Polijas pārbaudījums Eiropas Savienībai?

Pēc konservatīvās partijas «Likums un taisnība» uzvaras parlamenta vēlēšanās 2015. gadā, Polijas valdība ir pieņēmusi vairākus pretrunīgi vērtētus likumus. Varšavas plānotās reformas tieslietu jomā saskārušās ar kritiku no Briseles puses, un notiek diskusijas par iespēju Polijai piespriest soda sankcijas, ierobežojot balsstiesības Eiropas Savienībā. Lēmumu par šāda soļa speršanu plānots pieņemt martā.

Nesaskaņas ar Izraēlu, kā arī starptautiskās sabiedrības nosodījumu izraisījis Polijas «Holokausta likums», kas paredz kriminālatbildību par nacistu nāves nometņu nodēvēšanu par «poļu nāves nometnēm». Daudzi lielie mediji šādas frāzes cenšas ierobežot, taču tās joprojām parādās, un tas aizskar poļu jūtas.

Strīdi ir raisījuši spekulācijas par Varšavas un Eiropas kopienas viedokļu sadursmi, kas varētu veicināt Polijas attālināšanos no pārējās savienības. Starptautiskajā presē ir izskanējušas arī pesimistiskas prognozes, ka Polija ir nostājusies uz autoritārisma ceļa un drīzumā kļūs daudz līdzīgāka Vladimira Putina režīmam Krievijā nekā demokrātiskai Eiropas valstij.

Tomēr Brudņicka intervijā uzsver, ka doma par Polijas aiziešanu no Eiropas Savienības ir absurda, jo iedzīvotāju vidū ir augsts atbalsts dalībai blokā. Starp Varšavu un Briseli pastāv viedokļu atšķirības, tomēr diplomāti ir pārliecināti, ka kompromisu izdosies panākt, uzskata Polijas vēstniecības pārstāve.

Februāra sākumā Polijas Senāts pieņēma tā dēvēto Holokausta likumu. Ar to aizliegta Polijas un poļu tautas sasaistīšana ar ebreju nogalināšanu Otrā pasaules kara laikā. Šāds solis ir izpelnījies plašu starptautiskās kopienas kritiku, izraisījušās arī diplomātiskas nesaskaņas ar Izraēlu. Tiek pausts, ka likums ir vērsts pret vārda brīvību un ar tā palīdzību tiek mēģināts pārrakstīt vēsturi. Kādēļ Polijai nepieciešams šāds likums?

Par šo likumu ir radušies daudzi pārpratumi un nepareizi priekšstati. Tie ir grozījumi «Likumā par Nacionālās piemiņas institūtu», nevis «Holokausta likums» kā to mēdz saukt. Lai panāktu, ka par holokaustu notiek augstvērtīgas diskusijas, nepieciešams būt ļoti uzmanīgiem, izmantojot dažādus apzīmējumus.

Lai aprakstītu nacistu nāves nometnes okupētajā Polijā, tiek lietota frāze «poļu nāves nometnes». Polijas valdība un poļu diaspora ir vairākkārt iesaistījusies šādu gadījumu atrisināšanā. Taču prakse ir apliecinājusi, ka minētās aktivitātes nav bijušas pietiekamas un frāzes lietojuma skaits nav samazinājies.

Likuma mērķis ir panākt to, ka publiskajās debatēs gan Polijā, gan ārzemēs tiek izslēgta jebkāda veida atbildības novelšana uz poļu nāciju par noziegumiem, kurus Trešajā reihā pastrādāja nacisti. Mērķis ir panākt to, ka Polijas valsts un poļu tauta kā tāda netiek apsūdzēta par ebreju iznīcināšanu. Polijas valdība jau pašā [diskusiju] sākumā skaidri un gaiši pateica, ka nevēlas slēpt patiesību par atsevišķu indivīdu līdzdalību holokaustā.

Polijas Pagrīdes valsts nesadarbojās ar Vācijas okupācijas varu ebreju iznīcināšanā. Tieši otrādi – viņi izveidoja Ebreju palīdzības padomi, dēvētu arī par «Žegota», un ieviesti nāvessodi par ebreju slēptuvju denuncēšanu vāciešiem. Starp citu – starp poļiem ir visvairāk apbalvojuma «Taisnais starp tautām» saņēmēju.

