Varbūt arī tāpēc, ka šad tad problēmas norāda uz lielākām izmaiņām, nekā mēs bijām iedomājušies dzīvē veikt.
Ir vajadzīga drosme, lai to identificētu?
Jā. Ir zināms teiciens, ka
mēs nemaināmies tik ilgi, kamēr nemainīšanās kļūst sāpīgāka par mainīšanos.
Kamēr vien nemainīties nebūs tik sāpīgi kā mainīties, cilvēks to nedarīs. Mainīties vienmēr ir sāpīgi, jo tas saistīts ar ierastās vides, teritorijas atstāšanu. Iedomājieties, kā bija iepriekš pieminētajam apustulim Pāvilam. Viņš bija cilvēks ar tolaik iespējamo augstāko izglītību, var teikt, ka viņš bija doktors. Viņš dzīvoja, domādams, ka ir pilnā mērā sapratis savu dzīves aicinājumu – cīnīties par taisnību un tātad pret kristietību. Vienā brīdī viņš saprata, ka tas nav bijis pareizi.
Ir pat teikums, kur Dievs viņu uzrunā šajā atklāsmē, sakot: «Kāpēc tu mani vajā?» Pāvils ir domājis, ka cīnās par Dievu, bet izrādās, ka viņš cīnās pret. Izrādās, ka viņa dzīve bijusi tieši pretēja tam, kā viņš par to bija domājis. Vajadzīga liela drosme, lai to atzītu. Mēs vienmēr labāk izvēlamies...
Jā, mēs bieži vien izvēlamies to neatzīt, jo kuram gan tas patīk. Bieži vien kvalitatīvajiem lēcieniem un pārmaiņām, un izaugsmei jānotiek sāpīgos apstākļos. Cilvēka dzīvē ir soļi, kas jāsper 20 gadu vecumā, bet 40 gadu vecumā daudziem šķiet, ka viņi jau ir tik daudz savu dzīvi konstruējuši. Ja tad pēkšņi ir jāsaprot, ka ir citādāk, nekā līdz tam domāts, tad...