Kurš uzvarēs piena karā? (12)

Kā šāda situācija varēja izveidoties, un vai Latvijas piena nozare izdzīvos? Par to saruna ar lielākā Latvijas piena nozares uzņēmuma Rīgas piena kombināta vadītāju Henriju Fogelu.

— Lietuvas piena pārstrādātāji rīkojas gudri. Viņi cenšas pacelt mūsu piena iepirkuma cenas, iepērkot pienu Latvijā. Vienlaikus viņi Latvijas tirgū piedāvā jau gatavo piena produkciju par daudz zemākām cenām. Lietuvas pienam vidējā pārdošanas cena Latvijā ir par aptuveni 20% zemāka nekā vietējam. Līdz ar to mums ir ļoti grūti konkurēt. Šī tendence parādījās šogad. Skaidrs ir viens — konkurenci tas grauj.

Ir dzirdēts, ka lietuviešu aktivitāšu dēļ vietējie ir spiesti iepirkt igauņu pienu...

Rīgas piena kombinātam pašlaik piena pietiek. Bet tendence, ka mūsu zemnieki sāks pārdot savu pienu Lietuvas pārstrādātājiem, var kļūt masveidīga. Es gan ieteiktu mūsu piena ražotājiem domāt ilgtermiņā. Jā, lietuvieši var tā darīt, varbūt mēnesi, pusgadu, bet pēc tam viņi šīs iepirkuma cenas nolaidīs zemākas, taču mūsu zemniekam ir nepieciešama ilgtermiņa sadarbība ar piena ražotājiem.

Kāpēc jūsu kombināta sadarbības partneri neiet pie lietuviešiem? Viņi taču maksā vairāk.

Tie zemnieki, ar kuriem mēs strādājam, nav mainījušās, bet vēlme pacelt iepirkuma cenas patlaban ir ļoti izteikta. Ja mēs tagad paaugstinātu piena iepirkumu cenas, tad Eiropas tirgū mēs nebūtu konkurētspējīgi. Bet var saprast arī zemniekus. To naudu, ko par pienu saņem Latvijas zemnieku saimniecība, nevar salīdzināt ar vidusmēra zemnieka ieņēmumiem Eiropā.

Ar ko tas skaidrojams?

Latvijā piena ražotāji saņem nesalīdzināmi mazāku valsts atbalstu jeb subsīdijas. Citās Eiropas valstīs, kurās piena iepirkuma cenas ir daudz zemākas nekā Latvijā, zemnieki dzīvo daudz labāk, jo tur ir daudz lielākas subsīdijas. Tādējādi mūsu zemnieki ir neapmierināti, bet ražotāji — nekonkurētspējīgi. Piemēram, mūsu sieru mēs tagad Eiropā labākajā gadījumā varam pārdot par pašizmaksu. Vispār nav runas par peļņu! Šī problēma ir kļuvusi globāla. Zemkopības ministrijai jāmēģina maksimāli ātri paaugstināt subsīdijas mūsu zemniekiem, lai visur Eiropā tās būtu līdzvērtīgas. Citādi tā ir negodīga konkurence — citi piena ražotāji var pienu iepirkt par zemākām cenām, mēs maksājam zemniekam augstāku cenu, bet zemnieks vienalga ir neapmierināts un it kā netieši vaino piena pārstrādātājus. Esam tikušies ar zemkopības ministru — jā, viņš piekrīt, ka subsīdijas ir jāizlīdzina, bet to nevarot izdarīt īsā laikā. Iespējamo plānu par subsīdiju izlīdzināšanu gan vēl neesmu redzējis. Es gribētu, lai Zemkopības ministrija prezentētu savu vīziju, kāda situācija nozarē varētu būt pēc gada, diviem, trim. Tad mēs varētu runāt par to, vai piena nozare Latvijā attīstīsies vai ne.

Ir viedoklis, ka Latvijai piena kara dēļ vajadzētu vērsties pret Lietuvu Eiropas Komisijā. Kā jūs to vērtējat?

Tā, manuprāt, ir biznesa cīņa. Pateikt, kāpēc lai viņi neiepērk pienu Latvijā, būtu grūti. Vienīgi varētu izvērtēt, vai viņu pārdotais piens Latvijā nav zem pašizmaksas. Ja tā ir, var kaut ko domāt.

Tad darbiņš būtu Konkurences padomei?

No konkurences viedokļa ir bijuši pētījumi un atzinumi, ka tā ir normāla konkurence.

Lai nebūtu jāsadarbojas ar sliktajiem piena pārstrādātājiem, kuri par pienu negrib maksāt adekvātu cenu, zemniekiem bija iecere apvienoties kooperatīvos un pašiem pārstrādāt savu pienu.

