Covid-19 pandēmijas radītā krīze ir skārusi teju ikvienu. Tomēr, pētot detalizētāk, krīzes ietekme nav bijusi vienmērīga. Jauns ANO ziņojums liecina: lai arī abi dzimumi ir pieredzējuši neapmaksātā darba laika pieaugumu, pārsvarā no tā cieš sievietes, kurām pandēmijas laikā slodze pieaugusi visvairāk.
Vēl pirms pandēmijas sievietes pavadīja vidēji trīs reizes vairāk laika nekā vīrieši, veicot mājas darbus, audzinot bērnus, kā arī rūpējoties par vecākiem radiniekiem. Tagad, kad ir plaši izplatīti ierobežojumi, kad ir slēgtas skolas, darbs ir attālināts, ļoti daudzām sievietēm ir vēl vairāk palielinājusies slodze un veicamie uzdevumi.
Neapmaksātas virsstundas
ANO pētījums liecina, ka arī pandēmijas laikā daudzi vīrieši izvēlas palikt pie iepriekšējiem uzskatiem, respektīvi, ka “mājas darbi ir sieviešu pārziņā”. Līdz ar to vidēji sieviete, kura strādā, papildus savam darba laikam pavada vēl vismaz astoņas stundas, audzinot bērnus, kā arī veicot mājas darbus.
Tā, piemēram, trešā daļa sieviešu atzinušas, ka pandēmijas laikā vairāk laika pavada virtuvē, lai gatavotu ēdienus, kamēr par to ziņo vien piektā daļa vīriešu. Puse vīriešu atzinuši, ka viņi vispār negatavo ēdienu, atstājot to sieviešu pārziņā.
Līdzīga situācija ir arī attiecībā uz bērnu audzināšanu. Pētījumā, kuru veica ANO sieviešu jautājumu nodaļa sadarbībā ar “Ipsos” 16 valstīs, secināts, ka sievietes vidēji 26 stundas nedēļā velta bērnu audzināšanai, bet vīrieši – 20 stundas. Respektīvi – pandēmijas laikā sievietēm šis rādītājs ir pieaudzis par 5,2 stundām, bet vīriešiem – par 3,5 stundām nedēļā. Tā rezultātā sievietes ik nedēļu dažādu uzdevumu veikšanai, salīdzinot ar vīriešiem, pavada laiku, kas vienlīdzīgs teju pilnai darba nedēļai (40 stundas).
Tomēr datus nevar interpretēt viennozīmīgi, jo reģionālā griezumā vērojamas atšķirības. Piemēram, Latīņamerikā, Āzijā un Āfrikā pandēmijas laikā stundu skaits, kas tiek veltīts dažādiem mājas darbiem, bija ievērojami mazāks nekā turīgākās valstīs.
Kā māte, tā meita
Pandēmija ir apstiprinājusi to, ka sabiedrībās visā pasaulē ļoti izteikti pastāv sociālais dzimumu dalījums, kas iestrādājies sociālajās un kultūras normās. Pētījumā pierādīts, ka neliela daļa vīriešu apzinās faktu, ka viņu sievas vai partneres daudz vairāk veic darbus mājās. Savukārt divas trešdaļas sieviešu norāda, ka viņas ir tās, kas veic lielāko daļu mājas darbu.
Iespējams, ka šeit jārunā arī par audzināšanu ģimenē. Dzimumu nevienlīdzību nereti rada fakts, ka meitas parasti mājas darbos palīdz daudz vairāk un biežāk nekā dēli.
Vai ir iespējams kāds līdzeklis, kā mainīt situāciju?
Kopumā ANO norāda, ka progress, tiecoties pretim dzimumu līdztiesībai ir bijis salīdzinoši neliels, bet pēdējā laikā tas ir mazinājies un vietām pat novērojams regress.
Vairāk nekā 28 miljoni sieviešu, kas vecākas par 25 gadiem, ir pametušas darba tirgu vairāk nekā 55 vidēja un augsta ienākuma valstīs. Tikmēr vīriešu skaits, kas šajā vecuma grupā ir pametuši darba tirgu, ir 24 miljoni.
Ņemot vērā, ka sievietes biežāk nekā vīrieši neiesaistās darba tirgū, viņas ir arī vairāk ekonomiski neaizsargātas nekā vīrieši. Globāli skatoties, pandēmijas dēļ vairāk nekā 47 miljoni sieviešu un meiteņu šogad varētu nonākt dziļā nabadzībā.
Lai arī ir skaidri pierādījumi, ka sievietes vairāk cieš no pandēmijas sekām, lielākā daļa atbalsta pasākumu, kas ir noteikti pandēmijas laikā, nepievērš uzmanību dzimumu nevienlīdzības mazināšanai, līdz ar to – arī dzimumu nevienlīdzība pandēmijas ietekmē var būtiski palielināties.
Taču ir arī labi piemēri, ko vērts pieminēt. Piemēram, Argentīnā ir būtiski palielināts ikmēneša bērnu pabalsta apjoms, Itālijā un Beļģijā ir būtiski paplašinātas programmas jauno māmiņu atbalstam, Austrālijā tiek sniegts papildu atbalsts bērnu aprūpei, savukārt Vācijā un Dienvidkorejā bērnu vecākiem tiek izmaksātas papildu kompensācijas par dīkstāvi.
Tomēr, kā norāda ANO, lielākais solis pretim dzimumu nevienlīdzības mazināšanai būtu neapmaksātā darba novērtēšana. Respektīvi – pasaules sabiedrībai beidzot būtu jānovērtē darbs, ko sievietes velta mājas uzkopšanai, bērnu audzināšanai un daudziem citiem pienākumiem, nevis tas jāuzskata par “pašsaprotamu sievietes pienākumu”.
Visā pasaulē sievietes ik dienas pavada 16 miljardus stundu neapmaksātā darbā. Ja šis apjoms būtu apmaksāts, tad tas nodrošinātu teju desmito daļu no pasaules ekonomikas.
ANO uzsver, ka sievietes jau pirms pandēmijas bija pārāk zemu novērtētas, taču pandēmijas dēļ šī situācija kļūst vēl sliktāka.
