2030. gadā ceļu satiksmes negadījumi varētu kļūt par piekto izplatītāko nāves cēloni. Koncentrēšanās uz tehnoloģiskajiem uzlabojumiem nedod gaidītos rezultātus, bet spēcīgas kolektīvās tradīcijas pārkāpumu skaitu mazina, tāpēc LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes profesors Ivars Austers aicina Latvijā panākt situāciju, ka cilvēki cits citu pieskata.
Viens no atskaites punktiem, kas ļauj domāt par autovadītāju uzvedības pētījumiem, ir tas, cik lielā mērā autovadītāji adekvāti uztver to, kas ar viņiem uz ceļa notiek; kāda ir riska pakāpe, kas viņiem draud situācijā, kurā viņi ir nokļuvuši. No šā viedokļa cilvēki ir diezgan tālu no ideāla. Zinātniskā līmenī risks parasti ir saistīts ar varbūtības jēdzienu, taču ikdienā cilvēki domā tā dēvētajā "iekšējā sajūtā" (gut feeling – red. piezīme), kas ir vairāk emocionāls stāvoklis.
Mazāki auto sadursmēm drošāki?
Viens no visnotaļ savdabīgiem skatījumiem uz risku ir, ka autovadītājam šķiet – lielākas automašīnas (ar to parasti saprotot apvidus auto) ir drošākas. No vienas puses, tajā ir zināms racionalitātes grauds. No fizikas viedokļa raugoties – smagākam priekšmetam, saduroties ar vieglāku, ir zināmas priekšrocības. No otras puses, varētu domāt, ka lielākā auto ir vairāk brīvas vietas un tiešas sadursmes gadījumā netiek saspiests ne autovadītājs, ne arī pasažieri. Taču patiesībā pētījumi rāda, ka abi pieņēmumi ir aplami. Mūsdienu mazās automašīnas sadursmes gadījumā ir drošākas. Tās ir būvētas tā, ka, saduroties ar citu automašīnu, tajās paliek vairāk brīvas vietas nekā lielajos apvidus auto. Kā otrs punkts, kāpēc lielie auto ir nedroši, jāmin, ka, tajos braucot, rodas augstāka subjektīvās drošības sajūta. Tas noved pie tā, ka cilvēki sāk braukt riskantāk un tādējādi biežāk iekļūst autoavārijās ar smagām sekām. Te parādās neatbilstība: cilvēkam šķiet, ka, iesēžoties šajā auto, viņš ir drošībā, bet patiesībā ir otrādi. Tas nozīmē – ja mēs gribam uzlabot satiksmes drošību, mēs nevaram iztikt tikai ar tehnoloģisko aspektu uzlabošanu, vai tas attiecas uz automobiļiem vai ceļiem.
Avārijas cēlonis - šoferis, nevis automašīna
Pētījumi rāda, ka auto tehniskie drošības uzlabojumi tomēr nesasniedz gaidīto mērķi. Piemēram, kad zinātnieki izdomāja antibloķēšanas bremžu sistēmu, viņi domāja, ka tas samazinās nopietnu satiksmes sadursmju risku aptuveni par 25%, taču patiesībā ABS to samazināja tikai par kādiem 4,5–5%. Kāds ir cēlonis? Satiksmes negadījumu izskaidrojumā vienmēr daudz lielāka nozīme ir subjektīvajam autovadītāja faktoram, nevis transportlīdzeklim vai ceļu stāvoklim. Ja paskatās interneta forumos – par ziņu, ka CSDD gatavo kampaņu, kurā mudinās nedzert, braucot pie stūres, būs ļoti daudz komentāru – lai sataisa ceļus, un tad jau viss būs kārtībā. Taču patiesībā vides faktori (ceļu stāvoklis, laikapstākļi) kā iespējamais negadījumu iemesls ir tikai ap 34%, transportlīdzekļa faktors vēl mazāks – tikai ap 13% negadījumu. Pētījumi liecina, ka aptuveni 40% ceļu satiksmes negadījumu tiešais iemesls ir cilvēka faktors, netieši tas ir saistīts vēl ap 50% negadījumu, tātad kopā ap 90% visu ceļu satiksmes negadījumu ir tieši vai netieši saistīti ar cilvēka faktoru. Tas, ka ātrums šķiet ļoti vilinošs, ir nenovērtēts riska faktors. Kad cilvēks iesēžas jaunā automašīnā (parastā, nevis apvidus), kas pēc tehniskajiem parametriem objektīvi ir drošāka, – turklāt jāņem vērā, ka ceļu stāvoklis pēdējos desmit gados ir uzlabojies, – satiksmes negadījumu iespējamība aug. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, katru gadu pasaulē ceļu satiksmes negadījumos iet bojā 1,2 miljoni cilvēku, un 2030. gadā ceļu satiksmes negadījumi varētu kļūt jau par piekto izplatītāko nāves cēloni. Līdz 2020. gadam letālo satiksmes negadījumu skaits pieaugs par 67%.
