EP deputāts: Rietumu pasaulei ir grūti, taču ne drūmi laiki

Pašlaik rodas sajūta, ka pasaule nedaudz aizturējusi elpu, ņemot vērā ASV notikušās vēlēšanas, kurās uzvarēja Republikāņu partijas kandidāts Donalds Tramps. Jūs pats esat dzimis Delavēras štatā, kurā diezgan pārliecinoši uzvarēja Demokrātu partijas kandidāte Hilarija Klintone. Kāds ir jūsu vērtējums par notikušo?

ASV jau ilgstoši, varbūt pat kādus pēdējos 20 gadus, novērojams, ka Republikāņi un Demokrāti mazāk un mazāk sadarbojas viens ar otru. Pat bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas laikā notika aktīva karošana. Ja atminamies, Obama visiem ASV pilsoņiem ieviesa veselības apdrošināšanu. Pret to ļoti krasi iestājās Republikāņu partijas pārstāvji. No malas pat šķiet, ka strīds nemaz nebija īsti par saturu, bet gan par to, ja Demokrātu partija kaut ko piedāvā, tad Republikāņu partija automātiski iestājas pret to. Protams, tur var saskatīt arī ekonomisko aspektu, jo slogs tika uzlikts tieši uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, bet tas nemaina to, ka retorika un cīņa bija ļoti asa. Šādi apstākļi ļāva tādam Trampam vispār parādīties, jo uz sadarbību vairāk vērstā gaisotnē Tramps kā kandidāts nemaz neeksistētu. Šeit rodas jautājums - kādēļ? Viena no analīzēm liecina, ka ne tikai ASV, bet arī Eiropā, tostarp arī Latvijā, plaisa starp bagāto sabiedrības daļu un pārējo kļūst tikai lielāka. Savukārt tie cilvēki, kuri atrodas tā dēvētajā vidusslānī, stagnē. Viņi nejūt, ka dzīve kļūst labāka. Tas cilvēkos rada neapmierinātību, līdz ar to pie apvāršņa parādās tādi cilvēki kā Tramps. Ja mēs paraugāmies uz analogiem gadījumiem, piemēram, Eiropas vēsturē, bijušas vērojamas drūmas situācijas. Iespējams, ka pašlaik nav nemaz tik drūmi, vismaz es neesmu tik liels pesimists. Tas viss sākās 2008.-2009. gadā ar ekonomisko krīzi, bet Eiropā mums vēl sekoja tā dēvētā bēgļu krīze, kā rezultātā mums jau ir arī politikas krīze. Turklāt nav jau tā, ka populisti ir pēkšņi uzradušies. Mūsu sabiedrībā šādi cilvēki vienmēr ir bijuši. Laikā, kad mums visiem klājas labi, mēs paskatāmies uz viņiem, pasmaidām un dzīvojam tālāk. Tomēr tajos brīžos, kad mums klājas slikti vai šķiet, ka klājas slikti, sākam domāt, ka cilvēkiem ar radikālākiem uzskatiem var uzticēties. Vēsture gan pierādījusi, ka šāda ticība un cerība ir veltīga. Bet tas jau ir tikai simptoms. Arī Tramps nav cēlonis, bet gan pašreizējās sistēmas, kura ļoti klibo, sekas. Arī Francijas galēji labējās Nacionālās frontes līdere Marina Lepēna nav cēlonis, bet gan sekas. To mēs ļoti labi varam redzēt vairākās Eiropas valstīs. Cilvēkus, kuri balso par šādām partijām, nevajadzētu vainot. Raugoties no politiskā viedokļa, Eiropa, vispār Rietumu pasaule kā tāda, kļuvusi ļoti neveselīga, tostarp arī ASV, kas ir ļoti spēcīga un nozīmīga valsts arī Baltijai.

Obama atvadu runā netieši norādīja, ka Trampa uzvara varētu būt saistīta arī ar iedzīvotāju dzīvošanu tādā kā informatīvajā burbulī. Ņemot vērā notikušo ar mūsu transatlantisko partneri, vai jums nav bažu par šādas situācijas atkārtošanos Eiropā, kur jau šogad gaidāmas vairākas ļoti nozīmīgas vēlēšanas?

Dažāda veida riski, tostarp bažas par Eiropas iespējamo sašķelšanos, pastāv vienmēr. Laikā, kad esam satraukti, sākam meklēt vainīgos. Un kas parasti ir pie vainas - tie cilvēki, kuri ir pie varas, kurš gan cits? Demokrātijā ir bīstamība. Stiprā roka var sākt likties laba. Taču bieži vien netiek padomāts par iespējamajām sekām. Daudz labāk ir tad, ja mēs kolektīvi pieņemam lēmumus, kas kādreiz var būt arī kļūdaini, nevis to dara kāds mūsu vietā. Lēmumi, kas sabiedrībai nāk par labu, protams, šķiet patīkami, taču kas notiks tajā brīdī, kad šie lēmumi tiks vērsti pret to? Tad gan cilvēki sacīs, ka vairs nevēlas stipro roku, bet jau būs par vēlu.

