38% eiropiešu ir psihiski traucējumi

Cilvēki ir valsts lielākā vērtība. Īpaši fiziski un psihiski veseli cilvēki. Tie, kuriem ne tikai ir dažādi talanti, kapacitātes un potenciāls, bet kuri arī spēj tos realizēt dzīvē. Un tie, kuri to vēl nespēj, bet ir motivēti strādāt ar sevi, lai spētu.

Dzīve ir paradoksu pilna – vienlaikus sarežģīta un vienkārša, viegla un grūta. Jo mazāk slimīguma cilvēkā, dažādu fizisku un psihisku traucējumu un „kompleksu”, jo vieglāk un auglīgāk rit cilvēka dzīve. Spēks tiek veltīts problēmu konstruktīvai risināšanai (kas gan ne vienmēr nozīmē ātrai), nevis cīņai pret kaut ko.

Vesels cilvēks spēj šos paradoksus mierīgi izturēt,

dzīvot bez „kompleksiem” – nenododot savus principus, pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, adaptēties tai. Tas nozīmē spēju saredzēt dzīves krāsainību un komplicētību un tomēr neapmaldīties tajā. Liekus smagumus nemeklēt un dzīvi „nekatastrofizēt.”

Vajadzība pēc pašapmāna

Jo veselāka cilvēka psihe, jo vairāk izteikts kontakts ar realitāti un mazāka nepieciešamība pēc pašapmānīšanās. Pašapmānīšanās notiek neapzināti – kā Ēzopa fabulā par lapsu un vīnogām. Vispirms lapsa apjūsmo kārdinošās, sulīgās ogas, savukārt, kad izrādās, ka viņa tās, par spīti savai vēlmei, nevar iegūt, lapsa paziņo: tās ogas ir skābas un tāpēc es viņas nemaz negribu.

Šāda veida pašapmānīšanās, kura notiek neapzināti un negribēti, cilvēku sabiedrībā bieži novērojama – situācijās, kad gribētais pats mutē nekrīt, kad jāpieliek pūles, drosme, gudrība, lai iegūtu kāroto, cilvēki mēdz labprātīgi padoties bezcerībai un pasivitātei, kas pūles neprasa. Tālāk seko izmisums. Lai to nesajustu, lai nebūtu sev jāuzdod jautājums, ko darīt, lai panāktu vēlamo, cilvēks neapzināti izvēlas sevi apmānīt – ak, patiesībā jau man nekas nav jādara, jo es jau neko nevēlos. Par īsti veselu tādu cilvēku nenosauksi, kaut arī slimnieka statuss tam nepienākas.

Jautājums īpaši aktualizējas, ja runa ir par cilvēka pienesuma kvalitāti sabiedriskajās norisēs. Jo vairāk kādā sabiedrībā pasīvo, rokas nolaist gatavo sabiedrības locekļu, jo vairāk apgādājamo, ko sabiedrības aktīvajiem locekļiem nest uz saviem pleciem un aprūpēt.

Pasaulē nav vienotas psihiskās veselības (mental health) definīcijas – traucē dažādo kultūras un politisko sistēmu ietekme. Tomēr principi ir izvirzīti. Orientējoši

par psihisko veselību var runāt tad, ja cilvēkam ir emocionāla labsajūta,

ja viņš jūtas labi un domā, ka viss ir labi, un cilvēkam nav diagnosticējamu psihisku traucējumu.

Pasaules Veselības organizācija 2010.gadā definējusi, ka psihiski veselie cilvēki ir lielākā sabiedrības vērtība – tie ir cilvēki, kuri spēj uzņemties atbildību par savu dzīvi un tās kvalitāti, kuri ir varoši realizēt savas spējas un talantus, kuri mazāk slimo, kuri, ja saslimst, tad ātrāk atveseļojas, kuri ne tikai tiecas pēc izglītības, bet arī ir vairāk izglītoti, kuri nopelna salīdzinoši augstus ienākumus, kuri prot izveidot veiksmīgas un emocionāli tuvas ilgtermiņa attiecības, kā visa rezultātā ir priecīgāki un apmierinātāki ar savu dzīvi.

Kā rāda dažādu aptauju rezultāti, Latvijā nedzīvo priecīgākie un ar dzīvi apmierinātākie eiropieši. Psihiskās veselības veicināšanas jomā Latvijā ir vēl daudz darāmā.

Problēmas ir arī ES

Arī Eiropas Savienībā problēmu pietiek. Daudzos pārsteigumu izraisīja nupat publicētais profesora Vithena un līdzautoru pētījums, kura secinājums –

38% eiropiešu sastopami psihiski traucējumi.

Lielākā daļa no tiem nav psihotiska rakstura traucējumi, kuri būtu jāārstē psihiatriem. Lielākā daļa no tiem ir ar stresu un ikdienas emocionālajiem pārdzīvojumiem saistītie.

Tie ir traucējumi, ar kuriem cilvēki bieži nezina, pie kura speciālista griezties. Priekš psihiatra apmeklējuma par” vieglu”, kaut arī pašsajūta ir reāli smaga un grūta. Labi ir tajās valstīs, kurās jau ir vai veidojas kā Latvijā, spēcīgs ģimenes ārstu institūts, jo ģimenes ārstiem ir labas iespējas veikt skrīningu, daļā ar stresu saistītu emocionālu un psihosomatisku traucējumu gadījumu pašiem palīdzot, daļā aicinot talkā ārstus psihoterapeitus, psihosomatiskās medicīnas speciālistus.

Psihiska veselība nenozīmē, ka cilvēkam nemēdz būt trauksmes un depresijas periodi. Tie ir tikpat normāli un neizbēgami kā dažādās dzīves problēmas un nepieciešamība tās pārvarēt. Tieši spēja tikt galā ar ikdienas stresa situācijām un strādāt produktīvi ir viena no psihiskās veselības pazīmēm. Atpazīt brīdi, kad trauksme un depresija pārvēršas par klīniskām diagnozēm un nepieciešamību cilvēku ārstēt, ir viens no svarīgiem ģimenes ārsta uzdevumiem.

Svarīga psihiskās veselības pazīme ir līdzsvars starp aktivitātes un pasivitātes periodiem

- starp aktīvām, dzīvesprieka un možuma pilnām aktivitātēm un sevī ielūkošanās un pārdomu brīžiem vienatnē.

Tomēr varbūt pati izšķirošā spēja, ir spēja no sirds priecāties. Arī Aspazija rakstīja: „Viss, kas kādam dara ...prieku vai patīk, nozīmē vienu saiti vairāk pie dzīves”.

Tad to arī visiem no sirds novēl Latvijas Ārstu biedrība Pasaules psihiskās veselības dienā.