Tās varbūt ir mirkļa emocijas. Domāju, ka zemnieki neapzinās, ko nozīmē pārstrādāt pienu! Ko nozīmē pārdot, pēc tam piegādāt lielveikaliem. Viņi nevar iedomāties, kādas tās ir izmaksas. Tas manā izpratnē būtu neprāts atbalstīt šādu projektu. Katram ir jādara tas, ko viņš prot. Zemnieki ir profesionāļi piena ražošanā, mēs — pārstrādē, piegādē un pārdošanā. Nedomāju, ka viņi varētu strādāt ar mazākām izmaksām un vēl vairāk optimizēt ražošanu, kā jau mēs to esam izdarījuši.

Ko Rīgas piena kombināts kā nozares spēcīgākais uzņēmums gaida no valsts?

Būtu liels atvieglojums, ne tikai mums kā nozares līderim, bet visai nozarei, ja tiktu sakārtots subsīdiju jautājums. Tas jau būtu daudz. Viss pārējais ir pašu uzņēmumu rokās — būt konkurētspējīgiem, attiecīgi pozicionēt savus produktus, uzlabot kvalitāti. Tad sāktos normāla konkurence gan Eiropas, gan vietējā tirgū. Vēl valstij vajadzētu aktīvi risināt jautājumu par kvalificētu darbinieku trūkumu — tā ir ne tikai mūsu nozares problēma, bet visas valsts sāpīgais puns. Mums trūkst ne tikai kvalificēta, bet arī mazkvalificēta darbaspēka — noliktavas strādnieku. Ir liela kadru mainība. Algas pieaug ļoti strauji. Vispār visiem ražotājiem šis gads ir raksturīgs ar ļoti lielu algu pieaugumu. Mums ir konkurētspējīgas algas, bet fiziski trūkst cilvēku. Ja kāds apgalvo, ka Latvijā ir bezdarbs, es tam neticu. Bezdarba Latvijā nav! Ir tie, kas dzīvo no pabalstiem. Es domāju, ka šo pabalstu sistēmu vajadzētu pārskatīt — par ko tie tiek doti? Jābūt tā, lai cilvēki būtu reāli ieinteresēti strādāt. Arī par mazkvalificēto darbaspēku ir politiski jāizšķiras — vai nu atvērt Latvijas tirgu viesstrādniekiem, vai ne! Dažādām partijām ir dažādi viedokļi. Polija vēl nesen pieņēma lēmumu, ka pirmos trīs mēnešus drīkst strādāt bez darba atļaujām. Ja kādam ir labāki priekšlikumi, esmu gatavs uzklausīt. Es uzskatu, ka vismaz uz laiku Latvijas tirgu viesstrādniekiem vajadzētu atvērt. Notiek reāls kautiņš par cilvēkiem. Man ļoti patika vienas celtniecības kompānijas pārstāvja teiktais — agrāk sētu lika apkārt celtniecības objektiem, lai nezagtu materiālus, tagad sētu un apsardzi liek, lai nezagtu darbiniekus. Tas ir patiess gadījums — liek apsardzi, lai netiktu iekšā, lai nepārmānītu cilvēkus uz citu darbavietu. Šis piemērs ļoti labi raksturo situāciju darba tirgū.

Situācija nozarē nešķiet spīdoša, bet Rīgas piena kombināts šogad attīstībā ieguldījis milzīgas investīcijas.

Investīciju ziņā mēs šogad esam līderi — ne tikai piena, bet arī pārtikas nozarē. Mēs šogad atvērām divas jaunas rūpnīcas — siera rūpnīcu jūnija beigās, septembrī — siera sūkalu pārstrādes rūpnīcu. Abās kopumā investējām aptuveni 10,4 miljonus latu. Siera rūpnīcas izveidē izmantojām ne tikai kredītlīdzekļus, bet piesaistījām arī Eiropas Savienības naudu.

Kāpēc šajā saspringtajā tirgus situācijā nolēmāt uzņēmumā ieguldīt tik lielus līdzekļus?

Ja mēs vēlamies būt konkurētspējīgi, ir vajadzīga moderna rūpnīca, kurā ir uzstādīta jaunākā tehnika, lai maksimāli viss būtu automatizēts, lai ražošanas process būtu efektīvāks. Mēs zinām, ka darbaspēka izmaksas pieaug, un tas ir vēl viens arguments. Savukārt siera sūkalu pārstrādes rūpnīcas izveide bija ķēdes loģisks turpinājums. Tā ir modernākā šāda rūpnīca Baltijā. Tajā faktiski visu vada viens operators, vienīgi fasēšanā ir nodarbināti daži cilvēki. Turklāt šis ir arī jauns veids, kā pelnīt. Ja ar siera ražošanu daudz nevar nopelnīt, tad vismaz var cerēt uz peļņu. Mūsu rūpnīcā sūkalas, kuras kā atlikums veidojas siera ražošanas procesā, var pārvērst sausnē, ko Eiropā ļoti plaši izmanto pārtikas rūpniecībā. Arī no ekoloģiskā viedokļa šis ir aktuāls jautājums, jo, sūkalām nonākot vidē, veidojas kaitīgas vielas. Tāpēc mēs sūkalu pārstrādē ceram sadarboties arī ar citiem piena pārstrādes uzņēmumiem. Mums pašiem nepieciešamā jauda varētu būt aptuveni 30% no rūpnīcas jaudas. No biznesa viedokļa nebūtu loģiski Latvijā veidot vēl vienu šādu rūpnīcu.

