Atlikušie 5% «Extron investments» pieder firmai «MF Īpašumi», kuras vienīgā īpašniece ir kāda Santa Zeihmane. Pētot Garkāna «NULE 5» vēsturiskās amatpersonas un dalībniekus, paveras interesanta aina – šī pati Santa Zeihmane divu gadu garumā ir bijusi «NULE 5» uzņēmuma dalībniece (20% daļu īpašniece) un par tādu kļuva tieši 2013.gada 9.augustā - dienā, kad viņas tēvs Armands Zeihmanis kļuva par šā paša uzņēmuma «NULE 5» valdes locekli. Armands Zeihmanis ir bijušā Rīgas mēra Gundara Bojāra padomnieks. Zeihmanis kopā ar RD darbinieku Leonardu Teni un citām amatpersonām apsūdzēti «Daimler krimināllietā». Armanda Zeihmaņa meitas Santas uzņēmumam «MR Īpašumi» un Leonarda Teņa dēla Artūra firmai «Chenggong» katrai pieder 30% daļas uzņēmumā «Pilsētas Eko serviss», kas pērn strādāja ar 760 331 eiro peļņu. Savukārt kapitālsabiedrībai «Pilsētas Eko serviss» pieder 42% kapitāldaļas uzņēmumā «Daugavas LABĀ krasta uzturētājs», kas katru ziemu Rīgu atbrīvo no sniega. Uzņēmums par rīdziniekiem rūpējas jau daudzus gadus bez pārtraukuma un turpinās to darīt līdz pat 2019.gadam, pateicoties Rīgas Domes pērn noslēgtajam līgumam ~128 miljonu eiro apmērā. Pārējie divi «Daugavas LABĀ krasta uzturētāji» ir Mamedova ģimenes AS «Ceļu pārvalde» (41%) un SIA «Rīgas tilti» (17%), kā liecina Firmas.lv datubāzē pieejamā informācija.
Ievērības cienīga ir arī SIA «Daugavas KREISĀ krasta uzturētājs» daudzlīmeņu īpašnieku struktūra, kur atrodama Mamedovu ģimenes AS «Ceļu pārvalde» un SIA «Rīgas tilti». Tomēr šoreiz «Pilsētas Eko servisa» vietā ir kāda SIA «Roadeks», kuras īpašnieki ir divas fiziskas personas (kopā pieder 50%) un kāds uzņēmums ar īpaši daiļskanīgu nosaukumu - «Brīvais kalns». Kalna īpašnieki vienādās daļās ir divas juridiskas personas - «GRIF 4» un SIA «INPO 10». Pirmā uzņēmums pilnībā pieder Guntim Rāvim, bet «INPO 10» caur «privāto aktīvu pārvaldi» un «Sabiedrība privātiem ieguldījumiem» pilnībā pieder Andra Šķēles otrajai sievai Kristiānai Lībanei-Šķēlei (30%), Andra meitām Madarai Šķēlei-Dupatei (25%) un Anetei Šķēlei-Pētersonei (25%), kā arī Andra Šķēles finansista Harija Krongorna dzīvesbiedrei Ivetai Smilgai-Krongornei (10%) un Edgaram Šķenderim, kurš virknē Šķēles ģimenes uzņēmumu, kas reģistrēti Latvijā, ir amatpersona vai dalībnieks.
Pētījuma «Pelnošākie uzņēmēji 2015» mērķis ir sniegt ieskatu Latvijas uzņēmējdarbības vidē, galveno akcentu liekot tieši uz būvniecības nozari. Šis pētījums nesniedz precīzas atbildes, tomēr norāda uz vairākām problēmām, kādēļ ne tikai būvniecībā, bet arī savstarpēji it kā nesaistītās uzņēmējdarbības nozarēs Latvijā ir akūts konkurences trūkums un kādēļ ārvalstu uzņēmēju interese investēt mūsu valstī ir pavisam apsīkusi.
Būvniecība ir nozare ar visaugstāko ēnu ekonomikas īpatsvaru Latvijā. Līdzīga situācija ir arī Skandināvijas valstīs, kuras pieņemts uzskatīt par paraugu tiesiskai un pārtikušai demokrātijai. Rīgas Ekonomikas augstskolas šogad veiktais pētījums liecina, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijas būvniecības nozarē ir 40-50%, kas ir ievērojami vairāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Tādēļ jo cēlāk izskatās Latvijas lielāko būvnieku 2016.gada vasarā parakstītais sadarbības memorands ar valdības vadītāju Māri Kučinski par «apņemšanos mazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru būvniecības nozarē». Apņēmīgo parakstītāju vidū ir Latvijas lielākās būvkompānijas Skonto Būve, BMGS, Binders, Arčers, ACB, Re&Re, kas vienlaikus ir arī starp varas partiju lielākajiem ziedotājiem un likumsakarīgi – arī starp valsts un pašvaldību vērienīgāko iepirkumu uzvarētājiem. Premjera iniciatīva patiešām ir cēla, tomēr šo «memorandu» nevar skatīt šķirti no politiskajiem procesiem mūsu valstī, tas ir, fundamentālām pārbīdēm uz Latvijas politiskās skatuves, kopš partija «Vienotība» ir zaudējusi būtisku daļu savas politiskās ietekmes. Tādēļ šis «sadarbības memorands» drīzāk jāskata kā premjera partijas ZZS «sadarbības» bruģēšana ar pelnošākajiem būvniekiem, lai partija būtu finansiāli gatava startam pašvaldību vēlēšanās 2017.gada 3.jūnijā. Un īpaši Saeimas vēlēšanās 2018.gada rudenī, Latvijas simtgades jubilejā. Protams, būvniecības nozares spēlētāju ziedojumi politiskajām partijām nav par velti, jo «sadarbībai» ir jābūt abpusēji izdevīgai. Īpaši tad, ja ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu īstenotie valsts un pašvaldību pasūtījumi veido ~70% no būvniecības kopējiem apjomiem Latvijā, kā tas bija pērn.
Latvijas lielās būvkompānijas regulāri ziedo ne tikai varas partijām, cenšoties paredzēt vai dažreiz pat uzminēt, kura no partijām iegūs lielāku ietekmi Saeimā, valdībā un Latvijas turīgākajās pašvaldībās, kas dotu lielāku šansi uzvarēt vērtīgos valsts/pašvaldības iepirkumos. Guntis Rāvis pat iesaistījās Andra Šķēles kārtējā politbiznesa projektā «Par labu Latviju». Un, lai arī formāli PLL pārstāja darboties līdz ar Saeimas atlaišanu, nekas īsti nav mainījies.
Latvijā nav tiešā demokrātija kā Šveicē, kur par katru sabiedrībai svarīgu jautājumu tiek rīkots referendums. Tādēļ lielākā atbildība par esošo situāciju īpaši būvniecības nozarē gulst uz Latvijas politiķiem – gan tiem «Vienotības» vīriem un sievām, kas zaudējuši saikni ar realitāti, gan politiskajam hameleonam ZZS, kas nesteidzoties, bet pamatīgi gatavojas savam uznācienam 2018.gadā.
Korupcija kā alkatība nav visvarens ietekmes instruments. Tā ir smadzeņu kvalitatīvās masas nepietiekamība jeb nekompetence un paviršība, kas iet roku rokā ar absurdiem vai nepareiziem lēmumiem. Bet tas nedrīkst būt iemesls apātijai, jo ir neizdevīgi būt vienaldzīgam!