Tas vienlaikus ļoti priecē, bet arī uzliek zināmus pienākumus saglabāt progresu un turpināt iesākto sportošanu un ēšanas paradumu kontroli un pielāgošanu.
Nedēļu iesāku ar individuālo treniņu pie Lauras, kuras uzdevums ir kāpināt vingrojumu izpildes tempu un intensitāti, jo es to jau varu. Organisms un muskuļi jau ir pieraduši un samierinājušies ar pieaugušo slodzi. Ķermenis jau kopumā izbauda kompleksos vingrinājumus, un ir sajūta, ka muskuļu grupas savstarpēji sadarbojas manas vispārējās labsajūtas vārdā. Treniņu turpināju ar kardiotreniņu, kur jau varēju savā uzstādītājā ātrumā un bez apstājas nosoļot 60 min ar ātrumu 5,5 km/h un kāpumu 7%. Tas ir stāvums, ko varētu salīdzināt ar konstantu kāpšanu lēzenā kalnā stundas garumā.
Trešdienas individuālais treniņš turpināja iesākto vingrinājumu kompleksu, Lauras stingrā uzraudzībā skaitot vingrojuma izpildes reizes un kontrolējot atpūtas laika intervālus starp vingrojumu kompleksiem.
Lauras uzraudzība mani ļoti disciplinē, un vēlos pareizi un noteiktā daudzumā izpildīt vingrojumus un to secību.
Pēc treniņa atkal sekoja kardiotreniņš, bet šoreiz tikai 45 minūtes uz skrejceliņa, jo dienas atlikušajā daļā bija ieplānoti arī citi darbi.
Piektdiena iesākās ar kardiotreniņu, kur satiku arī citus vingruma maratona dalībniekus, un tas vienmēr ir priecīgs brīdis, jo kā projekta komandas biedri labprāt dalāmies savās sajūtās, priekos, sarežģījumos, bet vienmēr ar pozitīvu skatu uz nākotni.
