«Es biju tur, no kurienes neatgriežas.» Laima grib elpot!

FOTO: No personīgā arhīva

Pusdienlaiks, saulaina vasaras diena – 2016. gada 1. jūnijs. Madoniete Laima ir labā noskaņojumā - norunājusi doties pie friziera. Apmeklējumu viņa atliek, jo piezvana māsa: ir iespēja poliklīnikā ātri veikt plaušu rentgenu. Nē, viņai nekas nekait. Laima ir vesela un bauda katru dzīves mirkli. Tāpat vien – par veselību taču jārūpējas, arī gadi jau veļas pāri piecdesmit. Rezultāts viņu sagrāva! Idiopātiska plaušu fibroze – nāvējoša, progresējoša, ļoti reta slimība.

Ir pagājis pusotrs gads – 55 gadus vecā Laima Liepiņa atrodas Tartu universitātes slimnīcā, elpo ar skābekļa aparāta palīdzību un ir pateicīga par katru mirkli bez ciešanām. Mājās viņu vairs nelaiž, jo ārsti saka, ka pa ceļam viņa var nomirt.

Vienīgā iespēja dzīvot ir dārgā un sarežģītā plaušu transplantācija. Kaut arī summa 80 000 eiro ir milzīga, līdzekļi ir tikai viens no daudzajiem šķēršļiem, kas Laimai jāpārvar, lai dzīvotu.

«Joprojām ir sajūta, ka tas nenotiek ar mani,» brīžiem aizraujoties elpai, saka Laima. «Es jau biju padevusies,» viņa atzīstas. Mokas, cīnoties pēc elpas, kļuva neciešamas. Tomēr… «Nevaru pievilt mīļos cilvēkus, draugus.

Es cīnos par katru nodzīvoto dienu un stundu.

Esmu saņēmusi tik lielu atbalstu no cilvēkiem,» Laimas balss klausulē aizlūst.

FOTO: No personīgā arhīva

Laima ir madoniete – līdz kaulam, līdz sirds dziļumiem. Madonas pašvaldībā viņa strādā 35 gadus – sākumā izglītības nodaļā, bet pēdējos septiņus par administratīvās nodaļas vadītāju. Sirsnīga, atklāta, vienkārša – ar atbruņojošu smaidu. Jā, un sievišķīga, skaista. Līdz brīdim, kad viņa uzzināja liktenīgo diagnozi, Laima bija pilnīgi vesela, ne klepus, ne elpas trūkums nekad nemocīja. Laimai ļoti patīk staigāt – kājām viņa gāja kilometriem tālu, visur, kur vien varēja nebraukt ar mašīnu. Tieši tāpēc Laimu diagnoze pārsteidza un šokēja.

«Nē, tas nenotiek ar mani!»

Slimība progresēja strauji, nedodot laiku un neļaujot apdomāties.

FOTO: No personīgā arhīva

Idiopātiskā plaušu fibroze izraisa rētaudu veidošanos plaušās, radot strauju un neatgriezenisku plaušu darbības pasliktināšanos un apgrūtinātu elpošanu. Slimībai progresējot, samazinās skābekļa tilpums, ko plaušas var piegādāt ķermeņa orgāniem.

Sākumā ārsti šaubījās – slimība ir reta, neizpētīta un nav viegli nosakāma. Laima cerēja… Līdz 2017. gada decembrim enerģiskā sieviete vēl strādāja – spēja aiziet no automašīnas līdz kabinetam. «Es nevarēju pastaigāt garākus gabalus – trūka elpas, bet telpā varēja pārvietoties,» viņa stāsta. Pagājusī vasara bija mānīgi cerīga – Laima spēja noiet divus kilometrus, pati gāja uz darbu. Augustā viņa saslima ar vīrusu, kas atkāpās un pēc laika atkal atgriezās. Laima nonāca Rīgā, plaušu slimību centrā. Valsts apmaksātos medikamentus nācās gaidīt. Kad Laima tos saņēma, viņai jau bija kļuvis sliktāk un zāles stāvokli vēl pasliktināja.

