Krievijas ģeopolitiskais murgs. Jalta atkal kā nodevība (174)

Krievijas prezidents Vladimirs Putins šo zaudējumu ir nosaucis par aizvadītā gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu. Tagad viņš vēlas ieiet Krievijas vēsturē kā impērijas atjaunotājs. Kā vadonis, kas no jauna paplašina Krievijas impērijas robežas un padara šo valsti spēcīgu un varenu. Tāpat kā agrāk - PSRS laikā.

Krievijas impērijas kroņa daiļākais smaragds ir Ukraina. Pirmkārt tāpēc, ka valsts ir liela. Otrkārt - emocionāli, kulturāli un vēsturiski tā saistīta ar tā saucamo slāvisko identitāti un krieviem šķiet neiespējami iedomāties, ka Kijeva varēt aizsoļot projām citā dimensijā - Rietumeiropas virzienā. Bez tam Ukraina noder arī kā krievu aizsargzona pret «ļauno un naidīgo Eiropu»

Kāpēc Putinam vajadzīga Krima un visa Ukraina

Ideja par «civilizāciju sadursmi», kas pamatojas 19. gadsimta krievu filozofa, sociologa un ģeopolitiķa Nikolaja Daņiļevska tēzē, ka «Eiropa mums ir ne tikai kaut kas svešs, bet pat naidīgs, ka tās intereses ne tikai nevar būt mūsu intereses, bet lielākā daļā gadījumu tās ir tieši pretstatā tām» (Данилевский Н. Я. Россия и Европа: взгляд на культурные и политические отношения Славянского мира к Германо-Романскому) esot viena no Kremļa ideologu karogiem.

Karu teorijai pieslejas arī Semjuela Hantingtona (Samuel Phillips Huntington) 1993. gadā publicētais darbs «Civilizāciju sadursme?» (The Clash of Civilizations?), kurā autors apgalvoja, ka laikā pēc Aukstā kara pasaules lielākie konflikti notiks nevis ideoloģiskā, bet civilizāciju (kultūru) līmenī. Šo teoriju Putins tagad sāk pierādīt praksē, demonstrējot pasaulei, ka Rietumu civilizācijai ir jāsāk rēķināties ne tikai ar islāma, bet arī ar pareizticīgo kultūru/civilizāciju kā pretspēku.

Bez Ukrainas Putins nevar īstenot savu jauno projektu - vēsturisko (pareizticīgo civilizācijas) misiju. Viņš nevar «uzvarēt ļaunumu» zem «Eirāzijas savienības» izkārtnes. Viņam vajadzīgs jauns Padomju Savienības modelis ar Krieviju pie stūres. Ukrainai tur jābūt un viss.

Lai šo plānu varētu realizēt (ekonomikas un krievu labklājības uzlabošanas vietā), ir nepieciešama ideoloģija un propagandas mašīna, kas Putina un viņa galma ideologa Aleksandra Dugina iecerēto ideju iesētu krievu tautas apziņā kā neizbēgamu, nepieciešamu un labu lietu. Putina un Dugina eiroaziātisma fašistiskā ideoloģija ir ļoti līdzīga Hitlera-Gebelsa nacionālsociālisma projektam pirms Otrā pasaules kara.

Vispirms krievu dvēselē tiek sētas bailes jeb apdraudētības sajūta, ka Krievija visu laiku ir bijusi apdraudēta. Šobrīd, pateicoties Kremļa medijiem, šī krievu hroniskās apdraudētības emocionālā uzlādētība ir pieņēmusi pat groteskus un pārspīlēti gigantiskus apmērus. Visas tautas ir karojušas un bijušas citu lielvaru apdraudētas, taču šeit tiek pārspīlēts viss iespējamais. Sākot ar tatāriem un beidzot ar Hitleru. Kurš krievus apdraud pašlaik? Protams, ka Rietumu civilizācija ar tās politiskajiem un militārajiem instrumentiem - Briseli un NATO.

Putins kā krievu Ajatolla

Putina agresīvā ideoloģija no malas izskatās ļoti melodramatiska, taču, manipulējot krievu dvēseli ar Berdjajeva, Solovjova un Iļjina citātiem lielkrievu šovinisma garā, viņam pagaidām izdodas iestāstīt krieviem, ka: 1) Krievija pati par sevi ir kaut kas unikāls un tai ir piešķirta garīgā misija; 2) garīgumu varot nodrošināt tikai un vienīgi pareizticīgo baznīca un tās mācība; 3) pārspīlēta ticība autokrātijai ir vienīgais Krievijas ceļš.