«Likums par Nacionālās piemiņas institūtu» jau no paša sākuma tika veidots, lai izvairītos no [Polijai] kaitīgām frāzēm. Grozījumos arī ir minēts, ka nekādā veidā netiks ierobežoti akadēmiskie pētījumi par šo vēstures periodu vai arī mākslinieciskās izpausmes. Mēs nevēlamies aizliegt diskusijas par indivīdu iesaisti Holokaustā, bet gan panākt situāciju, ka ebreju iznīcināšanā netiek vainota Polijas valsts.

Jūs sakāt, ka ir bijušas tendences vainot Poliju holokaustā?

Jā. Pats apzīmējums «poļu nāves nometne» ir tāda. Tās nebija «poļu nāves nometnes», bet gan nacistu izveidotas nāves nometnes okupētajā Polijas teritorijā. Cilvēki tā rezultātā var nospriest, ka nometnes uzturēja un pārraudzīja poļi. Ir bijuši mēģinājumi Poliju kā valsti apsūdzēt ebreju mērķtiecīgā iznīcināšanā. Tādēļ šādi grozījumi ir nepieciešami.

Kā jūs skaidrojat šādu tendenču veidošanos un iemeslus?

Par «Likuma par Nacionālās piemiņas institūtu» grozījumiem ir daudz nezināšanas un interpretācijas. Polijas prezidents un premjers ir daudz skaidrojuši mūsu nolūkus. Mēs ļoti ceram uz konstruktīvu dialogu, kura rezultātā pārpratumi izzudīs.

Saistībā ar Polijas tieslietu sistēmas reformām Briselē notiek diskusijas par tā dēvētās kodoliespējas aktivizāciju – Lisabonas līguma 7. punktā paredzēto balsstiesību apturēšanu Eiropas Savienībā. Augstas Polijas valdības amatpersonas ir izteikušās, ka savienība izturas netaisnīgi. Tāpat ir paustas bažas, ka Polija virzās uz sadursmi ar bloku. Kā vērtējat notiekošo?

Polijas kurss nav vērsts uz sadursmi ar Briseli. Polija ir aktīva Eiropas Savienības dalībvalsts un tāda vēlas arī palikt. Šobrīd notiek aktīvs un konstruktīvs dialogs ar Eiropas Komisiju. Mums nav nekādu diskusiju [šajos jautājumos] ar pašām dalībvalstīm, bet gan ar Komisiju. Pēdējie kontakti ar Eiropas Komisijas amatpersonām ir bijuši ļoti apmierinoši un daudzsološi. Vislabāk to ir apkopojis Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, kurš ir norādījis, ka Polijas nostāja attīstās Komisijas pozīcijas virzienā un otrādi.

Eiropas Komisija un Polijas valdība cer, ka diskusijas noslēgsies ar veiksmīgu iznākumu. Polija ir atvērta sarunām un ir gatava iepazīstināt Komisijas pārstāvjus ar visiem likumdošanas procesiem un iecerētajām tieslietu sistēmas reformām. Drīzumā tiks publiskota «Baltā grāmata» [White Paper], kurā tiks apkopota informācija par šiem jautājumiem, un gan Komisija, gan dalībvalstis varēs iepazīties ar detaļām. Tādēļ es neteiktu, ka mēs virzāmies uz sadursmi. Mums notiek lieliskas diskusijas.

Iepazīstoties ar Polijas tieslietu sistēmas reformām – kuras paredz, ka tieslietu ministram būs tiesības iecelt tiesu vadītājus, bet Nacionālā Tiesnešu padome nonāks parlamenta kontrolē, – rodas iespaids, ka šādā veidā tiek likvidēta tiesu varas neatkarība. Kādēļ Polijai tas ir nepieciešams?

