Prokuratūra kukuļdevēju stabilitātei

Minēto stilu varētu raksturot kā ziņotāja par noziegumu sišanu, lai noziedznieks pagūst aizbēgt. Šāda stila pērle un klasika ir tiesībsargātāju vēršanās pret bijušo KNAB darbinieku Juri Jurašu, kurš izstāstīja, ka viņam piedāvāts kukulis, un pret žurnālistiem, kuri publicēja ziņas par viņa teikto.

Pagājušā gada jūlijā bijušais KNAB Operatīvo izstrāžu daļas vadītājs Jurašs pastāstīja žurnālam «Ir», ka 2015. gada septembra beigās viņam piedāvāts viena miljona eiro kukulis, lai bijušā «Latvijas dzelzceļa» vadītāja Uģa Magoņa un Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska kriminālprocess tiktu pārkvalificēts no kukuļdošanas uz tirgošanos ar ietekmi, par ko likumā paredzēts maigāks sods. Jurašs par to atbilstoši biroja iekšējai kārtībai informējis KNAB toreizējo vadītāju Jaroslavu Streļčenoku, vēlāk mutiski arī prokuratūru un tās vadītāju Kalnmeieru, taču nekāda rīcība neesot sekojusi, bet viņš pats atlaists no darba KNAB.

Toties Kalnmeiera rīcība bija zibenīga, līdzko Jurašs informēja sabiedrību par kukuļa piedāvājumu. Jau nākamajā dienā pēc tam, kad LTV «Panorāma» ziņoja par viņa teikto, Ģenerālprokuratūra paziņoja, ka «Juraša 14.jūlijā publiskoto izteikumu pārbaude ir organizēta, un to veiks kompetenta iestāde normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā».

Un prokuratūra uzdeva Drošības policijai izmeklēt kriminālprocesu par valsts noslēpuma izpaušanu, ko it kā izdarījis Jurašs, pastāstīdams par notikušo kukuļa piedāvājumu un KNAB un prokuratūras nereaģēšanu uz viņa ziņojumu.

Izmeklēšana turpinās. Pagājušonedēļ DP nopratināja žurnāla «Ir» žurnālisti Indru Spranci un Latvijas televīzijas žurnālistu Ivo Leitānu. Taču joprojām nav skaidrs, par kādu iespējamo noziegumu ierosināts kriminālprocess, ja saskaņā ar likumu valsts noslēpums nevar būt ziņas par korupcijas gadījumiem un amatpersonu nelikumīgu rīcību. Un kāpēc šajā procesā tiek pratināti žurnālisti, kas tikai godprātīgi veikuši savus profesionālos pienākumus.

Nupat uzzinājām, ka janvārī KNAB tomēr ierosinājis kriminālprocesu arī par kukuļa piedāvāšanu Jurašam — piecpadsmit mēnešus pēc iespējamā nozieguma un deviņus mēnešus pēc tam, kad prokuratūra sāka kriminālprocesu par viņa it kā izpausto it kā valsts noslēpumu.

Tas, jādomā, ir gana ilgs laiks, lai noziedznieki paslēpj pēdas un nodrošinās ar aizbildinājumiem izmeklētājiem un tiesai, ja šī lieta tiktāl nonāktu, par ko var šaubīties pat vairāk nekā par prokuratūras godīgumu vismaz šajā lietā.

Valsts vai noziedznieku drošībai?

Katram «prokuroram un virsprokuroram ir pienākums atskaitīties sabiedrībai», «tas nav jādara ģenerālprokuroram jūsu vietā», Kalnmeiers trešdien strostēja kolēģus par nesamērīgi maigajiem sodiem, ko tie prasījuši tiesās par «finanšu un ekonomiska rakstura» noziegumiem, un «par koruptīviem noziegumiem tieši tas pats». «Ja korupcija ir aktuāla valstī, tad kādā veidā prokurori uz to reaģē,» viņš retoriski vaicāja. Tikai aizmirsa piebilst, ka likums paredz ģenerālprokuroram tiesības atcelt nepamatotus vai prettiesiskus prokuroru lēmumus. Tāpēc prokuratūras darbu sabiedrība vērtē pēc tā, kādā veidā reaģē ģenerālprokurors.

Citus skarbi aprāt naskais Kalnmeiers droši vien neapvainosies par pieņēmumu, ka prokuratūras mērķi, liekot izmeklēt izteikumus par kukuļa piedāvājumu un ignorējot pašu kukuļa piedāvājumu, varētu būt bijuši tieši tādi, kādi izskatās, ja vērtējam tiesībsargātāju rīcības rezultātu.

Pirmkārt, nepieļaut kukuļdošanas shēmas organizētāju kriminālvajāšanu un viņu vārdu nonākšanu atklātībā, kas būtu noticis, ja būtu ierosināts kriminālprocess par kukuļa piedāvāšanu un ja šī lieta būtu nonākusi līdz tiesai. Politiski tas nebūtu patīkami ne valdības koalīcijas partijām, ne Rīgā valdošajai «Saskaņai».

Otrkārt, iebiedēt žurnālistus, bet pirmām kārtām viņu informācijas avotus, lai piesargās ziņot par korupcijas noziegumiem. Un pie reizes arī iedrošināt noziedzniekus, ka viņu iesniegums policijai vai citai tiesībsargāšanas iestādei par žurnālistu darbu var ar prokuratūras svētību kļūt par ieganstu kriminālprocesam.

