Krievija, visticamāk, jau pašlaik karā pret Ukrainu izmanto no Ziemeļkorejas iegūtās raķetes, taču cenšas to slēpt. Šīs raķetes var sasniegt mērķus teju 700 kilometru attālumā, bet to vērtība ir līdz trīs miljoniem dolāru par vienu raķeti. “Forbes” skaidro, kādas ir Ziemeļkorejas raķetes un kā pret tām var cīnīties Ukraina un sabiedrotie.
Krievija pret Ukrainu ir pirmo reizi izmantojusi no Ziemeļkorejas iegūtas raķetes, 4. janvārī paziņoja Baltā nama stratēģiskās komunikācijas koordinators Džons Kērbijs. 2023. gada 30. decembrī Krievija izmantoja korejiešu raķetes uzbrukumam Zaporižjas apgabalam, bet 2. janvāra uzbrukumi vēl tiek analizēti.
Izmeklētāji pieļauj, ka tieši Ziemeļkorejas raķetes varēja būt tās, kas radīja postījumus Harkivā 2. janvārī. Pēc apgabala prokuratūras pārstāvja Dmitro Čubenko teiktā, vienas raķetes atlūzas ir ļoti līdzīgas gan krievu “Iskander” raķetēm, kā arī Ziemeļkorejas ballistiskajai raķetei. Sēriju numuri ir slēpti, lai nevarētu noskaidrot raķetes izcelsmi.
Kērbijs brīdināja, ka Krievija ir ieguvusi bruņojumā no Ziemeļkorejas vairākus desmitus raķešu un to palaišanas sistēmas, tāpat Krievija cenšas iegūt Irānas ballistiskās raķetes.
Precīzas atbildes uz šo jautājumu nav. Tiek ieļauts, ka Krievijas bruņojumā ir divu tipu raķetes.
Pirmā – KN-23. Pēc “Defense Express” datiem, tieši šī raķete varētu būt izmantota uzbrukumam pret Harkivu. Vienas šīs raķetes cena – trīs miljoni dolāru.
Precīzas specifikācijas nav pieejamas, tomēr pēc dažādu datu kopuma, ko izdevies iegūt Dienvidkorejas izlūkiem, var izdarīt atsevišķus secinājumus par raķešu specifikācijām, skaidro “Defense Express” galvenais redaktors Oļegs Katkovs.
Amerikāņu analītiskais centrs CSIS pauž, ka KN-23 var izmantot uzbrukumiem mērķiem 690 kilometru attālumā. Raķetes versija, kuras svars ir ap 500 kg, var nolidot līdz 450 kilometru lielu attālumu.
Pirmo reizi raķete demonstrēta Ziemeļkorejas parādē 2019. gadā. Tā tiek palaista no mobilas palaišanas iekārtas, un tā lido pa kvaziballistisku trajektoriju, sasniedzot 60 kilometru augstumu, pirms uzbrūk mērķim. Tā ir līdzīga Krievijas raķetei “Iskander”, tāpēc eksperti šaubās, vai Ziemeļkoreja pati ir radījusi šo raķeti, vai arī tajā iesaistīta palīdzība no ārvalstīm.
Otrā raķete ir KN-24. Tās darbības rādiuss ir 410 kilometri, svars – ap 400-500 kg. Šī raķete arī prezentēta 2019. gadā, ar to veikti četri izmēģinājumi un ārēji tā atgādina amerikāņu ATACMS. Tās vērtība varētu būt ap 1,5 miljoniem dolāru.
Vēl viens iespējamais variants ir “Hwasong” - korejiešu modificēts padomju ballistiskais komplekss “Skad” (R-17 “Elbrus”). Tās pastāv dažādās versijās (attālums no 300 līdz 1000 km, svars no 500 līdz 960 kg), un tās sen tiek ražotas Ziemeļkorejā.
Kērbijs norāda, ka Ziemeļkoreja par palīdzību Krievijai vēlas iegūt jaunākos iznīcinātājus un raķetes pretgaisa aizsardzības sistēmām, bruņutehniku, aprīkojumu un materiālus ballistisko raķešu un cita bruņojuma ražošanai.
Pēc Kērbija teiktā, uzbrukumā Zaporižjas apgabalam raķete nokrita uz lauka. Izdevums “38. North” KN sērijas raķešu precizitāti vērtē ar 100-200 metru precizitāti. Zemās precizitātes dēļ šīs raķetes var izmantot, lai terorizētu mierīgos iedzīvotājus.
“Krievi tās izmantos triecieniem pa pilsētām. Nevar teikt, ka šī raķete ir spējīga dot precīzus triecienus konkrētiem mērķiem. Terorizēt cilvēkus – tam gan šī raķete lieti noder,” sacīja Katkovs.
Ukrainas Ģenerālštāba ģenerālleitnants Igors Romanenko norāda, ka ar šādām specifikācijām raķetes var tikt izmantotas iebiedēšanai un teroram, nevis uzbrukumiem konkrētiem, precīziem mērķiem.