Polijas valdība tieslietu sistēmu reformē saskaņā ar vēlētāju vēlmēm. Sabiedrība un Eiropas Komisija ir iepriekš paudusi, ka Polijas tieslietu joma ir neefektīva. Piemēram, pastāv ilgi lietu izskatīšanas termiņi un reforma ir atbilde uz paustajām bažām. Diskusiju laikā ar Komisiju, kā arī likuma pieņemšanas procesa laikā ir bijuši dažādi jauni ierosinājumi. Tādēļ vispirms ir jāsagaida iepriekš minētais dokuments, un tad mēs varēsim runāt par detaļām.

Taču tieslietu sistēmas reforma kopumā Polijā neietver risinājumus, kuri nekur citur nebūtu tikuši piemēroti. Tas nav nekas jauns. Polijā reformas ir ciešā saskaņā ar vēlētāju vēlmēm.

Briseles gaiteņos tiek apsvērtas arī idejas par iespēju sasaistīt Eiropas Savienības fondu naudu piešķiršanu dalībvalstīm ar tieslietu sistēmas neatkarību. Atsevišķi politiķi ir brīdinājuši, ka šāda sasaiste varētu izraisīt Polijas vēlmi attālināties no Eiropas Savienības.

Varšava uzskata, ka Eiropas Savienības fondu piešķiršanas dalībvalstīm sasaiste ar tieslietu sistēmas neatkarību ir absolūti nepamatota. Vienlaikus runas par Polijas izstāšanos no Eiropas Savienības ir vienas no pārsteidzošākām un absurdākām, kuras var iedomāties. Polija ir viena no entuziastikākajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka vairāk nekā 80% poļu atbalsta dalību Eiropas Savienībā. Polijas politiķi uzskata, ka izstāšanās no Eiropas Savienības nav apspriežama.

Arī Polijas prezidents Andžejs Duda ir atzīmējis, ka šodien jebkurai partijai, kura atklāti teiktu, ka tiecas uz izstāšanos no ES, ka nevēlas, lai Polija būtu Eiropas Savienībā, nebūtu nekādu izredžu Polijas politiskajā skatuvē. Katrs, kas pārzina Polijas situāciju un vēsturi kopš 1989.g., saprot, cik būtiska priekš mums bija iestāšanās ES un cik daudz esam ieguvuši. Ne tikai tīri finanšu kategorijās vai dzīves līmeņa vai infrastruktūras uzlabošanas ziņā, bet arī tādās kategorijās kā «brīvība», pārvietošanās brīvība, atvērtas robežas.

Nav nnekādu diskusiju par aiziešanu. Esmu pārliecināta, ka arī citām dalībvalstīm nav vēlmes «izmest» Poliju no Eiropas Savienības. Ikviens vēlas, lai dialogs starp Varšavu un Eiropas Komisiju būtu konstruktīvs un noslēgtos ar labu iznākumu. Tas ir visu Eiropas Savienības dalībvalstu kopīgais noskaņojums.

Kādu nākotni Polija vēlētos redzēt Eiropas Savienībai? Vai poļiem tuvāka ir ciešāk integrēta savienība, vai arī tāda, kurā lielu lomu turpina spēlēt nacionālās valstis?

Diskusijas par to, kāds ceļš ir ejams Eiropas Savienībai, būs vienas no svarīgākajām pārskatāmā nākotnē. Polija aktīvi piedalās dialogā, uzsverot, ka nepieciešami jauni virzieni tādās jomās kā brīvais tirgus un drošības politika. Mūsu Eiropas Savienības nākotnes programma ietver ekonomiskās konkurētspējas palielināšanu, kā arī bloka integritātes un vienotā tirgus saglabāšanu. Ir jāpanāk spēcīgāka Eiropas Savienība, kas spēj labāk atbildēt uz ārējiem izaicinājumiem. Polija tāpat uzskata, ka ir jāstiprina nacionālo parlamentu loma, lai savienību padarītu tuvāku iedzīvotājiem.

Mēs diskusijās par Eiropas Savienības nākotni vēlamies būt aktīvi dalībnieki. Šobrīd esošais balanss starp Eiropas Savienības institūcijām atbilst mūsu gaodām.

Nevar nepamanīt, ka Višegradas valstis strādā kopā, lai koordinētu savas pozīcijas. Vai var teikt, ka Eiropā veidojas jauns spēka centrs?

