Kauja par Jeruzālemi Holivudā

gadsimta kauju par Jeruzālemi. Jāsaka, ka Ridlija Skota filma Debesu valstība ir kvalitatīvi uzņemta Holivudas pasaka par to, kā 21. gadsimta cilvēki iztēlojas dzīvi 12. gadsimtā.

Pasakās ir plašas iespējas fantazēt, neprātot par vienas vai otras rīcības motīviem un atbilstību vēsturiskām reālijām. Filmā caur un caur spraucas 21. gadsimta vērtības un mūsu izpratne par cilvēku rīcības motīviem. Orlando Blūma atveidotais galvenais varonis, jauns franču kalējs Balians, apraud pašnāvnieci sievu un uzzina, ka ir dižciltīga barona ārlaulības dēls.

Pēc šīs ziņas saņemšanas kalējs nogalina pirmo priesteri, kurš ierodas smēdē, un dodas krusta karā izpirkt grēkus. Pa ceļam uz Mesīnu tēvs uzņem Balianu bruņinieku kārtā. Ieradies Jeruzālemē, Balians tūdaļ kļūst par karalienes mīļāko. Mīlas aktu starplaikā Balians ar spalvu raksta kaut ko uz pergamenta.

Kritiskam skatītājam rastos vairāki jautājumi — kādā valodā franču kalējs sarunājas ar svešzemju bruņiniekiem un arābu dižciltīgajiem? Filmā visi runā angliski. Lai komunicētu, varonim pa ceļam būtu jāapgūst latīņu un arābu valodas pamati, jo šīs valodas tolaik bija starptautu sazināšanās līdzeklis.

Liela mīkla ir arī tas, kā jaunais varonis iemācās lasīt un rakstīt, jo rakstīt tolaik neprata ne tikai vienkāršie ļaudis, bet pat dižciltīgie. Taču, kad kalējs francūzis sāk apmācīt vietējos palestīniešus, kā rakt akas un iegūt ūdeni, tad pat arābu kritiķiem, kuri citkārt slavē filmu par politkorekto attieksmi pret musulmaņiem, no brīnuma paveras mutes, jo iznāk, ka pirms franču krustneša atbraukšanas vietējie arābi un ebreji pat aku izrakt neprata.

Cita starpā nemākulīga apūdeņošana Palestīnas klimatā nozīmētu, ka augsne ļoti ātri sasāļotos un pārvērstos nekam nederīgā zemē.

Visai smieklīgi tiek parādīti Jeruzālemes krišanas cēloņi 1187. gadā. Jeruzālemes karalistes bojāejas galvenais cēlonis bija tās bagātība. Pēc Palestīnas atkarošanas Jeruzāleme kļuva par galveno tirdzniecības starpnieku starp Eiropu un Austrumiem. Muitas ienākumi Jeruzālemes karalistē bija fantastiski.

Bagātība, kura gadsimtiem ilgi palika Bizantijā, Konstantinopolē, pārvietojās uz Vidusjūras dienvidiem, un Palestīna zēla pārticībā. Bagātība radīja ilūziju, ka no visiem ienaidniekiem varēs atpirkties un ka labāk ir investēt tirdzniecībā, nevis valsts aizsardzībā.

Rietumeiropai pietiktu spēka, lai atgūtu Jeruzālemi jau pēc gada vai diviem, taču vācu karaspēks, kurš tika sūtīts atkarot Jeruzālemi, iestiga bezjēdzīgās kaujās ar kristīgajiem Bizantijas grieķiem. Pēc Jeruzālemes krišanas Konstantinopole atkal kļuva par galveno tirdzniecības starpnieku, un Bizantija nevēlējās ļaut krustnešiem atkarot Jeruzālemi vēlreiz.

Holivuda mitoloģizē arī labo Saladīnu. Viņu neinteresēja sagūstīti kristieši. Galvenais bija iegūtais laupījums un par gūstekņiem saņemtais izpirkums. Kad par Jeruzālemes sagūstīto karali tika samaksāts izpirkums, viņš tika palaists brīvībā, un karalis bez karalistes, nevienam nevajadzīgs, vēl ilgi esot slaistījies pa Palestīnas kristīgajām pilsētām. Filmā Saladīna piedāvātie pamiera noteikumi ļauj visiem kristiešiem brīvi pamest Jeruzālemi.

Patiesībā padošanās noteikumi bija krietni merkantilāki. Pamest Jeruzālemi varēja tikai tie kristieši, kuri samaksāja visai lielu izpirkuma maksu. Tie kristieši, kuriem nebija naudas, tika padarīti par Saladīna vergiem. Dižciltīgos bez ļoti būtiska motīva nenogalināja neviena no karojošām pusēm, jo dzīvs dižciltīgais bija pārāk vērtīgs. Par to varēja dabūt ievērojamu izpirkuma maksu.

Tāpat nevajadzētu arī idealizēt krustnešus. Krusta karu hronikas ir tik politnekorektas, ka mūsdienās tās cenšas izskaistināti atstāstīt, nevis precīzi citēt. Kad krustneši atklāja, ka arābietes ieņemtās pilsētās norij zelta monētas, lai tās netiktu iekarotājiem, tika dota pavēle uzšķērst visas sagūstītās sievietes. Iespējams, tieši tā gāja bojā Saladīna māsa, kuras slepkavība kļuva par kara ieganstu.

Nemācieties vēsturi pēc Holivudas filmām!