Viens mērķis, kardināli pretēji uzskati jeb "Brexit" sāgas nākamais cēliens

FOTO: Reuters/ScanPix

“Brexit” ir noticis. Bet vai ar to saistītās kaislības ir beigušās? Šonedēļ Eiropas Savienība un Lielbritānija sāk sarunas par tālākajām attiecībām. Abas puses vēlas vienu – brīvās tirdzniecības līgumu. Vai tas ir vienkārši? Ne gluži.

Kā vēsta “Deutsche Welle”, sarunas par nākotnes attiecībām starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju sākās jau pirmdien. Jau tagad ir skaidrs – tuvāko nedēļu un mēnešu laikā būs dzirdams ļoti daudz par šīm sarunām.

Par ko tiks runāts?

Sarunu galvenā tēma – Eiropas Savienības un Lielbritānijas attiecības nākotnē. Primāri sarunās tiks runāts par sadarbību tirdzniecības un ekonomikas, likumu, ārpolitikas, drošības un aizsardzības jomā.

Kamēr liela koncentrēšanās ir bijusi tieši uz tirdzniecības aspektu, Eiropas Savienība ir uzsvērusi, ka šīs sarunas ir ļoti svarīgas tālākajām attiecībām. “Netiks panākta galīgā piekrišana gadījumā, ja nebūs vienprātības visos jautājumos,” teikts Briseles gaiteņos.

Kādi ir termiņi?

Formāli Lielbritānija atstāja Eiropas Savienību šā gada 31. janvārī, kad sākās pārejas periods. Tā laikā Lielbritānijā joprojām spēkā ir Eiropas Savienības noteikumi. Tie būs spēkā līdz pārejas perioda beigām 2020. gada 31. decembrī. Lielbritānijas valdība uzsver, ka šis ir arī “jauno attiecību” sarunu beigu termiņš gadījumā, ja nekādu vienošanos neizdosies panākt.

Kopumā, lai panāktu vienošanos, ir paredzētas desmit sarunu kārtas, kas notiks ik pa trīs nedēļām periodā no 2. marta līdz pat oktobrim, kad teorētiski varētu būt panākta kāda vienošanās.

Daudzi eksperti norāda, ka grafiks ir ārkārtīgi saspringts, bet Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons brīdināja, ka sarunu temps pat ir jākāpina, pretējā gadījumā Lielbritānija izbeigs sarunas līdz jūnijam, ja līdz tam laikam nebūs panākts zināms progress.

Pašreizējā vienošanās, kas panākta pērn novembrī, paredz, ka teorētiski pārejas periods var ieilgt līdz pat 2022. gada beigām. Ar nosacījumu, ja tam piekrīt abas puses.

Ko tirdzniecībā vēlas Lielbritānija?

Viens no galvenajiem aspektiem, par ko aktīvi tiek runāts, ir sadarbības līgums, kāds Eiropas Savienībai ir noslēgts ar Kanādu, jeb CETA, kas tika noslēgts 2016. gadā.

Džonsons pat ir izteicis frāzi, kādu vienošanos viņš gribētu panākt - “Super Kanāda plus”. Lielbritānijas sarunu mērķi kļuva skaidri pagājušajā nedēļā.

Lielbritānija vēlētos panākt visaptverošu brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību, tomēr uzsver – tam jābūt Kanādas tipa līgumam, kurā būtu atrunāti noteikumi par zvejniecību, noziegumu apkarošanu, transportu un enerģētiku.

CETA līguma ietvaros tika atcelti tarifi 98% tarifu un pakalpojumu, kas tiek eksportēti starp Eiropas Savienību un Kanādu. Tāpat ir izstrādāta sadarbība saistībā ar standartiem, kas abām pusēm mazina drošības pārbaužu skaitu. Tomēr – tā kā tā nav muitas savienība vai brīvais tirgus, robežkontrole starp Eiropas Savienību un Kanādu joprojām pastāv.

Tāpat pastāv ierobežojumi uz finanšu pakalpojumu sniegšanu, kas ir galvenais Lielbritānijas ekonomikas sektors. Tarifi un kvotas var būt noteikti agrokultūras sektorā, kamēr lauksaimniecības precēm, kas importētas no Kanādas, ir jāatbilst Eiropas Savienības noteikumiem.

Faktiski – Lielbritānija vēlas tādu pašu līgumu, izņemot nosacījumu, kas paredz 100% piekļuvi Lielbritānijas lauksaimniecības sektoram. Vārdu sakot, Lielbritānija vēlas atcelt jebkādus tarifus un muitu ar Eiropas Savienību, tomēr nevēlas pakļauties Eiropas Savienības regulām un noteikumiem, kā to dara Kanāda.

Tas nozīmē, ka Lielbritānijai nav jāpakļaujas Eiropas Savienības likumiem, respektīvi – tā nebūtu saistīta ar Eiropas Savienības institūcijām, to vidū – arī tiesām.

Ko vēlas Eiropas Savienība?

Pirmajā acu uzmetienā var likties, ka Lielbritānija un Eiropas Savienība vēlas vienu un to pašu. Eiropas Savienības sarunu mandāts paredz, ka “bloks vēlas nodibināt brīvās tirdzniecības attiecības ar Lielbritāniju, kas paredz nulles muitas tarifus un atsevišķas kvotas”.