Višegradas grupa ir ļoti veiksmīga iniciatīva, kurā apvienojušās līdzīgi domājošas valstis ar mērķi realizēt kopīgas intereses. Šādā veidā mēs varam efektīvi reprezentēt reģiona intereses. Tomēr ir jārespektē arī tas, ka valstīm ir atšķirīgas vajadzības. Patiesībā Višegradas grupa ir dialoga platforma, kuru mēs varam izmantot, lai runātu par līdzīgām interesēm un kopīgiem pūliņiem sasniegtu risinājumus prioritātēm. Tās galvenokārt ir saistītas ar enerģētiku, drošību, infrastruktūras attīstību un aizsardzību.

Lai arī Višegradas valstīm ir daudz kopīga, ārpolitikā ir atšķirības. Piemēram, Polija stingri nostājas pret Krievijas politiku, bet Čehija ir daudz pielaidīgāka…

Protams ir atšķirības, jo mēs tomēr esam dažādas valstis. Arī Baltijas valstu vidū valda dažādi viedokļi, taču tās sadarbojas, lai atrastu labākus risinājumus savām interesēm. Tādi, piemēram, ir drošības jautājumi. Ja raugāmies Eiropas Savienības kontekstā, tad Višegrada ir ļoti aktīva, veidojot kohēzijas politiku, uzsverot Austrumu partnerības svarīgumu un atbalstot Rietumbalkānu integrāciju blokā. Mēs varam kopīgi strādāt, lai mūsu balss kļūtu skaļāka.

Vēsturiski Polija vienmēr ir centusies veidot kādas alianses vai līdzīgi domājošu valstu apvienības. Piemēram, Trīs jūru iniciatīva vai Josefa Pilsudska plāni par Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu federāciju.

Tās nav tikai politiskas iniciatīvas, kas nāk no Polijas, bet tās izriet no nepieciešamības kopīgi strādāt un darboties. Trīs jūru iniciatīva ir ļoti interesants projekts, kas apvieno 12 Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras mēdz dēvēt par «jaunajām» vai arī «relatīvi jaunajām». Tās mērķis ir aizpildīt plaisu, kas ir izveidojusies starp «veco Eiropu» un Austrumeiropu. Šāda plaisa ir ļoti reāla. No Berlīnes uz Barselonu jūs varat aizbraukt 17 stundu laikā, bet, lai aizceļotu no Rīgas līdz Bukarestei, kas ir līdzīgs attālums, var būt nepieciešamas pat 35 stundas.

Tādēļ nepieciešams apvienot spēkus un izmantot tos instrumentus, kas ir mūsu rīcībā. Mums ir Eiropas Savienības fondi, labas attiecības ar ASV, nacionālie budžeti. Mēs varam šo Eiropas daļu padarīt tik vienotu, cik tas vien ir iesējams. Ne tikai ceļu vai dzelzceļu kontekstā, bet arī enerģētiskās drošības kontekstā.

Tomēr «Enerģētiskās savienības» attīstības temps varētu būt ātrāks. Nevarētu teikt, ka daudz darba ir izdarīts, lai sinhronizētu Baltijas un Polijas elektrotīklu. Arī «RailBaltic» projekts virzās visai smagnēji.

Es tā neteiktu. Tiek darīts ļoti daudz, lai «Enerģētiskā savienība» strādātu. Polija aktīvi rīkojas, stiprinot enerģētisko neatkarību Baltijas jūras reģionā, cenšoties nodrošināt alternatīvus energopiegāžu kanālus. Notikušas pirmās piegādes no ASV uz jaunizveidoto sašķidrinātās gāzes termināli Polijas ostā Svinoujscē Tāpat Polija ir iesaistījusies jauna gāzes vada būvniecībā Baltijas jūrā. Tas savienos Poliju ar Dāniju un Norvēģiju. Projektu atbalsta arī Eiropas Komisija. Tāpat tiek strādāts pie Polijas – Lietuvas gāzes vada (GIPL) izbūves, tiek veidoti savienojumi ar Ukrainu un Slovākiju. Tā mēs arī stiprinām enerģētisko drošību.

