Ir jāļauj atslepenot lēmumu par liegumu piekļūt valsts noslēpumam

Lai gan ne viena vien SAB, Prokuratūras vai citu drošības iestāžu darbinieka atsevišķas darbības ir raisījušas šaubas par to godaprātu, strādājot valsts un sabiedrības interesēs, tomēr pārmetumi valsts drošības iestāžu augstākajai vadībai bieži vien tiešām ir tukši apgalvojumi. 23.februāra skaidrojumā LETAi to uzskatāmi atklājis Ē.Kalnmeiers: «Amatpersonas zina, ka likums mums liedz atklāt šos iemeslus, un tāpēc viņas uz to spekulē.» Viņaprāt, ir lietderīgi daļu lēmuma atslepenot un publiskot tādā apjomā, kāds iespējams, lai tauta redz savus varoņus un viņu patieso seju.

Tad nu lūk. Šajā kontekstā nedaudz ir vērts pievērsties Saeimas deputāta K.Krēsliņa argumentiem viņa rakstā «Par pielaidēm». Viņš tēmu par pielaidēm valsts noslēpumam un liegumu to saņemt personīgi apskata regulāri, arī šajās dienās. Bijusī militārpersona K.Krēsliņš tagad uzdevis jautājumu: «Vai mēs ticam, ka pielaižu sistēma labi un objektīvi darbojas?» Lai pamatotu paša izvirzīto tēzi par nepieciešamību veikt pētījumus par cilvēku uzticību valsts noslēpuma pielaižu sistēmai, viņš min virkni netaisnīgu gadījumu no Valsts aizsardzības jomas neilgās vēstures.

K.Krēsliņa cietušo sarakstā ir «vecākie virsnieki: [Ilmārs Lešinskis], kas bija arī Baltijas valstu BALTRON eskadras komandieris un Latvijas JS komandieris, Andrejs Zvaigzne, kas pat divas reizes mācījās ASV, Aleksandrs Pavlovičs, kas mācījās ASV, bija Latvijas JS komandieris utt.» Viņš min: «Sarakstu var turpināt, bet kas viņiem ir kopējs? Visus «aizsteidzināja» no aktīvā dienesta.» Tiem, kuri ir piemirsuši, ir jāatgādina, ka visi minētie speciālisti piedalījās skandalozajā piecu Nīderlandes mīnu meklētāju kuģu iegādē (līgums tika parakstīts 2005.gada augustā), kuru izmaksas pārsniedza 40 miljonus latu. Turklāt tas tika darīts par spīti tam, ka 2003. gadā NATO spēku plānošanas grupa F. Bolanda vadībā nepārprotami norādīja, ka MCM (pretmīnu kuģu spējas) nav NATO prioritāšu sarakstā! Tas ir, NATO eksperti norādīja, ka Latvijas aizsardzībai ir daudz svarīgākas militāro spēju attīstības prioritātes. Daudz kas par šo kuģu iegādi un nespēju tos lietot un apsaimniekot pirms gadiem desmit pārpludināja Latvijas medijus! Vietā ir mans jautājums – kāpēc bijušais Latvijas NBS štāba priekšnieks K.Krēsliņš gluži vai par mocekļiem vēlas padarīt šos konkrētos virsniekus, kuri stāvēja klāt šim pirkumam, rakstot, ka viņus ««aizsteidzināja» no aktīvā dienesta»?

Taču daudzo K.Krēsliņa rakstā minēto faktu starpā viņš min: «Tad parādījās ziņa, ka man atņemta pielaide.» Viņam var piekrist, ka šādu ziņu parādīšanās ar masu mediju starpniecību nav korekta. Iespējams, tāpēc 2015.gada 12.novembrī TVNET rakstā «Cenzūras reibinājums» Aivars Ozoliņš minēja: «Nav skaidrs, kuru vai kurus Krēsliņš varētu iesūdzēt tiesā par mediju vēstīto, ka 2005.gada pavasarī, nepilnu gadu pēc iecelšanas Aizsardzības akadēmijas rektora amatā, viņš tika atvaļināts un «Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs E.Rinkevičs atklāja, ka amats K.Krēsliņam bija jāpamet, jo Satversmes aizsardzības birojs liedzis pieeju NATO noslēpumiem».»

Kas no iepriekš minētajiem faktiem redzams. Nav dzirdēts, ka laikā kopš 2005.gada K.Krēsliņš kādu būtu iesūdzējis tiesā par liegto pieeju valsts noslēpumam. Kāpēc par to atkal un atkal publiski žēloties, bet ne rīkoties? Viņš izvēlas turpināt apsūdzēt valsti, kas viņam liegusi pieeju valsts noslēpumam, sēt šaubas par šāda lēmuma pamatotību. Ja ģenerālprokuroram Ē.Kalnmeieram būtu tiesības lieguma iemeslu atklāt, tad arī, visticamāk, sabruktu vairums argumentu, kurus savas patiesības pamatošanai pirms pāris dienām piesaucis K.Krēsliņš. Diemžēl viņš nav vienīgais virsnieks, kurš sevi dēvē par augstas klases profesionāli, bet sabiedrībai klāsta apšaubāmas patiesības.