Iespējamais risinājums – bikstīšana jeb nudging
Katram cilvēkam piemīt tā dēvētā riska homeostāze – konstanta subjektīva izjūta par to, cik tālu viņš ir no kritiskā punkta. Taču atbilstība starp objektīvo un subjektīvo ne vienmēr ir pietiekami precīza. Ja tu iesēdies automašīnā, kas ir vieglāk vadāma, tev šķiet, ka riska robeža ir atvirzījusies tālāk. Arī tad, ja tu brauc pa jaunu šoseju ar nevainojamu asfalta klājumu, tev šķiet, ka riska robeža ir pavirzījusies tālāk. Tomēr fizikas likumi saglabājas neatkarīgi no tā, cik labi auto brauc. Šajā sakarā bieži tiek citēti norvēģu pētījumi, kas parāda, ka autoavārijās biežāk iekļūst vadītāji, kuri brauc ar jaunākām mašīnām, – un te nav runa par to, ka jaunāku mašīnu ir skaitliski vairāk. Veicot precīzus aprēķinus, mēs varam secināt, ka cilvēki, iesēzdamies jaunākā un no tehnoloģijas viedokļa, visticamāk, arī drošākā mašīnā, dara visu, lai tehnoloģijas efektus neitralizētu, t. i., viņi kļūst pārgalvīgi. Līdz ar to varbūtība iekļūt satiksmes negadījumā ar jaunu auto ir lielāka.
Nākotnes auto - nākotne bez avārijām?
Liela daļa autoru ir vienisprātis, ka tehnoloģiju attīstība vien satiksmes riskus samazināt nevar – ir jāietekmē cilvēku uzvedība. Viens no virzieniem, lai saprastu, ko darīt, ir mēģināt saprast vērtības, uz kurām cilvēki balstās. Nesen publiskotajā Ineses Muzikantes un Viestura Reņģes pētījumā par šo tēmu secināts, ka kolektīvās vērtības ir negatīvas apzināto ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu prognozētājas, t. i., ja tev būs svarīgas kolektīvās vērtības, tu retāk pārkāpsi noteikumus. Man šķiet, tā ir lieta, kas būtu jāņem vērā, mēģinot mazināt ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus un plašākā nozīmē – objektīvo risku uz ceļiem. Ir svarīgi panākt situāciju, ka cilvēki cits citu pieskata, t. i., kad es pārkāpju noteikumus, es baidos ne tik daudz no policista, kurš mani var notvert, cik no tā, ka kāds man pazīstams cilvēks varētu ieraudzīt, ka es to daru. Amerikā pāris pilsētās bija mēģinājums, ka cilvēki mājaslapā varēja ierakstīt to automašīnu numurus, kuru vadītāji ir izdarījuši kādu pārkāpumu, piemēram, kāds autovadītājs braucot ir runājis pa mobilo telefonu, cits pārbraucis pie sarkanās gaismas. Manuprāt, tādējādā ziņā laba ir Latvijā ieviestā prakse salikt ceļmalās kameras. Tas ir brīnišķīgs instruments sabiedrības līmenī, jo, pirmkārt, tas ir veids, kā uzzināt, ka citi ir pārkāpuši ceļu satiksmes noteikumus, otrkārt, tas ir veids, kā izdarīt spiedienu uz šiem cilvēkiem. Ja es tev dodu mašīnu, lūdzu, ievēro ātruma ierobežojumus.
Somu pētnieki apgalvo: ar jebkura veida ierobežojumiem, vai tie ir fiziski, likumdošanas vai kādi citi, var panākt daudz vairāk nekā ar pozitīvo pastiprinājumu. Ir pārāk daudz faktoru, arī pieminētā riska homeostāze, kuru dēļ cilvēks pats nevar objektīvi novērtēt notiekošo. Vajag cilvēku no ārpuses visu laiku bikstīt.