Vārdu sakot, teokrātiska, nacionālistiska (pati sevi no ārpasaules izolējoša) Krievija turpmāk spēlēšot noteicošo lomu mūsu planētas attīstībā. Tā vienīgā spējot nodrošināt cilvēcei tikumību un garīgumu. Kā pretstats šai Putina ideoloģijai tiek nostādīti «samaitātie Rietumi», kas «eksportē antikristu vīrusus uz tikumīgo Krieviju».

Rietumu demokrātijas esot zaudējušas saiti ar Dievu, kristīgās tradīcijas. Rezultātā cilvēce esot kļuvusi morāli akla, sasaistīta materiālisma, iracionālisma un nihilisma važās. Loģiski, ka šajā scenārijā iekļaujas homoseksuālu cilvēku un sieviešu kustības aktīvistu nosodījums, aizliegums un vajāšana. Berdjajeva loģika to pavelk zem «labā un sliktā» zīmes, un parastais krievu cilvēks arī šādi notic, ka geji un feminisms ir liela civilizācijas kļūda.

Tālāk seko mesiānisma ideja jeb iestāstīšana krieviem, ka Krievijai ir vēsturiska misija nostāties pasaules iztīrīšanas līderpozīcijā. Kļūstot par «eiroaziātiskās ūnijas» asi. Par to Iļjins rakstīja jau 1948. gadā, un tagad viņa idejas perfekti noder Kremļa propagandas televīzijai, radio un visiem pārējiem medijiem, kurus kontrolē Putins un viņa domubiedri.

Krima kā Krievijas ekonomiskās krīzes plāksteris

Krimas svētdienas referenduma iznākums ir no Kremļa puses režisēts pasākums. To saprot ikviens, kas kaut nedaudz seko pasaules politiskajiem procesiem un saprot, ka Putina taisnošanās par «krievu tiesību» aizstāvību Ukrainā ir tikai iegansts invāzijai Krimā. Būtībā šī rīcība runā pretī visām civilizēto valstu uzvedības normām, ir nelikumīga un amorāla. Taču, mērķējot uz Krimu, viņš vienlaikus sašauj arī Krieviju. Pirmkārt tāpēc, ka pēc Krimas notikumiem ukraiņiem vairs nebūs nekādas vēlēšanās draudzēties ar Putinu tālāk un viņi turpinās čāpot Rietumu virzienā. Otrkārt, kā tikko norādīja amerikāņu žurnāls Foreign Affairs, Krievijas ekonomiskā situācija patlaban nav apskaužama. Brīdī, kad Putins nāca pie varas Maskavā (1999), viņš piedzīvoja treknos gadus, pateicoties cenu pieaugumam gāzes un naftas eksporta tirgū. Arī šodien 2/3 Krievijas eksporta veido tikai izejvielas - nafta un gāze. Izveidot konkurētspējīgu industriju Krievijā Putinam tomēr nav izdevies. Traucē korumpētība, neefektivitāte, resursu izšķērdēšana padomju stilā. Trekno gadu ieņēmumi deva Kremlim iespēju palielināt algas un pensijas. Par to krievi viņam ir pateicīgi. Taču iedzīvotāju skaits Krievijā turpina strauji samazināties tieši pēdējo desmit gadu laikā. Samazinās arī ārzemju investoru interese par Krievijas ekonomiku.

Krimas politiskā aneksija šobrīd novērš krievu uzmanību no būtiskām valsts problēmām. Propagandas tingeltangelis Simferopolē, Sevastopolē un Jaltā ar nosaukumu «referendums» ar dejojošām krievu tautumeitām, zibenīgi nodrukātiem aģitācijas plakātiem uz visiem stūriem, Putina galma kultūras un sporta personībām (kā propagandas relikvijām) ir precīzs fašistiskās Vācijas masu propagandas akciju nokopējums. Aleksandrs Kareļins, Vjačeslavs Fetisovs, Irīna Rodņina ir mums jau pazīstami kā Putina lāpneši Soču olimpisko spēļu laikā. Putins ir piesardzīgs - pat olimpisko spēļu fināla lāpu viņš (tieši tāpat kā Hitlers 1936. gadā) atļauj nest tikai savas partijas biedriem. Tagad šie paši personāži nes Putina ideoloģijas lāpu Krimā un Krievijā. Piedalās Kremļa TV smadzeņu skalošanas akcijā.

