Viens no pirmajiem rakstiem, kur figurē Latvijas cilvēkiem tolaik vēl pilnīgi nepazīstami vārdi “elektroniskā nauda” un “bankomāts”, ir publicēts laikrakstā “Jelgavas ziņotājs” 1990. gada sākumā. Latvijas Krājbankas pārstāvis žurnālistei skaidro, ka “...bankomāts ir automatizēta kase.
Bankomātus uzstāda uz ielām, stacijās, visās pieejamās vietās. Vieglas iedzīvošanās kārotājiem tie interesi neizraisa. Jo uzlauzt šo aparātu nav iespējams, bet, ja tomēr, tad konstrukcijā ietvertais mehānisms iznīcinās naudas banknotes. Ar bankomāta palīdzību var pārreģistrēt ietaupījumos no viena konta uz citu, naudu kādam novēlēt, un tas viss paliek noslēpums.”
Tiesa, pirmos bankomātus Rīgā uzstāda tikai pēc pieciem gadiem — 1995. gadā, un tad sākas pakāpeniska pāreja no skaidras naudas norēķiniem uz maksājumiem ar karti. Šobrīd, ar bezkontakta maksājumu ienākšanu un nostiprināšanos mūsu ikdienā, var teikt, ka ir sācies jauns posms norēķinu vēsturiskajā attīstībā. Tehnoloģijas ir mainījušās, bet aktuālie jautājumi – maksājumu drošība, ērtums un norēķinu ātrums — 25 gadu laikā palikuši nemainīgi. Šajā rakstā par vienu no šiem aspektiem — maksājumu drošību.
Pāreja no skaidras naudas uz norēķiniem ar karti un naudas izņemšanas no bankomāta, prasīja emocionālu “nobriešanu” tam, lai tik ierastās banknotes uzticētu aizdomīgai “automatizētajai kasei”. Par drošību bija jādomā gan bankai — skaidru naudu bankomātā ievietojot, gan klientam — to izņemot. Par sava veida “uzvedības higiēnu” kļuva kartes PIN iegaumēšana, atturoties to pierakstīt uz lapiņas, kas makā glabājās blakus norēķinu kartei.
Šodien, kad esam iemācījušies paturēt prātā PIN un citus kodus (vai arī – tos prasmīgi šifrējam, uzticam viedierīcēm), bet norēķinos izmantojam bezkontakta funkciju, minētajā uzvedības modelī ir jāiekļauj jauna lieta. Maksājumu kartei (vai viedierīcei, ar kuru norēķināmies) būtu jāpaliek cilvēka rokās. Proti, jūsu karti “nopīkstina” nevis pārdevējs, bet tikai jūs pats.
Atceraties, vēl pirms dažiem gadiem teju katrā restorānā, kur norēķinājāties ar karti, oficiants jūsu karti kaut kur aiznesa, un atlika vien cerēt uz viņa godaprātu, ka summa tiks ievadīta pareizi un karti neviens nemēģinās nokopēt. Ienākot mobilajiem POS termināļiem, šādai kartes “ceļošanai” vairs nevajadzētu notikt. Tomēr, ja mobilā termināļa nav, labāk aiziet pie kases un veikt bezkontakta norēķinu pašam. Tas prasīs vien dažas sekundes, toties ar garantiju, ka starpposmā starp jums un restorāna kasi ar karti nav mēģinājis “norēķināties” vēl kāds. Pareizi būtu, ka bankas karte vienmēr būtu lietotāja redzes lokā.
Ņemot vērā, ka bezkontakta norēķini ir veidoti īpaši domājot par to tehnoloģisko drošību, svarīgi, ka nepakļaujam sevi liekam riskam. Vienmēr paturēt karti (vei telefonu) redzeslokā, censties norēķinu veikt tikai pašam, kā arī pārbaudīt, ka terminālī ir ievada pareiza pirkuma summa, — ir šo laiku un šīs norēķinu paaudzes uzvedības pamata noteikumi. Mūsdienīgu maksātāju drošais “uzvedības kodekss”. Šie vienkāršie principi jāatceras gan tiem gandrīz 60% Latvijas iedzīvotāju (SKDS pētījuma dati), kuri jau lieto bezkontakta norēķinus ikdienas pirkumiem, gan jāielāgo visiem bezkontakta norēķinu iesācējiem. Ievērot tos nav grūti, un tas ir tā vērts.
Par visu pārējo, kas jāatrisina norēķinu drošības jomā turpinās rūpēties bankas, norēķinu iestādes un tehnoloģiju speciālisti. Kuru dienaskārtībā ir jau nākamie pavērsieni maksājumu attīstībā. Par to plašāku ieskatu varat gūt šeit, – nozares profesionāļu diskusijā “No maksājumiem ar bezkontakta karti līdz bezskaidras naudas sabiedrībai”.