Tomēr, jo vairāk iedziļinās, jo vairāk ir atšķirību.

Eiropas Savienība uzskata, ka nākotnes ekonomiskajai partnerībai ar Lielbritāniju ir jābūt ietvertai vienošanās, kas nodrošina viena līmeņu atvērtu un godīgu konkurenci, kā arī savstarpēju ģeogrāfisko un ekonomisko mijiedarbību.

Vārdi “viena līmeņa” var izrādīties izšķirīgi un vissvarīgākie visās sarunās. Vai tas tā būs, redzēsim oktobrī. Politiskajā deklarācijā starp Lielbritāniju un Eiropas Savienību, kas panākta pērn oktobrī, noteikts, ka brīvās tirdzniecības līgumam ir jāparedz godīga un atklāta konkurence.

Praksē tas nozīmē, ka Eiropas Savienība vēlas, lai Lielbritānija nosaka tādus pašus regulējumus un likumus attiecībā uz valsts pabalstiem, darba un vides likumiem, kā arī tādu pašu klimata pārmaiņu apkarošanas politiku, kā noteikusi Brisele.

Lielbritānija gan norādījusi, ka tā nevēlas tik ciešu sadarbību ar Eiropas Savienību uzsverot, ka tā vēlas līgumu, kas līdzīgs tiem, kādu Eiropas Savienība noslēgusi ar Kanādu un Japānu.

Eiropas Savienība gan norāda, ka Lielbritānijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta jau pati par sevi paredz ciešāku sadarbību.

“Kalē ir vien dažu kilometru attālumā no Doveras. Lielbritānija nevar sagaidīt, ka tai būs piekļuve Eiropas Savienības brīvajam tirgum, ja tai būs savi noteikumi,” sacīja Eiropas Komisijas amatpersona.

Ģeogrāfiskais tuvums nav vienīgais iemesls, kāpēc Eiropas Savienība nevēlas ar Lielbritāniju noslēgt CETA tipa līgumu. Eiropas – Lielbritānijas un Eiropas – Kanādas tirdzniecības specifikācijas ir ļoti atšķirīgas. Sākot jau ar to, ka Kanādas tirdzniecības apjoms ar Eiropas Savienību ir 10%, bet Lielbritānijai – 45%.

Līdz ar to, kā uzskata Brisele, Eiropas Savienības un Lielbritānijas līgumam ir jābūt ļoti plašam, un tajā jārunā par ļoti plašu biznesa un komercdarbības klāstu.

Kas ir jomas, kurās ir lielākās neskaidrības?

Ja neskaita frāzi par “viena līmeņa godīgu un atvērtu konkurenci”, te vēl ir jārunā par citiem jautājumiem, kas attiecas uz finanšu pakalpojumiem. Brīva pieeja Eiropas Savienības tirgum Londonai ir vitāli svarīga. Tomēr – Eiropas Savienība ir gatava atzīt Lielbritānijas regulas par “vienlīdzīgām”, taču maz ticams, ka tā tas paliks vienmēr. Iespējams, ka britu bankām būs dots noteikts laiks, kad pielāgoties Eiropas Savienības nosacījumiem, pretējā gadījumā – Londonai būs jārēķinās ar ierobežojumiem.

Vēl viens problēmjautājums – zveja. Eiropas Savienības zvejniecības politika ļauj Eiropas zvejniekiem vienlīdzīgu pieeju valstu ūdeņiem. Lai arī zveja veido vien 0,1% no Lielbritānijas ekonomikas, piekrastes sabiedrības Lielbritānijā nevar vien sagaidīt “atbrīvošanos no Briseles”, lai varētu kontrolēt savus teritoriālos ūdeņus. Tas ir radījis politiski nepatīkamu situāciju.

Lielbritānijas valdība saka, ka tā kļūs par neatkarīgu piekrastes valsti un pieprasīs ekskluzīvas tiesības uz saviem ūdeņiem. Tikmēr Eiropas Savienība vēlas, lai Lielbritānija arī turpmāk garantē piekļuvi Lielbritānijas ūdeņiem.

Vēl viens neskaidrs punkts ir Ziemeļīrijas robeža ar pārējo Īriju. Lai arī iepriekš panāktās vienošanās it kā atrisināja šo problēmu, ir bijušas ziņas, ka Lielbritānija tomēr varētu atkāpties no iepriekšējiem solījumiem un atjaunot sauszemes robežu ar Īriju. Ja tas tā patiešām notiks, tad tas sarunas var iedzīt strupceļā.

Kas ir galvenais jautājums?

Abas puses vēlas brīvās tirdzniecības līgumu, taču Eiropas Savienība uzstāj, ka Lielbritānijai būs jāievēro Eiropas Savienības standarti un regulas, lai tai būtu priviliģēta pieeja vienotajam tirgum.

Savukārt Lielbritānija nevēlas šos noteikumus ievērot, jo tas “būtu pretrunā ar “Brexit” nozīmi”. Līdz ar to galvenais jautājums ir – vai abām pusēm izdosies panākt kompromisu starp šiem diviem pretējiem uzskatiem?

To rādīs laiks.

Uz augšu