Vērtīga pieredze: Jo vairāk sit, jo stabilāk turas kājās (40)

“Ja man būtu jāizvēlas – atvērt veikalu vietā, kur simts kilometru rādiusā neviena konkurenta nav, vai arī visejošākajā ielā, kur katrs otrais ir konkurents, es izvēlētos otro,” viņš raksturo savu rīcību, skaidrojot, ka pirmajā gadījumā veikals degradētos, bet otrā – attīstītos. “Konkurence piespiež domāt un meklēt risinājumus,” viņam piekrīt dzīvesbiedre.

Gulbis saka, ka viņam nepiemīt latviešu tradicionālā pieticība un bailes no autoritātēm: “Es nebaidos no labākiem. Es nedomāju, ka mēs nevaram būt labākie.” Viņš nevēlas cīnīties par 8., 7. vai kādu citu “vidējo vietu”, bet gan iekarot pirmo pozīciju.

Ar ko tie citi labāki? Kāpēc mēs tādi neesam?

Uzņēmējs gan atzīst, ka ne vienmēr tas izdodas, taču pieejai tādai ir jābūt – nihilisms nederot. Viņš iesaka nevis bailēs trīcošām rokām skatīties uz Austrumiem vai Rietumiem, bet gan darboties, lai uzlabotu dzīves līmeni šeit pat Latvijā.

Gulbis uzsver, ka viņam nav žēl, ja kādam iet labāk. Uzņēmējs nevēlas sevi pieskaitīt tiem cilvēkiem, kuri paši dzīvo būdiņā, bet cer, ka pilī dzīvojošajam kaimiņam kaut kas misēsies un viņš dzīvos tik pat sliktos apstākļos būdiņā. Ķuzes zīmola atjaunotājs labāk izvēlētos darīt visu, lai tiktu līdz dzīvei pilī.

“Ja cilvēks cīnās, viņš var ieiet no jebkuras situācijas, arī krīzes,” viņš iedvesmo un stāsta par savas ģimenes biznesu.

Gulbju ģimenes bizness šokolādes jomā aizsākās pirms sešiem gadiem, kad radās iespēja izmantot Ķuzes zīmolu, kam tieši šogad aprit simts gadu. Mūsdienu uzņēmējiem pašiem nav nekādu radniecības saišu ar leģendāro Latvijas laiku šokolādes ražotāju Vilhelmu Ķuzi.

Sākumā atvērta kafejnīca Vecrīgā, netālu no Saeimas nama. Kafejnīca, kuras telpas bijušas saistītas ar Ķuzi, iekārtota kā viņa ziedu laikos – Art Deko stilā. Tajā izskatās kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados - gan mēbeles, gan dažādi dizaina priekšmeti ir no tiem laikiem. Iegādāti gan ar sludinājumu starpniecību, gan atrasti antikvariātos. Ideja bijusi

izveidot tādu interjeru, lai atnākušie sajūtas kā pie vecmāmiņas.

Arī pats Gulbis par Ķuzi un viņa veikumu uzzinājis no savas vecmāmiņas.

Interesanta ir uzņēmēju pieredze saistībā ar restaurētajiem apaļajiem kafejnīcas galdiem. Sākumā tos nācies katru nedēļu remontēt, jo

kafejnīcas apmeklētāji rubinājuši no galdu malām nost koka apdari.

Tad kāda ārzemju dizaina speciāliste ieteikusi galdu malas nemitīgi neatjaunot, lai cilvēki redzot, ka tie izgatavoti no īsta koka. Pēc tam arī nolemts galdu malas atstāt tādas pusrubinātas.

Ik mēnesi izgatavo 100 kg šokolādes

Uzņēmējs uzsver, ka visi šokolādes izstrādājumi viņu ražotnē tiek gatavoti ar rokām. Šeit neesot nekādas rūpnieciskas, tehnoloģiskas līnijas. Visus šokolādes izstrādājumus veido viena meistare. Savukārt tirdzniecība uzticēta divām citām sievietēm.

Ražotnes apgrozījums ir mazs – aptuveni simts kilogrami dažādu šokolādes izstrādājumu mēnesī. Nelielās produkcijas aprites pluss ir tas, ka “nekad nav problēmu ar savu noietu”, taču mīnuss ir nelielais finanšu apgrozījums. Ne to, ne uzņēmuma peļņu uzņēmēji neatklāj.

Kā izdevies krīzē paplašināties?

Sākoties ekonomiskajai krīzei, uzņēmēji domāja, kā darbību paplašināt, nevis slēgt. Pagājušā gada sākumā izdevies atvērt otro kafejnīcu “Panorama Plaza” telpās, kur strādā divas šokolādes pārdevējas. Savukārt Liepājā esošo kafejnīcu gan nācies nodot franšīzē.

Krīzes laikā bijis grūti ar finansējuma atrašanu, bankas kredītus nedevušas. Palīdzējusi “Latvijas Krājbanka”, kura vienīgā uzticējusies.