2002.gada vasarā no NBS tika atvaļināts komandkapteinis Oļegs Krauja. 2008.gada februārī Latvijas avīzē intervijā viņš stāsta: «Piemēram, vienā no oficiālām pieņemšanām 2001. gadā mani uzrunāja Krievijas militārā atašeja vietnieks, aicinot uz sarunu. Es atbildēju, ka varam satikties manā kabinetā oficiālā darba laikā. Nē, nē, viņš atbildēja, mēs gribam ar jums tikties ārpus pilsētas un parunāties par ministru Kristovski un vēl šo to. Vienā brīdī viss alkohols, kas no kokteiļiem man bija galvā, pagaisa kā nebijis! Sapratu, ka no manis kaut ko grib. Neviens man nebija teicis, kā šādā situācijā rīkoties. Uzreiz zvanīju Militārā pretizlūkošanas dienesta priekšniekam Vitautam Ivanauskam, kurš mani nolamāja pēdējiem vārdiem. Tad es zvanīju armijas komandierim Raimondam Graubem, bija jau viens naktī, bet viņš mani paslavēja par šādu rīcību. Taču pēc tam neviens par šo gadījumu neko neprasīja un nelika rakstīt nekādu ziņojumu. Protams, ne uz kādu tikšanos es neaizgāju.»

Simptomātiski, ka viņš pašam aizsardzības ministram Ģ.V.Kristovskim par šādu gadījumu neziņoja. Protams, šādas un līdzīgas «nepamatoti» atvaļināto personu atklāsmes ir domātas dienesta specifiku nepārzinošiem cilvēkiem. Taču to lasa arī tie, kas ir bijuši spiesti pieņemt šos nepatīkamos un sāpīgos lēmumus, pret O.Krauju vai K.Krēsliņu tajā skaitā. Tad nu viņi var lasīt, ko stāsta O.Krauja. «Kaut arī man bijusi visaugstākās kategorijas drošības pielaide, man neviens nekad nav mācījis, kas man būtu darāms, ja ar mani mēģina kontaktēties citu valstu speciālie dienesti. Nekādu profilaktisku darbību no mūsu drošības dienestu puses neesmu jutis. Es stipri šaubos, ka pēc 2002. gada notikušas lielas pārmaiņas.»

Tātad neviens neko nav zinājis vai joprojām NBS štābā nezina par šādiem jautājumiem! To saka profesionāls virsnieks, kurš PSRS laikā beidzis Tallinas Politisko karaskolu! Ir vērts paskaidrot, ka arī man kā aizsardzības ministram bija visaugstākā NATO TOP SECRET pielaide jānokārto, lai pildītu atbildīgo amatu. Tas nozīmēja, ka uz galda nonāca iespaidīga apjoma formulārs, kura godprātīga aizpildīšana prasīja 2-3 stundas. Tāpēc uz personīgās pieredzes bāzes varu apgalvot, ka ir nožēlojami masu medijos lasīt blēņas, kurs izplata atsevišķi reiz augstus amatus ieņēmuši cilvēki.

Šajā rakstā pieminēto personu kontekstā ir vēl kāda interesanta sakritība. Tā kā savulaik no O.Kraujas seifa pazuda (tā intervijā Lauku Avīzē stāsta pats O.Krauja) slepens dokuments – Valsts aizsardzības operatīvā izpēte, tad nebūtu jāvaino Militārās pretizlūkošanas dienests... Tas tomēr parāda, cik profesionāli tika organizēts darbs NBS štābā, kura priekšnieka pulkveža K.Krēsliņa tiešā vadībā strādāja O.Krauja. Acīmredzot bija problēmas. Un tomēr, neskatoties uz tām, K.Krēsliņš pirms pāris dienām masu medijos pauž, ka viņam pēc Latvijā atņemtas pielaides valsts noslēpumam tomēr «piedāvāja strādāt arī NATO ģenerālsekretāra padomnieku grupā». Ja tā, tad man ir visas tiesības uzdot jautājumu – kam tiek domāti šie blēdīgie stāstiņi?

Bijušais NBS štāba priekšnieks K.Krēsliņš ir uzdevis sabiedrībai jautājumu: «Kam ir izdevīgi tas, ka, piemēram, aizsardzības struktūrās praktiski neļauj strādāt profesionāļiem?» Šķiet, ka labākā atbilde ir ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera viedoklis - būtu lietderīgi daļu lēmuma par liegumu piekļūt valsts noslēpumam atslepenot un publiskot. Iespējams, ka tad daļa apsūdzību pret Latvijas valsti mazināsies un mēs sajutīsimies pārliecinātāki par savas valsts spējām gādāt par tās drošību un aizsardzību.