Ar seksu es pelnu naudu (360)

Lūdzu, pastāsti mazliet par sevi!

Esmu dzirdējusi, ka dzērājiem ir grūtības sevi nosaukt par alkoholiķiem. Varbūt man ir līdzīgi. Katrā ziņā neuzskatu sevi par vieglas uzvedības sievieti vai palaistuvi. Manā gadījumā prostitūcija drīzāk ir naudas pelnīšanas iespēja, nevis dzīvesveids.

Sākumā bija diezgan smagi apzināties, ka pārdodu un ļauju izmantot savu ķermeni, bet ar laiku pieradu un cenšos sevi par to nešaustīt.

Kā tu kļuvi par prostitūtu?

Esmu uzaugusi mazpilsētā, kur viens par otru zināja visu un pat vairāk. Šajā pagastā aizritēja arī manu bērnu pirmie gadi, meita pat sāka iet vietējā skolā.

Viss bija daudzmaz labi līdz brīdim, kad sākās ekonomiskā krīze. Mani atlaida no kurinātājas darba. Trakākais, ka tas sakrita ar laiku, kad mans vīrietis atrada jaunāku brūti un līdz ar to «piegrieza» naudu.

Gribēju atrast jaunu darbu, taču laiki bija ļoti grūti – bez darba palika pat izglītotie un pieredzējušie. Protams, arī mani neviens negribēja ņemt darbā. Sapratu, ka dzimtais miests ir jāpamet.

Sākumā domāju par Īriju, man tur dzīvo draudzene. Biju jau pat nopirkusi biļeti, taču tad dēliņš saslima. Vari nosodīt mani kā sievieti, taču savus

bērnus ļoti, ļoti mīlu un viņu dēļ biju gatava uz visu.

Kad atnācām uz Rīgu, sākās grūti laiki. Nekādu ietaupījumu mums nebija, bet vajadzību saraksts kļuva arvien garāks un garāks....

Nezināju, ko iesākt... Maznodrošināto pabalsti ļāva noīrēt dzīvoklīti un samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem un siltumu, taču katra vientuļā mamma apstiprinās, ka bērniem ar to nepietiek.

Nekad iepriekš nebiju domājusi, ka varētu ar seksu nodarboties par naudu, taču dzīvē notika citādi...

Vai par tavu nodarbošanos zina bērni? Pusaugu meita un sešus gadus vecs dēlēns taču nav akli...

Protams, bet nav jau tā, ka daru to atklāti un gaišā dienas laikā.

Melošana bērniem un apkārtējiem ir mana darba skumjākā puse. Daru visu, lai bērni neuzzinātu, kā pelnu naudu. Esmu sadomājusi pasaciņu, ka pa vakariem uzkopju kādas biroja telpas.

Apkopēja skan pieņemamāk nekā prostitūta.

Dažreiz, kad kāds no bērniem izsaka vēlmi atbraukt pie manis uz darbu, meloju, ka priekšnieks neļauj svešiem ieiet birojā.

Manus patiesos plānus zina tikai viens cilvēks - mana mamma, kura pa vakariem pieskata bērnus. Viņa seko līdzi, lai meita izmācās, paēd un ir laicīgi mājās. Kad pārrodos mājās, bērni jau guļ un man nav viņiem jāpaskaidro, kāpēc esmu tik vēlu.

Protams, dzimtajā pusē nevienam neesmu stāstījusi, ko daru.

Vai tu kādreiz atklāsi meitai, ko patiesībā dari?

Tikai galējas nepieciešamības gadījumā, piemēram, uz savas nāves gultas.

Sākumā prostitūciju uztvēru kā pagaidu nodarbošanos, ar kā palīdzību izkļūt no krīzes, taču tagad nezinu... Man nav tādas izglītības un pieredzes, lai atrastu labi apmaksātu un pieklājīgu darbu, bet par sētnieci ar 150 latu algu es vairs nevaru strādāt.

Pirmkārt, par šo summu mēs visi nevaram iztikt. Otrkārt, neesmu vairs gatava slaucīt ielas, zinot, ka stundas laikā varu nopelnīt vairākus desmitus latu.

Turklāt izveidojies arī pastāvīgo klientu loks, ir savas iestrādes...

Bet kā ar veselību, seksuāli transmisīvajām slimībām? Vai tas tevi neuztrauc?

Nu beidz tak! Tik dumja jau es neesmu! Katru reizi izmantoju visus aizsarglīdzekļus. Man ir sava dakterīte, kurai uzticos un pie kuras regulāri eju.

Esmu sākusi savu ķermeni uztvert kā darba instrumentu. Līdzīgi kā pianisti sargā savas rokas, operdziedātāji – kaklus, tā arī es rūpējos, lai būtu vesela, it īpaši uzmanot atsevišķas ķermeņa daļas.

Prostitūcija nereti iet roku rokā ar narkotikām un alkoholu. Kā ir tavā gadījumā?

Te nu gan tev taisnība! Jūtu un nojaušu, ka arī daļai manu klientu ar to ir problēmas. Lai arī alkohola dvinga man riebjas, dažkārt pieciešu. Nesen jūsu portālā redzēju uzrakstu – nauda nesmird. To kāds «uzvalcēns» (tā saucu biroja darbiniekus un ierēdņus) teica otram. Bet būtība jau nemainās.

Dzīvokļa īpašniekam jau vienalga, kā samaksāju par īri, galvenais, ka maksāju.

Tāpēc arī samierinos ar iereibušiem klientiem.

Īpaši bieži gan to nepieļauju.

Reiz kāds diezgan turīgs, bet iedzēris cilvēks pēc seksa gribēja mani iekaustīt, taču roku pacelt pret sevi gan nekad neesmu ļāvusi. Vardarbība man nav pieņemama.

Kas ir tavi klienti?

Apzinos - ja gribu turpināt strādāt, vārdus nedrīkstu saukt. Un patiesībā manā darbā arī nav tik svarīgi, vai vīrieti sauc Jānis vai Pēteris. Dažreiz pat neidentificēju klientus pēc vārdiem, bet gan pēc citām pazīmēm.

Tikai dažreiz, kad redzu savus klientus TV ekrānā (dažreiz arī kopā ar ģimenēm), man paliek tā savādi. Gribas izsaukties – es taču viņu pazīstu! Taču saprotu, ka nedrīkstu neko tādu atļauties.

Ko par tavu nodarbošanos saka kaimiņi? Vai viņi zina?

Šaubos gan.

Nekad nevienu klientu neesmu vedusi uz mājām.

Tas man ir tabu, ko ceru nekad nepārkāpt. Nedomāju, ka kāds kaimiņš zina, ko patiesībā pa vakariem daru. Protams, vienmēr ir ziņkārīgas kundzītes, bet garās sarunās cenšos ar viņām neielaisties.

Cenšos ģērbties un izturēties pavisam parasti, lai nevienam nerastos aizdomas, kas patiesībā esmu... (Arī sarunas laikā Diāna izskatās neuzkrītoši - džinsās, gaišā džemperītī un brūnos puszābakos, seja bez kosmētikas, bet mati saņemti vienkāršā astītē.)

Saproti - nav jau tā, ka prostitūcija ir mana sapņu profesija un es vakarā tā vien alkstu ieraudzīt kārtējo klientu. Protams, labprātāk sēdētu birojā, lakotu nagus un skatītos «draugos».

Domāju, ka nākamgad saņemšos pabeigt vakarskolu, lai varētu sākt meklēt īstu darbu. Pēdējā laikā sapņoju par darbu no pulksten 8 līdz 17.