Vai citi piena pārstrādātāji ir izrādījuši par to interesi?

Pašlaik notiek pārrunas ar siera ražotājiem, kuri būtu ieinteresēti sadarboties. Domāju, ka līdz novembra beigām mēs sasniegsim maksimālo jaudu.

Kādi ir Rīgas piena kombināta tuvākie nākotnes investīciju plāni?

Patlaban pētām iespējas saņemt atbalstu no Eiropas Savienības naudas. Ja tas būs iespējams, mēs varētu ieguldīt naudu infrastruktūras modernizācijā. Noteikti būs investīcijas, lai mūsu produkti sekotu patērētāju vēlmēm un tendencēm tirgū. Bet par to sīkāk pagaidām vēl negribas runāt.

Kādu jūs redzat uzņēmuma vietu Baltijas tirgū?

Statistika liecina, ka mēs Latvijā esam otrs lielākais pārtikas uzņēmums apgrozījuma ziņā, pirmais ir Latvijas balzams, bet viņiem šis rādītājs rēķināts, ieskaitot akcīzes nodokli, kas faktiski dod ļoti lielu apjomu no apgrozījuma. Latvijā mēs esam pārstāvēti galvenajās piena kategorijās, gandrīz visās esam spēcīgākie vai ļoti tuvu tam. Piena jomā esam absolūti līderi — mums tirgus daļa ir virs 40%, un mums nav plānu to zaudēt. Mēs pievēršam ļoti lielu uzmanību tirdzniecības markām un zīmoliem. Esam sākuši iekarot arī tuvāko kaimiņu tirgu. Sekmīgi eksportējam saldējumu, piena sēriju Lāse. Mūsu plāns ir palielināt aktivitātes Lietuvā un Igaunijā. Darbs ir sācies, un noteikti mēs būsim pārstāvēti viņu tirgū, tāpat kā lietuvieši šeit. Viņi ved sieru uz šejieni, mēs — uz turieni.

Vai Baltijas valstu patērētājiem ir līdzīgas vēlmes? Vai tas, ka produktam ir labs noiets Latvijā, ir garantija, ka to pirks arī Igaunijā?

Baltijā no mārketinga viedokļa patērētājs ir ļoti atšķirīgs. Tomēr, tā kā mēs esam ļoti tuvu un arvien vairāk runājam par vienoto Baltijas tirgu, ražošanas optimizāciju, ir izdevīgi meklēt kopīgas tendences. Ja ražojam jaunu produktu, mēs nevaram atļauties to ražot tikai Latvijai, mūsu tirgus ir par mazu, mums ir jāskatās vismaz Baltijas mērogā. Tāpēc ar katru dienu šis jautājums kļūst sāpīgāks, ja piena iepirkuma cenu dēļ mēs varam zaudēt konkurētspēju tirgū. No piena produktu cenas tieši piens procentuāli veido vislielāko daļu.

Var teikt, ka tagad pastiprināti pievērsīsieties Baltijas tirgum un, kad būsiet iekarojuši zināmu pozīciju, iesiet uz citām valstīm.

Labāk darbu paveikt kvalitatīvi, nevis mesties uz visām pusēm. Bez Baltijas valstīm lielu uzmanību pievēršam arī Krievijai. Jau tagad tur ļoti veiksmīgi tiek pārdots mūsu siers, krējums. Piemēram, Monterigo siers pašlaik aizņem 10% no kopējā uz Itāliju importētā siera.

Vai mazie piena pārstrādes uzņēmumi Latvijā varēs izdzīvot, vai arī tuvākajā nākotnē mums būs tikai daži flagmaņi?

Vairāki vidēji lieli uzņēmumi varētu apvienoties vai pievienoties lielākiem. Mazie uzņēmumi izdzīvos tāpēc, ka mums ir pieprasīti tā sauktie nišu produkti. Cilvēki ir gatavi maksāt par roku darbu. Ja šie mazie uzņēmumi aizies no industriālās nišas un pievērsīsies produktiem ar pievienoto vērtību, tie izdzīvos.

Vai Rīgas piena kombinātam nav ieceres iegādāties kādu konkurentu?

Mums ir spēcīgi zīmoli, lai mēs paši spētu sevi attīstīt. Papildus vēl iegādāties kādu uzņēmumu patlaban nav nepieciešams.

Kādas piena produktu cenas varētu būt tuvākajā nākotnē?

Ja nebūtu gaidāms energoresursu cenu pieaugums, piena cenas varētu nepieaugt. Taču, tā kā ir gaidāms gan energoresursu cenu kāpums, gan turpinās palielināties algas, domāju, ka gada laikā cenas varētu kāpt no 5 līdz 10 procentiem.