Latvijas Žurnālistu asociācija, LTV un žurnāls «Ir» pagājušonedēļ atklātā vēstulē Kalnmeieram atgādināja, ka šis kriminālprocess nav pirmais gadījums, kad Ģenerālprokuratūras rīcību var uztvert kā apzinātu vēršanos pret žurnālistu profesionālo darbību. Piemēram, pagājušajā rudenī ģenerālprokurors uzdeva izvērtēt izbeigšanas pamatotību un likumību kriminālprocesam, kurš 2015.gadā tika sākts pret LTV raidījuma «Aizliegtais paņēmiens» žurnālisti Sanitu Miķelsoni, un tas notika vairākus mēnešus pēc Valsts policijas lēmuma izbeigt kriminālprocesu.

Treškārt, likdama šo lietu izmeklēt Drošības policijai, prokuratūra gribot vai negribot diskreditē vienu no galvenajām valsts drošības iestādēm.

Vai nu tas gluži bija mērķis (piemēram, Jurašs uzskata, ka DP šajā gadījumā esot «ķīlnieka lomā», jo ir spiesta izmeklēt «Streļčenoka un Kalnmeiera kopīgi saražotu produktu»), vai nu svarīgs bija tikai slepenības plīvurs, ko lietai automātiski piešķīra tās izmeklēšanas uzdošana iestādei, kura ierasti «nesniedz nekādus komentārus», tomēr rezultāts ir tāds, kāds ir. Gada sākumā DP brīdināja, ka šogad lielākos izaicinājumus Latvijas drošībai radīs Krievijas agresīvā ārpolitika un terorisma draudi, taču publiski skaļākā DP rīcība nu ir žurnālistu pratināšana un ziņotāja par kukuļa piedāvājumu vajāšana.

Turklāt tas notiek līdztekus tiesībsargātāju, arī Kalnmeiera, pastāvīgām žēlabām par «nepietiekamajiem resursiem» nopietnu noziegumu izmeklēšanai. Jāsecina, ka prokuratūras ieskatā ziņošana par kukuļa piedāvājumu ir ļoti nopietns noziegums un apdraudējums valsts drošībai.

Iznireļu stabilitāte

Kad jau prokuratūrai un KNAB nav bijis intereses vai resursu izmeklēt šo kukuļdošanas mēģinājuma gadījumu, tad jau atliek tikai minēt, kas un kā noticis.

2015.gada augustā KNAB aizturēja toreizējo «Latvijas dzelzceļa» valdes priekšsēdētāju Magoni aizdomās par aptuveni pusmiljona eiro liela kukuļa pieņemšanu. Kukuļņemšana esot bijusi saistīta ar LDz meitasuzņēmuma «LDz ritošā sastāva serviss» vairākus miljonus vērtu iepirkumu — četru dīzeļlokomotīvju iegādi no Osinovskim piederoša uzņēmuma.

TV3 raidījums «Nekā personīga» pagājušā gada septembrī vēstīja, ka uzreiz pēc Magoņa aizturēšanas Osinovskis vērsies pie Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova pēc padoma, kā rīkoties. Tas viņu sūtījis pie Saeimas deputāta Andreja Elksniņa, kurš neslēpj, ka viņam ir sakari KNAB un citās tiesībsargāšanas iestādēs. «Pieslēdzies» advokāts Saulvedis Vārpiņš, ar kuru Elksniņš bija kopā strādājis vienā birojā. Osinovskim lietas kārtošana izmaksājusi «sešciparu skaitli», tomēr neesot bijis drošs, ka visu nokārtos, kā nākas. Traucējis Jurašs, kurš turējās pie amatpersonas kukuļošanas versijas. Pie viņa septembra beigās vērsies kāds paziņa, bijušais kursabiedrs Policijas akadēmijā, kurš uzstājies kā starpnieks, kuram to darīt palūguši citi kursabiedri, un piedāvājis miljonu, ja kukuļdošanu pārkvalificēs par ietekmes tirgošanu.

NP nosauca arī iespējamā starpnieka vārdu — tas esot bijušā finanšu ministra Jāņa Reira (Vienotība) padomnieks Jānis Dambītis. (Viņš pats to kategoriski noliedz.) Bet starp viņa kursa biedriem raidījums minēja, piemēram, Ministru prezidenta Māra Kučinska (ZZS) ārštata konsultatīvo darbinieku advokātu Māri Gruduli un satiksmes ministra Ulda Auguļa (ZZS) padomnieku Arti Stucku.

Osinovskis noliedza, ka būtu organizējis kukuļa piedāvāšanu, bet pieļāva, ka tas noticis bez viņa ziņas: «Ir visādi iznireļi, kas mēģina zvejot duļķainā ūdenī.»

Nebūt nav neticami, ka Osinovskis savā ziņā nemelo, ka pats to nav organizējis. Toties šķiet neticami, ka viņa draugi Latvijā jeb «iznireļi» tiešām būtu samaksājuši Jurašam miljonu, ja viņš būtu piekritis piedāvājumam. Taču tas nenozīmē, ka viņi nebūtu cerējuši dabūt no Osinovska miljonu, kā pirms tam jau bija dabūjuši «sešciparu skaitli».

Kā bija patiesībā, varēja noskaidrot godīga izmeklēšana. Taču prokuratūra izvēlējās tās vietā sākt kriminālprocesu par noslēpuma izpaušanu. Un Kalnmeiers trešdien secināja: «Latvijā noziedzības līmenis ir stabils.»