Savulaik ES spīdēja ar spēcīgiem līderiem, idejām par eiro ieviešanu, Šengenas zonu, taču pašlaik var rasties pārliecība, ka tā ir zaudējusi savu spozmi un nespēj piedāvāt mūsdienīgas idejas. To izmanto populisti, kuru sacīto veikli pārķer mediji. Varbūt Eiropai šobrīd tieši būtu nepieciešama šī stiprā roka?

Par laimi, Eiropa ir ilgi dzīvojusi bez kara. Stāstus par kariem mēs vairs varam dzirdēt tikai no vecvecākiem - kā tas bija, kad krita bumbas. Kā tas bija, kad nebija ēdiena. Kādam, kuram šobrīd ir 25 gadi, arī padomju laiki var šķist kā tāda pasaciņa, kad ēdiens bija par taloniem, bet pēc sviesta bija jābrauc uz Igauniju. Atcerēsimies, ka ES tika izveidota kā atbilde kariem, kuros miljoniem cilvēku gāja bojā. Šis modelis vairs neļauj problēmas risināt ar ieročiem, bet gan dod mums iespēju Briselē un Strasbūrā regulētā veidā strīdēties, vienoties un balsot. Problēma šobrīd ir idejas un skaidri definēta mērķa trūkums, kas neļauj mums virzīties uz priekšu straujāk. Piemēram, Latvijā mērķis bija atgūt neatkarību. Kad tas notika, sākām domāt par ekonomiku, par Satversmes atjaunošanu, par Saeimas darbības atjaunošanu. Kad tas tika izdarīts, spriedām par orientēšanos uz Rietumu pasauli, ar domu tikt arī pie labklājības. Tālāk sekoja iestāšanās ES un NATO, kā arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD). To var salīdzināt ar iemīlēšanās procesu, kurā iepazīsti otru, izsaki komplimentus, uzzini daudz jauna. Tam seko kāzas un ikdienas dzīve, kura ne vienmēr ir rožaina. Tās laikā nereti ir grūti saturēt kopā ģimeni jeb, runājot līdzībās, ES un Latviju. Lai kā arī būtu, daudz labāk ir tikt galā ar strīdiem, bet saglabāt savu neatkarību. Ja mēs to nebūsim gatavi darīt, kā pierādījusi vēsture, to metīsies izmantot citi. Situācija nav nemaz tik slikta - Eiropā vairs nav kara, taču ir nevienlīdzība, kas ir pārvarama. Šobrīd ir grūti laiki, taču tie noteikti nav drūmi laiki.

Vai ES tomēr nav aizrāvusies ar mazajām idejām, kas, piemēram, jauniešus, kuri nepazīst karu, bet gan bezdarbu, nespēj aizraut?

Atgriežoties pie vēstures - visas pozitīvās izmaiņas lielākoties nākušas tieši no jauniešiem. Sirmi cilvēki nekad nav bijuši revolucionāri. Jā, viņi ir iesaistījušies, sniedzot kādu labu padomu, bet tieši jaunatne dzen šīs sabiedrības pārmaiņas, kā pozitīvas, tā arī negatīvas. Bīstama situācija veidojas gadījumā, ja sabiedrība ir neapmierināta, taču negrasās iesaistīties. Ja sūdzas par jaunu ideju trūkumu - jā, tam es varu piekrist, bet jaunas idejas parasti nāk ar jauniem cilvēkiem. Iesaisties un nāc ar jaunajām idejām!

Jūs esat likumprojekta pret naudas atmazgāšanu virzītājs EP. Kādi šķēršļi līdz šim bijuši ES, tostarp arī Latvijā, lai novērstu nepilnības šajā jomā?

