2014. gadā franču ekonomista Tomasa Piketī grāmata “Kapitāls divdesmit pirmajā gadsimtā” kļuva par starptautisku sensāciju, kas mainīja debates par nevienlīdzību un padarīja tās autoru par superzvaigzni. Piketī bija taisnība, norādot, ka ienākumu pārdales politiskais pamatojums ir teju pilnībā orientēts uz iekšējām interesēm. Taču viņa galvenais arguments, proti, ka kapitālisms neizbēgami noved pie pieaugošas nevienlīdzības, zaudē spēku, ja salīdzina Vjetnamas nabadzīgo lauksaimnieku situāciju ar Francijas vidusšķiras iedzīvotāju relatīvo komfortu.

Patiesībā pēdējo četru desmitgažu laikā Āzijas, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu ekonomikas uzplaukums, ko veicināja tirdzniecība, ir novedis pie, iespējams, krasākās nevienlīdzības samazināšanās starp valstīm cilvēces vēsturē.

Neraugoties uz to, rietumu novērotāji reti pievērš pastiprinātu uzmanību aptuveni 85 % pasaules iedzīvotāju, kas dzīvo Globālajos dienvidos. Lai gan tādi filantropi kā Bils Geitss piešķir ievērojamus līdzekļus dzīves apstākļu uzlabošanai Āfrikā, lielākā daļa fondu un iestāžu joprojām koncentrējas uz nevienlīdzības mazināšanu valsts iekšienē. Lai gan abi šie mērķi ir apsveicami, politiskie analītiķi bieži vien ignorē faktu, ka, vērtējot pēc globālajiem standartiem, nabadzība attīstītajās ekonomikās praktiski nepastāv.

Indijas lauksaimniekiem, protams, nav nekādas ietekmes uz ASV vai Eiropas vēlēšanām, kurās šie reģioni pēdējos gados aizvien vairāk pievērš uzmanību paši sev. Mūsdienās kandidāti negūst uzvaru, solot palīdzēt Āfrikai, nemaz nerunājot par Dienvidāziju vai Dienvidameriku. Šīs izmaiņas palīdz izskaidrot, kāpēc Piketī formulētā nevienlīdzības kā iekšējās problēmas definīcija ir spēcīgi rezonējusi ar Amerikas progresīvajiem – un netiešā veidā arī ar bijušā prezidenta Donalda Trampa kustību “Padarīt Ameriku atkal diženu”.

Komentāri (5)
CopyLinkedIn Draugiem X