Prezidents Bērziņš vai pilsonis Bērziņš - kuram ticēt? (160)

Simbols

Socioloģiskā aptauja par augustu vēsta – apmēram 60% aptaujāto respondentu Andri Bērziņu uzskata par piemērotu prezidenta krēslam. Tā ir ļoti liela uzticības izrādīšana amatpersonai, kuras lielākais sasniegums ir savu darba devēju pārspēšana ilgdzīvošanā - 10.Saeimu no darba atlaida pirms gada.

Latvijas Republikas prezidentu Andri Bērziņu, kuram nav nekā svarīgāka kā burtiski ievērot Satversmē uzskaitītās reprezentatīvās funkcijas, liela daļa iedzīvotāju uztver kā valsts simbolu līdzās karogam, ģerbonim, himnai, uzskata politologs Ivars Ījabs. Šāds šķietamās nesodāmības statuss glaudītu pa spalvai narcisu, jo neatkarīgi no (ne)paveiktā, būtiskākais kritērijs daudzu citu acīs ir un paliek fakts, ka mums ir prezidents. Tikpat ačgārni varētu augstākā vērtē celt prezidenta koka krēslu, nevis personu, kura tajā gozējas.

Ja 2/3 aptaujāto saredz to, ko man līdz šim ar lupu nav izdevies atrast, tad jādomā, ka daudzi spēj iztēloties un atpazīst paši sevi prezidenta Andra Bērziņa ādā, izprot viņa rīcības motivāciju, atbalsta un apbrīno. Labi, ne jau katram glaimotu palikt cilvēku atmiņā kā tautas atlaistā parlamenta prezidentam, toties droši var teikt, ka jebkurš no divām trešdaļām iedzīvotāju būtu varējis aizstāt valsts pirmo personu (augusta) atvaļinājumā.

Sliktāk jau nebūtu, jo Bērziņu grūti pārspļaut.

Atgādināšu piemērus.

Referenduma par otru valsts valodu priekšvakarā prezidentu Andri Bērziņu mocīja šaubas. Pilsonis Bērziņš nemaz negrasījās piedalīties, savukārt prezidents Bērziņš 49 dienas (no 13.decembra līdz 30.janvārim) domāja, kā reaģēt uz šo izaicinājumu, īsi pirms referenduma atzīstoties: «Es savu uzskatu kā pilsonis neesmu mainījis, bet kā valsts prezidents esmu spiests savas domas mainīt un referendumā piedalīties.»

Grozi, kā gribi, sanāk šādi - lai piedalītos referendumā par otru valsts valodu, prezidentam Andrim Bērziņam bija jāpieliek lielas pūles, lai apklusinātu pilsoni Bērziņu. Savukārt pie skolas publiski zākāties pilsonis Bērziņš bija nasks, jo bija veiksmīgi aizbāzis muti prezidentam Bērziņam.

Retorikai: kuru no iedomātajiem diviem Bērziņiem jūs vērtējat augstāk:

1. Pilsoni, kurš pat nezina, kādēļ latviešu valoda ir mūsu tautas izdzīvošanas jautājums?

2. Prezidentu, kurš tikai ar lielu piespiešanos spēj izpildīt pienākumu minimumu?

Vai varam būt pavisam droši, ka prezidents Andris Bērziņš sarežģītās situācijas rīkosies adekvāti, pārdomāti un sabiedrībai, valstij noderīgi? Pat reizēs, kas prasa smagu, bet valstij svarīgu lēmumu pieņemšanu un pēc definīcijas ir saistītas ar pamatīgu stresu un daudzām negulētām naktīm? Neviļus gribas lieku reizi sev atgādināt, ka valsts varas dalīšana ir kā aizsargmehānisms pret nepārdomātiem prezidenta lēmumiem. Prezidentālās republikas proponētāji drīkst iztēloties Andri Bērziņu kā tautas vēlētu prezidentu ar visām no tā izrietošajām sekām...

Referendumam par otru valsts valodu noslēdzoties, prezidents nākamos mēnešus pavadīja spontānu ideju gūstā. Tomēr nebija ilgi jāgaida līdz nākamajam seansam.

Nedēļu pirms atvaļinājuma prezidents sniedza interviju ziņu aģentūrai LETA. Uz jautājumu, vai Bērziņš gatavojas kandidēt arī otrajam sava amata termiņam, viņš pārsteidza: «Ir, protams, daudz kas tāds iesākts, kur jāmēģina panākt konkrētus rezultātus. Tomēr tuvākie pāris gadi nesīs tādas izmaiņas, kuras pat prātā nenāk. Es jums varu droši apgalvot, ka pasaule būs izmainījusies, būs pavisam cita uzbūve un citas vajadzības. Esmu par to pārliecināts,» situāciju pēc trīs gadiem raksturoja valsts pirmā persona.

Diemžēl mēs nezinām un diez vai uzzināsim, par ko Andris Bērziņš tajā brīdī sapņoja, jo kopš pareģojuma par nenovēršamības draudiem ir pagājis pusotrs mēnesis, bet ne pušplēsta vārdiņa no viņa mutes. Kas zina, varbūt todien bija grūti apslāpēt uzbāzīgo pilsoni Bērziņu... Starp citu, 4% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka viņiem piemīt kādas īpašas pārdabiskas, ekstrasensoras vai dziedināšanas spējas, liecina pētījumu centra «SKDS» nupat veiktā aptauja. Nu re, varbūt šeit ir jāmeklē kāda saistība...

Nobeigumā

Latvijas valsts simbolu apbrīnošana ir bezjēdzīga nodarbe, ja sev neatgādinām, ko tie nozīmē katram no mums, - lai nākamais prezidents, kurš mitināsies atjaunotajā Rīgas pilī, būtu labākais iespējamais. Nevis gadījuma rakstura cilvēki kā Andris Bērziņš, Valdis Zatlers, Guntis Ulmanis. Starp citu, Vaira Vīķe-Freiberga nebija maksimums, ko varam sasniegt. Ja vien gribam.

^{* - Citāts no Mišelas Obamas uzrunas ASV Demokrātu partijas sanāksmē 4.septembrī, 2012}