Sastingusi laikā un iegrimusi zaļumos: pamestā Hutuvana

Hutuvana radās 20. gadsimta 50. gados kā neliels zvejnieku ciemats šaura, kalnu ieskauta līča krasta nogāzē. Šī dabiskā osta tolaik bija lieliski piemērota zvejnieku laivām un nelielajiem kuģīšiem, tādēļ iedzīvotāju skaits auga, un 80. gadu beigās Hutuvana jau bija pilsētiņa ar aptuveni 3000 iedzīvotājiem.

Taču laiki pamazām mainījās - zvejniecība kļuva par industriju, un mazie kuģīši vairs nespēja konkurēt ar lielajiem kuģiem, kuriem savukārt Hutuvanas šaurais līcis un mazā osta nebija ne izdevīgi, ne vajadzīgi. Turklāt jūra salas apkaimē bija izzvejota tukša. 90. gadu sākumā ļaudis pamazām pameta pilsētu, pārceļoties uz kontinentālo Ķīnu. Nomaļajā pilsētā, kuru ar pārējo salu savienoja vien stāva kalnu taka, palika vien nedaudzi.

Uz šādas skumjas nots stāstu par Hutuvanu varētu arī beigt, taču tas cerīgi turpinās. Pateicoties cilvēku prombūtnei, daba varēja ieviest pilsētā savu kārtību, un tā izrādījās tik pievilcīga, ka tagad, gandrīz 30 gadus vēlāk, uz Hutuvanu straumēm plūst tūristi.

Hutuvanas māju sienas ir bagātīgi noaugušas ar efejām, pati pilsētiņa burtiski ieslīgusi zaļā kupenā un tagad izskatās kā izkāpusi no fantāziju filmas. Papildu sirrealitāti nodrošina māju iekšiene - tā ir sastingusi laikā ar mēbelēm un sadzīves priekšmetiem, kurus saimnieki aizejot atstājuši. Nedaudzie iedzīvotāji (pirms diviem gadiem pilsētiņā dzīvoja pieci cilvēki), kuri par spīti visam palika pilsētā, tagad ir atraduši jaunu nodarbi - tie izrāda Hutuvanu tūristiem un pārdod tiem vienīgo pilsētā pieejamo preci - ūdeni.

Hutuvanā iespējams nokļūt ar prāmi, kas kursē no Šanhajas uz Šengšanu vai blakus salu Goki, ko ar Šengšanu savieno tilts. Gājiens kājām no Šengšanas uz Hutuvanu aizņems aptuveni pusstundu. Kalnu takas vietā tagad var izmantot līkumainu ceļu pāri piekrastes grēdai. Par pilsētas apskati nāksies samaksāt 50 juaņus (aptuveni sešus eiro), taču tur pabijušie vienā balsī apgalvo, ka tas ir to vērts.