Kāpēc vīrieši labprātāk rada teātri, nevis apmeklē to?

CopyLinkedIn Draugiem X
Foto: Publicitātes foto

Vai kādreiz esi pamanījis, ka teātra skatītāju zālē pārsvarā redzamas daiļā dzimuma pārstāves? Savukārt teātra afišās pie režisora vārda lielākoties redzami vīriešu dzimtes vārdi un uzvārdi?

Teātri Latvijā apmeklē 39% sieviešu un 27% vīriešu [1], toties vīriešu režisoru īpatsvars Latvijā ir ievērojami lielāks nekā sieviešu skatītāju īpatsvars pret vīriešiem skatītājiem. Ja rēķina, ka Latvijā ir aptuveni 50 profesionālu teātra režisoru, tad no tiem 25% ir sievietes, bet 75% – vīrieši.

Nav grūti saprast, kāpēc starp režisoriem biežāk sastopams vīriešu dzimums, – režisora profesija, lai gan pieder mākslas pasaulei, tomēr no cilvēka prasa “skaidrību, vienkāršību un kaislību”, ja drīkst šādi izmantot slavenā latviešu režisora Eduarda Smiļģa teātra formulu. Citiem vārdiem – režisors ir profesija, kas pieprasa spēju pieņemt ātrus lēmumus, ieklausīties citos, tomēr būt līderiem. Arī latviešu režisores vairākkārt izteikušas apgalvojumu, ka režisors ir “vīriešu profesija”. Aktiera profesijā vēsturiski arī dominējis vīriešu dzimums (Senajā Grieķijā, kas tiek uzskatīta par mūsdienu teātra šūpuli, gan sieviešu, gan vīriešu lomas atveidoja aktieri vīrieši), bet šodien uz vienu štata vietu teātrī ir daudz lielāka konkurence starp aktrisēm sievietēm.

Bet kāpēc tik neliels procents latviešu vīriešu apmeklē teātri? Turklāt ņemsim vērā, ka daļa no šiem 27%, visticamāk, ir teātrī tāpēc, ka atnākuši līdzi sievām. Stereotipiski vīriešos dominē racionālā, loģiskā kreisā smadzeņu puslode, tāpēc iespējams izteikt pieņēmumu, ka vīrieši uzskata teātri (un mākslu kopumā) par pārāk emocionālu - tas nav paredzēts stereotipiskam “īstam vīrietim”. Dramaturģija ir teātra pamats, ko no prozas atšķir tieši konfliktu un darbību specifisks virknējums ar mērķi skatītājā radīt katarsi jeb līdzpārdzīvojumu. Visticamāk, vīrieši labprātāk patur savas emocijas pie sevis un negrib ļauties mākslas manipulācijai.

Dailes teātra aktrise Lelde Dreimane no savas pieredzes saka: ‘’Tā nedaudz stereotipiski domājot, jā, sievietēm vairāk interesē teātris, koncerti, mākslas telpas. Stereotipiski un ar smaidu atbildot, uz šiem pasākumiem var (un pat vajag) pucēties, tāpēc sievietēm tie labāk patīk. Vīriešiem atkal patīk sports, un šī tēma aizņem ļoti lielu daļu vīrieša prāta un laika. Saistībā ar dzimuma proporcijas nevienlīdzību režisora profesijas piemērā, jāpiekrīt, ka sieviešu režisoru ir mazāk, bet tad būtu atsevišķs stāsts par to, kādi stereotipi valda ap režiju un sievietēm un kā tas ietekmē šo situāciju.’’

Iespējams, tieši teātra spēja “izsist” mūsu emocionālo pasauli no līdzsvara ir īstais iemesls, kāpēc vīriešiem patīk to radīt pašiem, bet ne pārāk patīk to pieredzēt. Tomēr rūpes par savu emocionālo pusi pieprasa to reizi pa reizei arī kārtīgi izpurināt ar spēcīgu mākslas pieredzi! Māksla nav domāta vienam konkrētam dzimumam, tā ir paredzēta ikvienam un ļauj mums kļūt par iejūtīgākiem, saprotošākiem, radošākiem un mīlošākiem indivīdiem.

Rūpes padara vīrieti stiprāku. Ar vēsturi, kas stiepjas 60 gadu garumā, mēs esam redzējuši vīrišķības attīstības atklāšanos. No kampaņām līdz produktiem Dove Men+Care svin moderno vīrišķību un demonstrē, ka īsts spēks prasa rūpes.


[1] https://culturelablv.files.wordpress.com/2017/01/kultc5abras-auditorija-latvijc481-2016.pdf

CopyLinkedIn Draugiem X
Uz augšu