Iespējams, ka Krievijas pilsoņi paši joprojām nezina, cik izmaksāja Soču olimpiskās spēles. Nav izslēgts, ka viņiem nav ne jausmas, cik pamatīgi OS iztukšoja valsts kasi, kas bija galvenais šā pasākuma finansētājs. Tagad Krimas «uzvara» turpinās tukšot Krievijas kasi. Pasakas par to, ka Ukrainas ekonomiku balsta austrumu daļas šahtas un fabrikas, ir vecas pagātnes ilūzijas. Būtībā produktivitāte ir zema un investīciju vajadzības - gigantiskas. Kijeva līdz šim pirka krievu gāzi par dubultu cenu šai novecojušajai industriālajai zonai. Tagad Krievijas izdevumi «okupētās Ukrainas» balstīšanai būs astronomiski. Finanšu tirgus jau tagad uzvedas ļoti nervozi, un tie paši skandināvi enerģiski pārdod savas akcijas Krievijas fondos.

Karš ir kļuvis par Putina kārtējo izpriecu un aizraušanos. Izmaksas viņu neinteresē, jo «par mūziku» maksās Krievijas nodokļu maksātāji. Tie paši, kuriem galvas pašlaik piebāž ar Putina eiroaziātisma rēgiem.

Jalta kā nodevības simbols

Dažiem Jalta nozīmē ekskluzīvu tūrisma pērli un atpūtas objektu, kas ar laiku varētu izkonkurēt franču Rivjēru. Daudz siltuma, jūras, piļu un kalnu. Te pastaigājušies Čehova varoņi un agresīvi politiķi. Vispirms jau krievu cariene Katrīna II, kas šo teritoriju atkaroja no Osmaņu impērijas (varbūt šodien vajadzēja rīkot referendumu par šīs teritorijas «atdošanu atpakaļ» turkiem?). Citiem Jalta nozīmē nodevību, jo Otrā pasaules kara beigās šeit Krimā, cara Livadijas pilī trīs lielvaras - Lielbritānija, ASV un Krievija sadalīja savā starpā Eiropu. Toreiz arī mēs kā valsts zaudējām savu brīvību koloniālvalstu vienošanās rezultātā. PSRS impērija izpletās Rietumu virzienā.

16.marta Krievijas referendums Krimā ir jau otra nodevības kārta šajā gleznainajā Krimas tatāru reģionā. Tā ir varas manipulācija ar sabiedrību, lai pamatotu Kremļa plānoto agresiju pret Ukrainu ar it kā sabiedrības vēlēšanos. Ar meliem, propagandas insinuācijām, armijas akcijām tiek gatavota Eiropas aprīšana. Jaunā Eiro-Āzijas impērija ilgtermiņā paredz iekļaut savā «draudzīgajā saimē» arī mūs - Latviju.

Karš ir politikas turpinājums. Tikai ar citiem līdzekļiem. Krievi Krimā jau ir izveidojuši «savu policiju», kas vajā un arestē citādi domājošos. Sestdien krievu vienības piekāva pat sirmas kundzes, kas uzdrošinājās Simferopolē protestēt pret gaidāmo referendumu. Krimas tatāri sāk kārtējo izceļošanu no dzimtenes, un Kijevas televīzijas raidījumi Krimā ir aizliegti. Arguments «krievu minoritātes aizstāvēšana» tagad var turpināties arī atlikušajās, bijušajās PSRS republikās, kurās ir krieviski runājošie iedzīvotāji.

Ko mēs varam darīt, lai cīnītos pret Krievijas ģeopolitisko murgu? Pirmkārt, atteikties no krievu gāzes un degvielas, pievēršoties slānekļa gāzes importam no valstīm, kas kā cenu nepieprasīs no mums valsts brīvības zaudēšanu. Otrkārt, veikt finansiālu blokādi pret Krieviju, līdzīgi Irānas vai Kubas izsaldēšanai.

Šodienas Krievija ir cieši saistīta ar globālo ekonomiku. Krievu elite sistemātiski pārvietojas no Maskavas uz Londonu, pa ceļam piestājot Cote d´Azur vai Val d´Isére. Ja Putins turpinās iesākto līniju, tad viņu dzīves stils mainīsies valsts agresīvās ārpolitikas dēļ.

Eiropas Savienībai vajadzētu ieviest sankcijas pret Putina kleptomāniem - oligarhiem un radīt vīzu ierobežojumus Putina vistuvākajiem cilvēkiem. Cerams, ka Londona izbeigs atļaut viņiem «mazgāt naudu» britu bankās un pārkarsēt Londonas nekustamā īpašuma tirgu.

Jaltā (Krimā) 1945. gadā Čērčils, Rūzvelts un Staļins nodeva vairāku Eiropas valstu brīvību.

Cerams, ka tas pats «tur» neatkārtosies arī tagad - 2014. gadā.