Jūs minējāt elektrotīklu sinhronizāciju. Patiesībā jau 2016. gadā tika izveidots elektrības savienojums ar Lietuvu jeb tā dēvētais «LitPolLink». Baltijas valstu elektrības sistēmas var tikt sinhronizētas ar pārējo Eiropu jau nākamajos gados. Tādēļ nevarētu teikt, ka nekas nenotiek. Energotīklu operatori Polijā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā strādā pie detalizētiem tehniskiem pētījumiem, kuriem jānoslēdzas šā gada pavasarī. Tas kļūs par pamatu politiskam lēmumam par Baltijas valstu elektrības sistēmu sinhronizāciju ar pārējo Eiropu.

Jautājumi ir par elektrotīklu efektīvu sinhronizāciju. Jānodrošina enerģētiskās sistēmas stabilitāte, jāsamazina sinhronizācijas izmaksas. Tā kā nepieciešams apgūt Eiropas Savienības finansējumu, jau šogad gaidām vienošanos starp Poliju un Baltijas valstīm. Šie nav projekti, kas paveicami vienā gadā. Tajos piedalās vairākas valstis, ir atšķirīgas nacionālās regulācijas. Taču process notiek un nākotne ir spoža.

No otras puses var runāt par to, ka lietas virzās arī pretējā virzienā. Piemēram, «Nord Stream 2» cauruļvada būvniecība, pret kuru tostarp iebilst arī Polija.

Polija kopā ar Latviju ir koalīcijā, kas ir skeptiski noskaņota pret «Nord Stream 2». Mēs esam uzsvēruši nepieciešamību ieviest Eiropas Savienības Trešo enerģētikas paketi. Mēs ceram uz atrisinājumu šai dilemmai.

Pastāstiet par Polijas – Latvijas sadarbību kultūras jomā. Latvijā, īpaši Austrumlatvijā, dzīvo daudz cilvēku ar poļu saknēm, taču neuzmanīgam vērotājam no malas nav saredzamas kādas īpašas aktivitātes diasporas jomā.

Mēs aktīvi strādājam ar poļu minoritāti Latvijā. Tiek izmantoti gan finansiāli, gan arī cita veida resursi. Joprojām ir cilvēki, kas gan Latgalē, gan Rīgā runā poļu valodā. Varbūt no ārienes tas nav tik pamanāms, bet trīs poļu skolas Latgalē un viena Rīgā rīko dažādus projektus un uztur tiešu saikni ar Poliju. Paralēli tiek atbalstīti Latvijas Poļu savienības kultūras projekti Daugavpilī, Rēzeknē, Krāslavā, Jēkabpilī un Liepājā.

Polijas konstitūcija nosaka, ka valstij ir jārūpējas par poļiem ārvalstīs. Ne tikai par Polijas pilsoņiem, bet arī par poļu izcelsmes cilvēkiem ārvalstīs. Ar Polijas Ārlietu ministrijas un Senāta palīdzību tiek organizēti dažādi projekti, kuros iesaistās diaspora. Daudz enerģijas un finanšu līdzekļu tiek veltīts poļu tradīciju uzturēšanai aiz robežas.

Daudzi Latvijā nezina par poļu karavīru piedalīšanos Brīvības cīņās, Latgales atbrīvošanā no boļševikiem.

Tieši tā. Šobrīd Latvijā [NATO Daudznacionalā bataljona ietvaros] ir poļu karavīru rota. Var teikt, ka Polijas karavīri pēc simts gadiem atpakaļ uz Latvijas zemes ar tieši tādu pašu ideju – aizstāvēt gan Latvijas, gan visa reģiona drošību. Karavīru klātbūtne ļauj mums uzsvērt arī vēsturi – Polijas Armijas dalību Latgales atbrīvošanas operācijā 1919.g.-1920.g. Mums ir lieliski kontakti ar Latvijas Aizsardzības ministriju, kas iesaistās informācijas izplatīšanā par šiem faktiem. Tas varbūt vēl nav plaši zināms fakts iedzīvotāju vidū, taču to labi zina Latvijas politiķi un lēmumu pieņēmēji.