Uzņēmēji cenšas meklēt dažādas netradicionālas metodes, lai panāktu efektu ar vienkāršām lietām. Ar lepnumu Gulbis rāda speciāli pasūtītus traukus ar Ķuzes vārdu. Tāpat kafejnīcā var iegādāties dažādu vecumu un tēmu markas. Glītā rāmīti ievietotas, pircēji tās kopā ar šokolādi mēdz izvēlēties dāvanām. Kafejnīcā arī notikuši dažādas meistardarbnīcas, piemēram, marcipāna veidošanas apmācības uz Latviju atbraukušajiem ārvalstu tūristiem.

Latvijas ciemiņi mīcījuši marcipānu kā mazi bērni.

Gulbis arī gandarīts, ka tikšanās Ķuzes kafejnīcā rīko arī sirmas kundzes, kuras satiekas reizi desmit, 15 gados, lai pārrunātu jaunības notikumus.

Kafejnīcas īpašnieks arī krīzes laikā algas darbiniecēm nav samazinājis: “Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Ja grib ļoti labus darbiniekus, nevar solīt algu pēc pusgada. Gāja smagi, arī šodien nav viegli, bet nevar uzņēmuma darbību nodrošināt uz darbinieku rēķina!”

Gulbis pauž viedokli, ka Latvija dziļāko krīzes posmu ir pārdzīvojusi. Viņš nesenajā krīzē saskata arī pozitīvo – patēriņam, nevis attīstībai ņemtie kredīti, ko bankas deva visiem gribētājiem, nebijuši loģiski.

Arī viņa kafejnīcai ņemti aizņēmumi, taču tie esot saprātīgi, nevis astronomiski: “Neesam sacēluši purvos sapņu pilis.”

Kad jautāju sirmajam kungam par viņa biznesa turpmāko attīstību un iespējamo nodošanu bērniem, viņš saka, ka bērniem ir katram savas intereses: “Varbūt drīzāk mazbērni.”

Šokolādi tirgo tikai pašu kafejnīcās

Šokolādes izstrādājumus ar zīmolu “V. Ķuze” var iegādāties tikai šā uzņēmuma kafejnīcās. Gulbju ģimene patlaban nesadarbojas ar lielveikaliem, jo šokolādes izstrādājumi ir ļoti jutīgi un, nepareizi tos pārvadājot vai uzglabājot, tie var zaudēt kvalitāti.

Ekskluzīvi izstrādājumi izmeklētai publikai

Liela daļa kafejnīcas apmeklētāju ir ārzemnieki, kas par kvalitatīvo šokolādi uzzinājuši no ārvalstu izdevumiem.

Kaut arī kafejnīca nav daudz reklamējusies, tā esot labi pazīstama ārzemēs.

Kafejnīcu apmeklē daudz cilvēku, kuri saistīti ar diplomātiskajām gaitām, arī Latvijas oficiālie viesi un starptautiskās naudas aizdevēji.

Tāpat daudz ir pastāvīgo klientu, par kuriem jau zināms, kurā datumā un cikos viņi ienāks kafejnīcā pēc kāda salduma.

Kafejnīca orientēta uz ekskluzīvu publiku. Gulbis uzsver, ka ekskluzīvu nevis naudas nozīmē, bet gan intelektuāli un kulturāli. Bieži vien tie ir cilvēki, kuri dodas uz kultūras pasākumiem, piemēram, teātriem.

Kafejnīcas viesi esot tie, kuriem vajag kaut ko vairāk, nekā tikai ieiet kafejnīcā un paēst bulciņu. Iestādes atmosfēra veidota tāda, lai cilvēks, šeit ienācis, aizmirstu par savām problēmām un relaksētos. “Tas nenozīmē, ka viņš te iztērēs simtus vai tūkstošus. (..) Cenas te nav astronomiskas.”

Jaunieši kafejnīcā pārsvarā neiegriežas, taču jauni vecāki ar bērniem gan.

Nākotnē plāno iekarot ne tikai Latviju

Nākotnē Gulbis sapņo par Ķuzes muzeja izveidi. Daļa eksponātu, kuri saistīti ar Ķuzi, jau patlaban glabājas veikalā. Tāpat uzņēmējam ir plāni par citām kafejnīcām Latvijā un ārpus tās. Taču viņš pagaidām atturas par tiem runāt sīkāk: “Vispirms jāizdara, un tad varēs par kaut ko runāt.”

Uzņēmuma finanšu mērķi šogad noteikti tādi, lai šis gads nebūtu sliktāks par 2008.gadu, kad sākās krīze, un 2009. gadu, kad tā turpinājās.

P.S. Šis materiāls tapis jaunās portāla TVNET rakstu sērijas “Vērtīga pieredze” ietvaros. Šai stāstu sērijā rakstām par Latvijas uzņēmumiem, kuri veiksmīgi pārcietuši krīzes gadus un turpina attīstību.

Ar šiem rakstiem TVNET vēlas atbalstīt vietējos veiksmīgos un inovatīvos uzņēmējus, tādēļ par šiem materiāliem TVNET neprasa nekādu naudu. Par šiem rakstiem neviens TVNET nav maksājis. Un ja kādam labam uzņēmumam tā ir papildus reklāma, tad mēs par to tikai priecāsimies!

Ja arī tev zināms kāds Latvijas uzņēmums, kurš attīstījies krīzes iespaidā un par kura darbošanos būtu vērts uzzināt citiem, droši pavēsti to portālam, rakstot uz e-pasta adresi zinas@financenet.lv!