Galvenais šķērslis ir informācijas sadrumstalotība. Pēdējās likuma izmaiņas stāsies spēkā šā gada jūnija beigās, kad visās ES dalībvalstīs jābūt izveidotam patiesā labuma guvēju reģistram, kas atklās to, kādi indivīdi stāv aiz katra Eiropas uzņēmuma. Pat nesagaidot likuma stāšanos spēkā, Eiropas Komisija (EK) ir ierosinājusi uzlabojumus, papildinot patiesā labuma guvēju reģistru ar indivīdiem, kas slēpjas aiz trastiem un līdzīgiem nodibinājumiem. Par šīm izmaiņām atsevišķu dalībvalstu, konkrēti Lielbritānijas, iebildumu dēļ iepriekš nebija iespējams vienoties. Ceram, ka šoreiz izdosies. Atgriežoties pie Eiropas idejām, jāsaprot, ka sistēmu ir iespējams mainīt, īpaši mazās valstīs. Eiropā tas ir nedaudz grūtāk, jo tas jau ir milzīgs tankkuģis. Ar jebkuru Eiropas direktīvu mēs ņemamies divus līdz trīs gadus, ja ne ilgāk, lai panāktu vienošanos, ka šis kuģis tiks pagriezts nedaudz pa labi. Mums, Latvijā, tas izdodas daudz ātrāk. Reizēm gan nedaudz par strauju, jo Saeima var pieņemt lēmumu, bet tikai pēc tam par to sākt domāt. Pēc vairākiem EP pavadītiem gadiem varu droši mierināt tos, kuri baidās, ka Eiropa ir pārāk spēcīga. Nav tā pārāk spēcīga. Tiem, kuri vēlas redzēt ļoti spēcīgu Eiropu, diemžēl jāsaka, ka tā tas vēl nav. Eiropai ir valstiskuma iezīmes, bet tā nav valsts un arī nebūs.

Tātad federālismu mums nesagaidīt?

Ziniet, viss var mainīties negaidīti un strauji, taču, raugoties uz šā brīža situāciju, jāsecina, ka šādu iespēju nesaredzu. Federālisms var veidoties tikai tad, ja to pieprasa sabiedrība.

Savulaik ES par vienu no savām prioritātēm izvirzīja vides aizsardzību. Jūs strādājat EP tā dēvētajā izmešu skandāla komitejā. Vai komiteja ir atklājusi EK un dalībvalstu nolaidību?

Eiropa klimata politikas rezultātā pirms aptuveni 15 gadiem izlēma veicināt vieglo pasažieru automašīnu ar dīzeļdzinēju motoriem izmantošanu. Tas notika tādēļ, ka šie motori ir efektīvāki, nobrauc ar vienu litru degvielas tālāk nekā ar benzīnu. Līdz ar to arī rada mazāk CO2 izmešu. Svarīgi atzīmēt, ka ASV vai Japānā uz ceļa reti manīsiet vieglās pasažieru dīzeļdzinēja automašīnas. Savukārt Eiropā tās veido pusi no vieglajām automašīnām. Diemžēl šādiem dzinējiem ir blakusefekts - tie izmet slāpekļa oksīdus NOx, kas ir kaitīgi cilvēku veselībai. Gadiem ilgi teju visi autoražotāji Eiropas tirgū ir mānījuši kontrolējošās iestādes un patērētājus par to, cik to ražotās automašīnas rada NOx izmešu. Gan EK, gan dalībvalstis, gan autoražotāji ir līdzatbildīgi par šo situāciju. Šā atklājuma rezultātā auto ražotāji sāks aizstāt veselībai kaitīgos dīzeļus ar hibrīdautomibiļiem un elektroautomobiļiem. Tas notiks arī tādēļ, ka Eiropa krietni pastiprinās normas, kas noteiks jaunu auto palaišanu tirgū. Arī mums, ņemot vērā minēto un to, ka, visticamāk, daļa lietoto dīzeļdzinēju auto nonāks mūsu tirgū, būtu jāsāk domāt, vai nākotnē būtu pareizi turpināt ar nodokļu politiku veicināt dīzeļdzinēju automašīnu izmantošanu? Vai patiešām vēlamies veicināt sabiedrības veselības bojāšanu?

Jūs būsiet EP atbildīgais virzītājs likumprojektam par Eiropas elektrības tirgus uzbūvi. Kā tieši Enerģētikas savienība samazinās energoresursu cenas un palielinās ES konkurētspēju pasaulē?

Likuma mērķis ir samazināt, bet ideālā variantā - likvidēt visu veidu subsīdijas gan fosilajiem, gan atjaunojamiem energoavotiem. Mērķis ir panākt, lai elektrības tirgus noteiktu, kādas un kur tiktu uzstādītas jaudas. Pēc būtības ar elektrību ir tāpat kā ar jebkuru citu produktu - ja nav konkurences, tad cenas mēdz būt nepamatoti augstas un kvalitāte mēdz klibot. Savukārt konkurences apstākļos ir neatslābstošs spiediens cenām uz leju un kvalitātei uz augšu. Šīs un citu iniciatīvu mērķis ir noārdīt esošos šķēršļus, lai atvieglotu tirdzniecību un uzlabotu mūsu dzīves līmeni. Sacīt, ka nav ideju, īsti nav pareizi. Drīzāk trūkst aizrautīgas vadības. Junkers, patīk jums viņš vai ne, ir tikai izpildītājierēdnis.

