Velns, kurš sadega - Siguldas Purva velna atliekas

Piemiņas zīme "Purva velns"

FOTO: Olga Tuča

Vai zināji, ka zelta rudens un bobsleja trase nav vienīgās interesantās un vēsturiski ievērojamās lietas Siguldā? Lūk, piemēram, tur ir apļveida kapi, lielākā oficiāli reģistrētā egle Baltijā un pat piemiņas akmens Purva velnam, kurš pats diemžēl ironiskā kārtā gāja bojā uguns liesmās.

Redziet, ja nedaudz pasēž pie grāmatām un internetā, tad bieži vien sanāk uzzināt pagalam interesantas, vēstures miglā varbūt nedaudz satinušās lietas, vietas un notikumus. Lūk, piemēram, kas to būtu domājis, ka pie Siguldas ceļmalā reiz stāvēja milzīgs koka velns. Stāvēja, stāvēja, līdz tam 22 gadu vecumā izdauzīja aci un nodedzināja, saprotams. Krustneši kaut kādi, droši vien.

Nekāds elles valdnieks Lucifers jau viņš nebija. Drīzāk draiskais, bet gaužām nekaitīgais velns no latviešu tautas pasakām. Esot kalpojis par piemiņas zīmi smagajam darbam, kas paveikts, lai nosusinātu aiz tā esošo lauku, tomēr vēlāk kļuvis vairāk par iecienītu vietu jaunlaulātajiem, kur tie devās atstāt tam savus potenciālos grēkus. Sak, salaulājās baznīcā un pa taisno pie velna.

“Ej pie velna!” līgavai kliedz līgavainis.

“Ko!?” sašutumā sastingst līgava.

“Ej pie velna! Nofočēšu!” paskaidro līgavainis un visi smejas. Tādus, lūk, jociņus reiz varēja plēst Purva velna pakājē.

Brīnišķīgo, bet pēc sejas visai neglīto velnu no izdeguša un nolūzuša ozola stumbra 1974. gadā iztēsa tēlnieks Voldemārs Rapiķis, savukārt tā metāla elementus kala Jānis Krūmiņš. Beigu beigās ar trīs autoceltņu palīdzību tas tika novietots Mālpils ceļa malā, kur stāvēja līdz 1996. gada jūlijam, kad to iznīcināja uguns liesmas.

FOTO: J. Stuklis/Darba Balss (Rīgas rajons), Nr. 112 (16.09.1989)/Periodika.lv

Līdz savai “nāvei” Purva velna dzīve gan nav bijusi viegla. Ne vien jaunlaulātie un tūristi to bija iecienījuši, bet arī vandāļi. Kā 1. personā laikrakstā “Darba Balss” (1989) stāsta pats “Purva velns”, viņa sānos esot pat iemēģināts motorzāģis, nemaz nerunājot par stikla acu izdauzīšanu, akmens krāvuma izjaukšanu vai tā pakājes piedrazošanu. Visticamāk, arī uguni tam nepielaida kāds radikāls kristietis, bet gan kāda nelieša nosviests izsmēķis.

Tagad no Purva velna pāri palicis vien piemiņas akmens un aiz tā esošais plašais rapšu lauks, kura nosusināšanā ieguldīto milzīgo darbu velns simbolizējis. Tiesa, šķiet, par nepopularitāti šī vieta gan laikam sūdzēties nevar, jo, kamēr es ložņāju ap piemiņas zīmi, pie tās piestāja vēl vismaz divas mašīnas, tiesa, lai nobildētos ziedošajā rapšu laikā, nevis skatītos velnu.

Uz augšu
Back