“Ja raķete tiek palaista no rajona, kas atrodas tuvāk mērķim, raķete var būt precīzāka. Harkivai KN-23 trāpīja. Tieši pilsētā. Tas nozīmē, ka raķete palaista no vietas, kas atrodas tuvāk Harkivai, bet uzbrukums no tās pašas vietas Zaporižjai gan būs neprecīzāks,” skaidroja Katkovs.
Teorētiski šo raķešu precizitāti var uzlabot. Ja Ziemeļkoreja no Krievijas iegūs satelītnavigācijas blokus, tad tas ir izdarāms. Tomēr tas nav tik vienkārši, jo šāda bloka integrēšana faktiski prasa pārbūvēt raķeti. Tāpēc šāda iespēja ir tikai teorētiska.
Vēl viena problēma, ko rada korejiešu raķetes, – uzbrukumi ar ballistiskajām raķetēm var kļūt izplatītāki un plašākās teritorijās.
Krievija jau pašlaik izmanto pretgaisa aizsardzības sistēmu S-300 un S-400 raķetes uzbrukumiem piefrontes pilsētām, tādām kā Harkiva un Zaporižja. Šo raķešu darbības attālums ir 200-300 kilometri.
Korejas raķetes ir ar tālāku darbības rādiusu, un Krievija var tās izmantot, lai terorizētu citas, tālāk no frontes esošas Ukrainas pilsētas. Tomēr šeit daudz kas ir atkarīgs no tā, cik daudz raķešu Krievija ieguvusi no Ziemeļkorejas. Šis ir nezināmais lielums.
Potenciāli Krievija no Ziemeļkorejas var iegūt citas KN sērijas raķešu versijas, kā arī “Hwasong”. Krievija noteikti turpinās iegūt raķetes no Irānas. Iepriekš ziņots par to, ka Krievija vēlas iegūt “Fateh-110” un “Zolfaghar” raķetes, ar darbības rādiusu attiecīgi 200-500 km un 700-1400 km.
Ukrainas Bruņotajiem spēkiem var kļūt grūtāk cīnīties pret ballistiskajām raķetēm, nekā ar spārnotajām raķetēm. Pirmo reizi var tikt neitralizēti kompleksi “Patriot” un SAMP-T, kas Ukrainai ir ierobežotā apjomā. Tāpat arī pretgaisa aizsardzības sistēmām, tostarp zenītartilērijai un S-300 sistēmām var būt grūtības notriekt jaunās raķetes.
Krievijas armijai, palielinot ballistisko raķešu krājumu, tas nenozīmēs, ka tā atteiksies no spārnotajām raķetēm un koncentrēsies tikai uz ballistiskajām raķetēm. Visticamāk, tā joprojām kombinēs uzbrukumus Ukrainai ar dažāda tipa raķetēm un droniem, kā tas ir bijis iepriekš.
Kombinētie uzbrukumi nozīmē, ka Ukrainas pretgaisa aizsardzības spēkiem būs sarežģīti pretoties, ja raķetes būs dažāda tipa un tiks palaistas no vairākiem punktiem vienlaikus.
Ja neskaita ‘Patriot” un SAMP-T, Ukrainai teorētiski ir vēl divi varianti cīņai ar ballistiskajām raķetēm.
Pirmais – iznīcināt raķešu palaišanas iekārtas Krievijā. To var izdarīt ar droniem, raķetēm vai speciālām operācijām.
Otrais – censties izjaukt krievu loģistiku, piemēram, veikt diversiju ceļā, kas tiek izmantots piegādēm no Ziemeļkorejas. Tam varētu tikt veikta speciāla operācija uz Baikāla-Amūras dzelzceļa maģistrāles, kā tas jau notika 2023. gada novembrī, kad notika sprādzieni uz Krieviju un Ķīnu savienojošā dzelzceļa.
Tomēr nopietni bojāt Ziemeļkorejas raķešu piegāžu ceļus ir sarežģīti, norāda Katkovs.
“Tādām lietam, kādas notika uz Baikāla-Amūras dzelzceļa, ir jānotiek arī uz Transsibīrijas maģistrāles regulāri, nevis vienu reizi. Raķetes var ievest ne tikai pa dzelzceļu, bet arī ar lidmašīnām,” skaidro Katkovs.
ASV un sabiedrotajiem būs jāsper jauni soļi pret Krieviju, Ziemeļkoreju un Irānu, ieviešot jaunas sankcijas. Efektīvākais atbildes solis varētu būt Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēmu pastiprināšana. Tam nepieciešams, lai Kongress bez kavēšanās apstiprina papildu finansējumu Ukrainai.
Irāna vēl nav piegādājusi raķetes Krievijai, tādēļ šeit notiek diplomātisks darbs, paziņoja Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba. Teherāna šajā jautājumā vadīsies pēc savām interesēm, nevis pēc loģikas, kā “vairāk palīdzēt Krievijai”. Virspusēji – Teherānas un Vašingtonas sarunas par kodolvienošanos var kļūt par galveno ietekmes sviru, kas Teherānai varētu likt nosvērties arī nepiegādāt raķetes Krievijai.
