Daudzi Latvijas iedzīvotāji izvēlas strādāt aiz savas valsts robežām. Tādā gadījumā viņiem parasti rodas neskaitāmi jautājumi: kā pieteikties darbā, kādi dokumenti nepieciešami, lai noslēgtu darba līgumu, kā atrast mājokli un cik tas maksā?
Kas jāzina viesstrādniekam? (14)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Var jau mēģināt katrs pats pa "saviem" kanāliem atrast atbildes, taču pilnīgāk tās var sniegt Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) EURES (Eiropas nodarbinātības dienestu tīkls) biroji.
Nodarbinātības Valsts aģentūra šim Eiropas Savienībā (ES) jau 1993. gadā iedibinātajam tīklam, kas aptver Eiropas ekonomikas zonas (EEZ) valstis, kā arī Norvēģiju, Lihtenšteinu, Islandi un Šveici, pievienojās 2004. gada 1. maijā. Šobrīd kopumā ES darbojas 700 biroji (no tiem četri Latvijā), kuru mērķis — veicināt darbaspēka kustību un līdzsvarot tā pieprasījumu un piedāvājumu EEZ darba tirgū. EURES datu bāzē ir gan informācija par brīvajām darba vietām EEZ, gan CV banka, gan informācija par darba un dzīves apstākļiem EEZ. Taču jāatceras, ka tā nav darbā iekārtošanas aģentūra, kā to dažkārt iedomājas klienti, uzsver NVA Rīgas filiāles EURES konsultante Žanna Ribakova.
Gadā ap 6000 klientu Vislielākais apmeklētāju vilnis EURES birojos Latvijā bijis 2004. gadā, kad atvērās darba tirgi tādās valstīs kā Īrija, Lielbritānija, ar kurām tad saistās pirmais mūsu valsts iedzīvotāju migrācijas vilnis. Tagad klientu skaits ir samazinājies, tomēr četrus Latvijas birojus kopumā gadā apmeklē apmēram 6000 individuālo apmeklētāju, teic Ribakova. Kaimiņu valstīs EURES integrācija esot atšķirīga. Piemēram, Igaunijā aktuāls ir Somijas jautājums, jo daudzi izvēlas braukt strādāt tieši uz šo valsti, kur tikai šogad tika atvērts darba tirgus. Savukārt Lietuvā EURES konsultantu ir daudz vairāk, jo šajā valstī ir vairāk iedzīvotāju un arī migrācija ir plašāka.
"Mūsu pamata datu bāze ir Eiropas Komisijas izveidots darba mobilitātes portāls, kur ir ievietotas ļoti apjomīgas ziņas par darbu un dzīves apstākļiem katrā valstī, par vakancēm, par CV, par nodarbinātības dienestiem. Tāpat jaunu informāciju gūstam speciālās mācībās, kur uzzinām par dažādām sociālās drošības sistēmām ES, ir arī pieredzes apmaiņas braucieni, kur iepazīstamies ar visiem legālā darba (statistikas par nelegālo darbu birojam nav) nosacījumiem "uz vietas". Ja nepieciešams, varam arī lūgt informāciju no EURES birojiem citās valstīs," par informācijas avotiem stāsta EURES konsultante. Raksturojot jautājumu "blokus", kuri visbiežāk tiek uzdoti biroju darbiniekiem, kā viens no tādiem tiek minēts sadzīves apstākļi, izmaksas. Tāpat tiek vaicāts par darba līgumu nosacījumiem. Šobrīd cilvēkus vairāk interesējot arī sociālās drošības sistēma, tās koordinēšana un piemērošana, nodokļu sistēma, arī izglītības jautājumi.
"Vidējais statistiskais" apmeklētājs Ir radies priekšstats, ka mūsu valsts iedzīvotāji lielākoties vēlas strādāt Īrijā vai Lielbritānijā, taču šobrīd arvien pieaug interese par Skandināvijas valstīm, arī Vāciju, Itāliju, Nīderlandi, Čehiju, Kipru, tāpat arī kaimiņvalstīm — Igauniju un Lietuvu. No tādām eksotiskākām valstīm jāmin Malta, Kipra, kur jo īpaši vajadzīgs darbaspēks viesnīcu jomā. Arī uz Islandi, kas gan nav ES valsts, Latvijas iedzīvotāji braucot strādāt celtniecībā. Ribakova prognozē: līdzko tiks plašāk atvērtas "durvis" Vācijai un Austrijai, arī uz turieni aizplūdīs daudzi strādātgribētāji, kas jau tagad interesējas par iespējām tur atrast darbu.