Pienāca diena, ka Laima vairs nespēja neko – ne piecelties, ne saķemmēt matus. Viņa smok…

Nu jau divus mēnešus Laima ir piesaistīta gultai, ratiņkrēslam un skābekļa aparātam.

FOTO: No personīgā arhīva

Slimība attīstās pieaugušajiem, biežāk ar to slimo vīrieši pēc 50 gadu vecuma.

Par kaiti jāsāk domāt, ja cilvēks sūdzas par hronisku, progresējošu elpas trūkumu un klepu, sprakšķošiem trokšņiem ieelpojot, kā arī var veidoties tā sauktie pulksteņstikla nagi.

Slimības gaita nav prognozējama – daļai tā ir strauja.

Ar smago kaiti slimo 14 līdz 43 cilvēki uz 100 000 iedzīvotājiem. Kopumā pasaulē šī nelaime skar ap 3 miljoniem cilvēku. Latvijā katru gadu konstatē ap 200 saslimšanas gadījumu.

«Man tik ļoti gribas sagaidīt mazbērnus un būt kopā ar saviem mīļajiem,» Laima saka. Tartu slimnīcā viņa jūtas mazliet labāk. Viņa saka, ka mājās ciešanas bija neizturamas. Vislielākais atbalsts Laimai ir dēls Māris. Lai gan viņš dzīvo un strādā Norvēģijā, kad mamma nonāca slimnīcā, viņš uzreiz paņēma atvaļinājumu un atbrauca.

«Man ir fantastisks dēls, vienmēr mani atbalsta. Viņš strādā uzņēmumā, kas nodarbojas ar ledus laukumu aprīkošanu. Tas ir komplicēts process.»

Madonā Laima dzīvo privātmājā kopā ar māsas meitu un viņas ģimeni. «Kamēr dēls ir projām, māsas meitas ģimene par mani rūpējās. Viņi bija tie, kas cīnījās par to, lai es nonāktu šeit,» stāsta Laima. Ar vīru viņa kopā nodzīvoja 20 gadus, bet tad, kā jau tas dzīvē notiek, izšķīrās.

Laima atzīst, ka tas, kas pēdējā pusotra gada laikā ar viņu noticis, ir negaidīti, ātri un dīvaini. «Kad izlasīju diagnozi, es sāku meklēt internetā un sapratu, ko tas nozīmē.

Biju iedomājusies, ka man vēl ir kādi četri gadi.

Nedomāju, ka viss notiks tik ātri.» Toreiz Laima pirmo reizi sajuta nāves bailes. Stindzinošas.

Pēc konsultācijas ar Latvijas Reto slimību speciālistu asociācijas vadītāju un kardiologu Andri Skridi tika nolemts konsultēties Tartu Universitātes slimnīcā. Izrādījās, ka stāvoklis ir kritisks. Laimai tika nozīmēta steidzama plaušu transplantācija. Plaušu transplantācija nav valsts apmaksāta.

«Pēdējo nedēļu laikā, šķiet, ar vienu soli esmu bijusi jau tur, no kurienes neatgriežas. Man ir bail - aizmigt un nepamosties, man ir bail no lielās operācijas - plaušu transplantācijas, kaut zinu, ka tā ir man vienīgā iespēja dzīvot. Man ir ļoti grūti lūgt.

Esmu radusi dot, nevis ņemt. Bet šobrīd ir tā, ka varu vairs tikai lūgt. Zinu, ka tā ir milzīga summa, mums nekad tādas naudas nav bijis, bet tik ļoti gribas dzīvot, elpot un sagaidīt jaunu dienu.

Ir atkal atgriezusies cerība dzīvot. Tāpat kā citi es gribu sveikt katru jaunu dienu, es gribu redzēt, kā saplaukst manas stādītās puķes, un ļoti gribu sagaidīt mazbērnus,» saka Laima, lūdzot līdzcilvēku palīdzību plaušu transplantācijas apmaksai. Atbalstīt Laimu Liepiņu var, ziedojot portālā Ziedot.lv.

Iespēja ziedot

Uz augšu