gudri paslēpties aiz kāda muguras.

Golcam šī paslēpšanās bija ļoti būtiska. Tas tādēļ, ka šeit izpaudās iepriekš minētā sabiedroto vēlme ciņu pret lieliniekiem eventuāli uzvelt uz mūsu pašu pleciem. Kuzmins norāda, ka nostabilizējoties pašu Baltijas valstu bruņotajiem spēkiem, sāka mazināties arī Antantes valstu atbalsts, un tās bija ieinteresētas no Golca tikt vaļā pēc iespējas ātrāk. Tās arī vērsās pie Vācijas varas iestādēm ar lūgumu virsnieku atsaukt. Bermonts sniedza iespēju vācu karavīriem formāli pāriet krievu paspārnē un izvairīties no došanās projām.

Kā portālam LSM norāda vēstures doktors Jānis Šiliņš, Bermonta korpusu arī pilnībā apgādāja Vācija un reālā vara Jelgavā jebkurā gadījumā avantūrista ierašanās brīdī atradās Golca rokās. Līdz ar to, ģenerālim nebija īpašas grūtības pavērst Bermonta personības šķautnes sev vēlamā virzienā.

Rezultātā, abi kungi nodibināja kontaktus un izveidoja Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju, kurā iekļāvās Bermonta savervētās vienības un Golca komandētās Latvijas teritorijā esošās vācu karaspēka vienības. Vēlāk šī armija uzbruka Rīgai.