«Pirms pusnakts zvanīja telefons. Uztraucos, jo domāju, ka atgadījies kas slikts. Nē! Draudzene noslēpumainā balsī sacīja, ka pēc pusnakts spainī jāsavāc ūdens, jo šajā laikā no krāna tecēšot svētais ūdens. Es noņurdēju «mhh» un laidos miegā. Pēc divām dienām ciemos atnāca māsīca un kā lielu dārgumu man uzdāvināja trīs litru burku ar ūdeni. Tas esot dziedinošs. Viņa pati trijos naktī esot sēdējusi vannā, lai ūdens labāk iedarbotos. Stāvēju ar trīslitreni rokās un muļķīgi smaidīju,» par kolektīvo ūdens vākšanas «vājprātu», kas atkārtojas vairākas reizes gadā, stāsta Kristīne.
Citi brīnumainajā naktī dodas uz mežu, lai pasmeltu ūdeni no avota, kas, saprotams, ir neprātīgi labs. Tomēr, kā jau īstiem patērētājiem, viņiem nepietiek ar dažiem malkiem - tiek piesmeltas vairākas pudeles.
Ja paliks pāri, varēs kādam uzdāvināt, nebūs jātērē nauda.
Pieņēmuma pamatā ir ticība, jo ūdens katru dienu ir vienāds, saka vairāku grāmatu par cilvēka psihi un uzvedību autors, kas vairākos darbos pievērsies maģiskajai domāšanai, psihoterapeits Artūrs Utināns. Skaidrs, ka svētais ūdens ir zinātniski neizskaidrots fenomens, ņemot vērā, ka tas vispār neeksistē.
«Viens no placebo efektiem ir tāds, ka cilvēks spēj sagaršot to kā nav. Šā efekta ietekmē var nonākt visi, piemēram, vīna eksperti, kuriem eksperimenta laikā deva pavisam lētu vīnu, sakot, ka tas ir neparasts, rets, sens un dārgs,» stāsta psihoterapeits.
Izcilu garšas buķeti lētajā vīniņā sagaršoja pieredzējuši vīna eksperti.
Tā ir cilvēku psihes īpatnība - gūt apstiprinājumu tam, ko cilvēks grib ieraudzīt. Turpretim datus, kas ir pretrunā, cilvēks it kā «izslēdz» un ignorē, skaidro Utināns. «Piemēram, lasot astroloģisko prognozi, to, kas neatbilst mūsu tipam vai paštēlam, mēs ignorējam.»
Un tomēr: ticības kognitīvā shēma ietekmē fizioloģiju. Vienkāršākais piemērs: iztēlojamies citronu un mutē parādās siekalas. Līdzīgi ir ar dziedniecisko efektu: organismā izdalās dopamīns – līdz ar to rodas eiforisks noskaņojums un cilvēks jūtas veselāks. Endorfīnu izdalīšanās mazina sāpju sajūtu, tāpēc cilvēks ir pārliecināts, ka dziednieks palīdzējis, nevis piedzīvota neapzināta pašsuģestija. Skaidrs, ka sāpes drīz vien atgriežas un cilvēks atkal dodas pie dziednieka, lai «noķertu» labo sajūtu.
Šobrīd gan ierastos dziedniekus ir izkonkurējuši trendīgāki – čeneleri, hīleri – filipīniešu dziednieki un eņģeļu terapeiti.
Artūrs Utināns svēto ūdeni, kas tek no krāna noteiktās dienās, salīdzina ar homeopātiskajām zālēm, kas arī ir parasts ūdens ar «atmiņām par molekulām». Homeopātijā aktīvais līdzeklis zālēs ir tik mazās devās, ka tās raksturo joks: ja pie Pļaviņām Daugavā ielej spaini vērmeļu un Rīgā pasmeļ, rodas homeopātija. Ūdens atmiņa ir tāda pati pseidozinātne.
Himnas un mīlestības enerģijas ietekmē ūdens struktūra nemainās.
Parasti pseidozinātniskie sižeti ir poētiski skaisti. Īpašs spēks ir sniegpārsliņām un ledus gabaliņiem, kas vairo skaistumu. Ūdens ir jānovārdo tā, lai elpa un skaņa radītu vibrāciju, kas iekustina ūdens virsmu. Ūdenī ir jāiečukst vēlēšanās, turot to pie lūpām un aizverot acis. Ir jāpateicas ūdenim: «Paldies, ūdentiņ, par spēku! Lai notiek tā!» Ūdens ir jāvārdo vairākas reizes, un tam jāpievieno pelni no sadedzināta papīriņa, uz kura bija uzrakstītas vēlēšanās.