Raksturojot vidējo statistisko apmeklētāju, EURES konsultante teic, ka lielākoties peļņā braucēju vecums ir no 25 līdz 45 gadiem. Taču ir arī vecāka gadagājuma ļaudis, kas vēlas strādāt ārzemēs, — gan procentuāli ne tik daudz. Visbiežāk "vidēji statiskais" vēlas doties peļņā uz neilgu periodu — no pusgada līdz gadam, galvenokārt pretendējot uz nekvalificētu darbu vai "vienkāršām" profesijām, turklāt ar ļoti vājām svešvalodu zināšanām. Ņemot vērā šo vājo punktu, vairākums nespēj iedziļināties darba līguma nosacījumos un tur noteiktajos pienākumos, turklāt — ja rodas kādas problēmas, tās valodas barjeras dēļ ir ļoti grūti atrisināt. Diemžēl tas var novest pie visai lielām nepatikšanām, it īpaši tad, ja cilvēks paraksta dokumentus, nesaprotot, ko īsti paraksta, uzsver Ribakova.
Tāpat pie dažādiem sarežģījumiem var novest konkrētas valsts kultūras un mentalitātes īpatnību, kā arī darba kultūras neievērošana. It kā jau darba tirgus ir vienots, tomēr tas ir ļoti atšķirīgs — gan sava likumdošana, gan sava domāšana, kas jo īpaši jūtams "vecajās" Eiropas valstīs.
Vīzijas par skaisto dzīvi
"Tāpat visai riskanti ir paļauties tikai uz savu konkrētā darba pienākumu izpratni. Pieņemsim: šķiet, ka zināt, kas jādara istabenei. Jūsuprāt, tas ir parasts apkopējas darbs, kas sevišķi kaulus nelauž. Bet patiesībā istabenei ir ļoti strikti noteikumi, normas, kas jāizpilda. Piemēram, 12 minūtēs jāveic ģenerāltīrīšana vienai istabai, bet dienas laikā jāuzkopj ne jau viens, bet 12—15 numuru, turklāt nākas lietot dažādas ķimikālijas. Tātad jārēķinās, ka tas ir gan fiziski, gan morāli grūti, un arī tādam — it kā vienkāršam — darbam vajadzīga zināma pieredze. Jāņem arī vērā, ka stingri tiks prasīta darba laika un disciplīnas ievērošana un pienākumu kvalitatīva izpilde," visus klupšanas punktus uzskaita EURES konsultante, piebilstot: ja cilvēks nevar izpildīt normas, nereti pēc pārbaudes laika darba vieta ir jāatstāj.
Tiem, kam ir tikai vīzija par skaisto dzīvi un labo algu, konsultante cenšas ļoti vienkārši paskaidrot situāciju. Ja, piemēram, Latvijā 1000 latu (kam atbilst gandrīz tikpat mārciņas) ir ļoti labs atalgojums, tad Lielbritānijā šāda summa nebūt nav liela. Tur pat jādomā, kā ar to varēs izdzīvot: miteklis vien maksās 200—300 mārciņu, sabiedriskais transports arī ir dārgs — Londonas metro mēnešbiļete maksā 120 mārciņu, tam vēl jāpieskaita visi komunālie pakalpojumi, ēdināšana, kā arī citi izdevumi. Tāpat jāsarēķina, cik maksās avio biļete, cik — darbā iekārtošanas firmas pakalpojums. Līdz ar to rūpīgi jāpaskaita, vai tas ir izdevīgi vai nav.
Arī psiholoģiski nav nemaz tik viegli mainīt darbu, dzīvesvietu. Pat Latvijā iedzīvotāji nav īpaši mobili — mēs lielākoties izvēlamies darbu dzīvesvietas tuvumā, pretējā gadījumā tie ir lieki izdevumi. Līdz ar to, esot tālu no mājām, var rasties psiholoģiskais diskomforts, turklāt tas ietekmē arī ģimeni, it sevišķi — ja tā paliek tepat Latvijā.
Salīdzinoši "vecajās" Rietumeiropas valstīs mobilitāte esot zema, un, pēc Ribakovas domām, ja situācija te "izlīdzināsies", arī mūsu ļaudis vairs tā nebrauks projām no savas valsts. Patlaban tieši Latvijas pilsoņi (tātad lielākoties latvieši) dodas labākas dzīves un peļņas meklējumos. Nepilsoņiem to izdarīt ir sarežģītāk, jo ir vajadzīga darba atļauja. Un ir visai grūti atrast darba devēju, kurš palīdzēs noformēt šo dokumentu.
No neparastākiem jautājumiem, uz kādiem Ribakovai gadījies atbildēt, esot šādi: vai drīkst ņemt līdzi mājdzīvnieku vai istabas augus (tam arī ir savi noteikumi), vai konkrētus priekšmetus? Nereti cilvēkiem nav informācijas par personu brīvu pārvietošanos iespēju, dažam ir novecojusi informācija par to, vai tiks ielaists valstī un vai netiks izraidīts no tās. Nav jau tā, ka uz šejieni dodas, lai tikai uzzinātu, kā var aizbraukt, daudzi bieži vien interesējas par to, kā atgriezties. Priecē, ka daudzi jauni cilvēki brauc studēt, apgūt jaunas tehnoloģijas, jaunu pieredzi. Jācer, ka viņi atgriezīsies, un tad tas būs ieguvums ne tikai viņiem, bet arī mūsu valstij.