Vai tā bija problēma Lielbritānijā, kur sabiedrība sāka mazāk uzticēties ES?

Tauta vēlas vadītāju, kas Eiropai tiešām trūkst. Arī pie mums, Latvijā, tā trūkst. Ja es skatos uz Latvijas valdības vadītāju un Valsts prezidentu, man kā pilsonim nav jūtama skaidrība par virzību. Pilnīgi pretēji - ja no valdības vadītāja būtu skaidrība, tad nebūtu raustīšanās nodokļu politikas jautājumos decembrī. Tas rada sabiedrības uzticības mazināšanos. Lielbritānijā gan bija nedaudz citādāka situācija. Lielbritānija savulaik bija pasaulē lielākā un spēcīgākā impērija, līdz brīdim, kad tās vietu ieņēma ASV. Viņi nevis cīnījās pret spēcīgāko, bet gan atbalstīja vājāko.

Kas ieņems Lielbritānijas vietu, kura savā ziņā uzturēja transatlantisko saiti? Vācija, Francija?

No Latvijas viedokļa Lielbritānijas izstāšanās no ES nekādā ziņā nav vēlama. Ja runājam par transatlantiskajām saitēm, tās ir divpusējas. ASV tagad ir prezidents, kurš, raugoties uz Eiropu, saka - tieciet paši ar sevi galā. Mēs jau saprotam, ka tas nāks par sliktu pašiem amerikāņiem. Ja viņi pasaulē neuztur kārtību, un viņi pašlaik ir vienīgie, kas to spēj arī darīt, viņi būs cietēji, par spīti dažādiem viedokļiem. ES pašlaik ir radusies zināma neskaidrība. ES jau ilgstoši vada Vācija, lai arī tiek runāts par Francijas un Vācijas tandēmu. Kad sākās notikumi Ukrainā, Vācijas kanclere Angela Merkele, kā es to saprotu, paņēma «aiz čupra» Francijas prezidentu Fransuā Olandu, lai viņš arī būtu blakus un lai neviens neteiktu, ka Vācija mēģina risināt visu viena pati. Ir skaidrs, ka tieši Vācija visu vada, bet problēma ir tā, ka pati Vācija, visticamāk, nemaz nevēlas vadīt. Runājot par Vāciju, ir jāatceras tās vēsture. Vācija izraisīja divus pasaules karus. Viņi to ļoti labi apzinās, jo tas ir regulāri atgādināts. Viņi nevēlas būt pārāk spēcīgi, jo nedaudz baidās pat no savas ēnas. Mums būtu izdevīga spēcīga Vācijas loma, jo tā spēj noturēt Krieviju, Franciju un pie reizes vēl vienoties ar Lielbritāniju. Bet Vācija tam līdz galam nav gatava. Ekonomiskajai varai nepieciešama diplomātiskā vara, savukārt tai nepieciešama militārā vara. Vācijai ekonomiskā vara ir, diplomātiskā vara ir daļēja, bet militārās varas nav. Vācija tās militāro spēku speciāli atstājusi pabērna lomā. Tagad redzam lēmumu veidot Eiropas aizsardzības fondu, ko var tulkot kā Vācijas un Francijas vēlmi aktīvāk sadarboties militārā iepirkuma jomā. Tulkojumā tas nozīmē, ka Francija uztur militāro kārtību, bet Vācija par to maksās. Savukārt Lielbritānija nekad nav bijusi kodols Eiropā, jo ES iekļāvās vēlāk. Angļi līdz galam nekad tā arī nav ienākuši ES, vienmēr turējušies atstatus. Savā ziņā pārsteidzošāk bija tas, ka Lielbritānija vēlējās kļūt par daļu no ES, nevis tas, ka tā vēlējās izstāties.

Kā notiks Lielbritānijas izstāšanās no ES?

No Vācijas ik pa laikam dzirdamas runas - ja Lielbritānija nevēlas palikt ES sastāvā, lai tā dodas prom. Taču līdzīgi kā ģimenes attiecībās, pēc šķiršanās notiek salabšana un runāšana, jo ir taču arī daudz kas kopīgs. Es domāju, ka uzvarēs veselais saprāts. Šobrīd no EP puses nostāja ir salīdzinoši stingra - Lielbritānijai nevar ļaut baudīt labumus nepiedaloties. Ja vēlas piekļūt tirgum, ir jāmaksā. Kāds jau var sacīt, ka tas ir rekets, bet nē, tie vienkārši ir spēles noteikumi.