«Vai tu par 350 eiro nāktu staipīt slimniekus!?» Ātrie lūdz palīdzību garāmgājējiem!

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Evija Trifanova/LETA

Šovakar soctīklos strauju lasījumu gūst kāda rīdzinieka ieraksts par to, kas kārtējo reizi liek aizdomāties - cik tālu ir nonākusi mūsu valsts, medicīniskā aprūpe un cīņa par cilvēcisku izdzīvošanu. Kāds puisis, James Kristaps, padalījies ar pārējiem ar savu šā vakara piedzīvoto - kā palīdzēts ātrās palīdzības brigādei, kuras ekipāžā ir divas sievietes un tikai viens vīrietis, bet slimnieks - jānones no 5. stāva.

Gribu padalīties ar vienu savu šīvakara piedzīvojumu, kas neatstāja vienaldzīgu, lai neteiktu vairāk...

Šovakar ap 18:15 dodoties cauri vienam no Teikas daudzdzīvokļu namu pagalmiem, manu nenozīmīgo domu lidojumu par šīsdienas ikdienišķajiem piedzīvojumiem un atlikušā vakara plāniem pārtrauca skaļš vīrieša bļāviens «Eu, es atvainojos...!», kas nāca no turpat blakus noparkotā ātrās neatliekamās medicīniskās palīdzības busiņa. Pagriežos busiņa virzienā un redzu mana auguma vīrieša stāvu ātrās palīdzības vestē raitā solī nākot manā virzienā, «Vai vari, lūdzu, palīdzēt?» viņš turpina. Uz manu jautājumu «kā tieši?» saņēmu atbildi: «Vajag no 5. stāva nonest cietušo. Šodien esmu maiņā ar divām meitenēm...»

Dodamies uz cietušā dzīvokli, pa ceļam feldšeris atvainojas, ka, mani uzrunājot, tā uzbļāvis, jo tumšā pagalmā baigi daudz cilvēku nestaigā un mani viņš esot pamanījis, kad jau biju patālu no busiņa. Es, uzturot sarunu, viņam jautāju: «Kā tad jūs tā saliek tādās maiņās?» - uz ko viņš atbildēja ar retorisku jautājumu.

«Vai tu par 350 EUR mēnesī nāktu staipīt slimniekus?»

Tajā brīdī sajutos pavisam nelāgi... turpināt šo sarunu bija vienkārši neērti... bet viņš paturpināja: «Mēs te puse esam brīvprātīgie, kam tas nav darbs, bet sirdslieta.» Aizgājām, divas jaunas, smalkas ārstes aprūpē cietušo. Nonesām cietušo, ar feldšeri paspiedām viens otram roku, cietušais, apmēram 90 g.v. opis, pamāja man ar galvu, un es ar ļoti divdomīgām sajūtām devos tālāk. Jā, it kā palīdzēju, malacis, uzsitu sev pa plecu, +10 karmai, viss kārtībā. Bet nu atvainojiet, piedodiet...

Kas notiek mūsu valstī!?

Vai tas ir normāli, ka neatliekamai medicīniskai palīdzībai, atrodoties izsaukumā, glābjot cilvēku, ir jāmeklē palīdzība uz ielas!?

Es izcelšu vēlreiz, runa ir par neatliekamo medicīnisko palīdzību!!! Šajā gadījumā, cietušajam nebija dzīvības draudu un feldšerim bija laiks uz ielas noķert kādu civilo palīgu. Bet ja situācija būtu kritiska? Ok, es pieņemu, ka kritiskā situācijā viņi pa trijiem, ņemot palīgā cietušā meitu - pa četriem, to opi būtu dabūjuši līdz busiņam. Bet vai sievietēm, ārstiem tas ir jādara?

Kāda var būt cena šādai situācijai kritiskā brīdī, kad no minūtēm var būt atkarīga cilvēka dzīvība?

Mēs daudzi sevi uzskatām par patriotiem, mēs dzīvojam savā valstī, mums ir sava nacionālā identitāte, ar ko mēs tik ļoti lepojamies. Mums ir ģimenes, radi, draugi, mājas, daba, jūra, viss tas, ko mēs tik ļoti mīlam. Tas viss veido mūsu valsti, Latviju, ko mīlam. Taču tādās situācijās, kā es aprakstīju, tu saproti, cik mūsu mīļā valsts ir iepuvusi no iekšas.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu