Ekonomikā nevajag darboties ar motorzāģi, bet jāstrādā ar pinceti (3)

To partiju solījumos, kuras iekļuvušas 9. Saeimā, var lasīt gan par minimālās algas celšanu katru gadu, gan par neapliekamā minimuma tuvināšanu algai, gan par to, ka nākamajos četros gados vidējā alga būs 500 latu. Pēc vēlēšanām, valdības deklarācijas gatavošanas laikā, vairs nav jāsola, bet jāsāk rēķināt, ko īsti valdība spēs īstenot un kādi darbi noteikti jāizdara nākamajos četros gados.

Kādi darbi ekonomikas jomā valdībai vēl šogad darāmi?

Pats galvenais darbs, kas ir jāizdara, — nākamā gada budžeta pieņemšana. Turklāt esam nolēmuši, ka vienlaikus ar nākamā gada budžetu aprēķinām arī nākamo trīs gadu indikatīvos budžeta rādītājus. Tas nozīmē ļoti intensīvu divu mēnešu darbu, lai izveidotu makroekonomisko prognozi un naudas izlietojumu trim gadiem. Mēs gribam plānot vidējam termiņam, jo tādējādi tiek atrisināts jautājums, kas visu laiku patiesībā bija problemātisks, ja runājām par stabilu valsti un vidēja termiņa attīstību. Katru gadu mēs pat savā ziņā pārskatījām katru investīciju projektu, jo vienmēr no jauna tika spriests, vai projektam dot naudu vai ne.

Vai ir iespējams nolemt jau tagad par investīcijām pēc trim gadiem — mēs taču nezinām, kāda būs inflācija 2008. gadā?

Lielās līnijās raugoties, nekādu brīnumu nebūs un nevar būt. Ja šogad inflācija ir seši septiņi procenti, nākamajā gadā pieci, bet aiznākamajā četri, nav īpašu problēmu veidot trīs gadu indikatīvos budžeta rādītājus. Mēs šogad varam "salikt" naudu, lai pēc četriem gadiem varētu parādīt, kā ir notikušas strukturālās pārmaiņas — ka esam orientējušies uz augstāku pievienoto vērtību, augstāku darba ražīgumu, jo labklājība aug no tādām lietām.

No kurienes jums tāds optimisms par inflācijas samazināšanos?

Samazināsies kredītu patēriņš. Pirmais loks ir iziets, un neredzu iemeslu, kāpēc jāsākas otrajam lokam, jo ir skaidrs, ka vairs nebūs tāda kredītu pieauguma, kā līdz šim — 70% gadā, tas nav iespējams. Kredītu pieaugums būs zemāks arī tāpēc, ka Eiropas Centrālā banka ceļ kredītu procentu likmes.

Bet naftas cena nepazemināsies, gāze kļūs dārgāka. Tas dod klāt aptuveni tikai vienu procenta punktu. Pats galvenais ir iekšzemes kredītu patēriņš, un tas vairs nepieaugs. Pirmos gadus tika zaļi dzīvots, bet nu sāksies normāla dzīve, jo nav iespējams patērēt vairāk nekā nepieciešams, ja vien cilvēks nav pilnīgi traks. Nelietderīgajam patēriņam ir jāpārstāj augt. Koalīcijas partijas gan uzmanīgi, taču ir vienojušās par viegliem korekcijas pasākumiem, lai bremzētu spekulācijas. Par otro hipotēku, ja nekustamais īpašums tiks pārķīlāts, kredīta procents būs augstāks, un tas liks padomāt, vai to vajag darīt, lai naudu vienkārši tērētu. Aizņemoties vēlreiz, procents divkāršosies, un saprātīgs cilvēks tā nerīkosies. Tagad varētu sākties naudas uzkrāšanas periods, jo, kā jau sacīju, jāpatur prātā, ka Eiropas Centrālās bankas kredītprocenti augs, tāpēc nav prātīgi tikai tērēt.

Kādi darbi vēl darāmi?

Visas ikdienas lietas ir izdarītas, un nav tik svarīgi, kurš būs ekonomikas ministrs. Tagad jādomā par stratēģiskajiem jautājumiem. Pirmais, manuprāt, ir jautājums par darba tirgus prognozēšanu. Ekonomikas ministrijai darāmā ir mazāk, galvenie ir izglītības un infrastruktūras jautājumi. Protams, Ekonomikas ministrijai paliek ražošanas modernizācija — piemēram, jaunās tehnoloģijas rūpnīcās.

Vai darbaspēka tirgus prognozēšana nozīmē pētīt un zināt, kādās nozarēs palielinās pieprasījums? Šobrīd visi dzīvo kā paralēlajā pasaulē. Izglītības ministrija vienkārši gatavo programmas, arī privātais sektors gatavo mācību programmas, ejot pa vieglākās pretestības ceļu. Vieglāk ir apmācīt jaunu juristu, nevis saspringt un sākt gatavot inženierus. Mēģinājumi kaut ko mainīt notiek, budžeta grupas proporcionāli krietni vairāk tika palielinātas inženierzinātnēs, būvniecībā un vēl dažās citās nozarēs, bet darāmā vēl ir krietni daudz. Ir vajadzīgi pasniedzēji, mācību klases.

Tas izklausās tā, ka valsts vēlas regulēt ekonomiku. Var jau neko neregulēt, bet ir taču redzams, kurās nozarēs ir iespējama visaugstākā pievienotā vērtība. Finanšu pakalpojumi Latvijā uz vienu strādājošo ir trīs reizes mazāki nekā Zviedrijā, bet ir sektori, kuros šī summa ir tikko seši tūkstoši, nerunājot par lauksaimniecību, tad kur ieguldīt naudu? Protams, tas jādara nozarēs, no kurām var sagaidīt augstāku pievienoto vērtību. Ja valsts iegulda savu naudu, uzņēmējam vienmēr ir vieglāk ieguldīt arī savējo, jo viņš tādā gadījumā riskē mazāk. Rinda pie LIAA stāvēja ne jau tāpēc, ka tur nauda krīt no gaisa, bet tāpēc, ka vismaz pusi naudas ir devusi valsts, — tas motivē cilvēkus būt aktīvākiem. Protams, valsts var ieguldīt nepareizi, bet tā mazina privātā uzņēmēja risku. Mūsu IKP ir aptuveni 10 miljardi, no tiem valsts dod miljardu caur valsts pasūtījumiem, investīcijām un algām, vēl miljards ir Eiropas nauda. Sešdesmit, septiņdesmit procenti ir privātā nauda, vēl ir arī aizņemtā nauda. Mūsu budžets aug — pagājušajā gadā tas bija 2,6, bet šogad 3,3 miljardi latu. Valsts ieguldījums nav rēķināms ļoti tieši — ja veselības aizsardzībā tiek ieguldīta nauda, tas nozīmē, ka stimuls ir tam, ka vajadzēs vairāk mediķu. Tātad tas varētu būt viens no tiem produktiem, ko varēsim piedāvāt starptautiskajā darba tirgus dalīšanā.

Tātad Ekonomikas ministrijai atlicis tikai veidot lielās stratēģijas? Mazie darbiņi vēl ir palikuši. Piemēram, vajadzētu sākt iegūt naftu. Mēs riskētu tikai ar 10% savas naudas — lai nāk jebkurš. Mēs saņemsim maksu par dabas resursu izmantošanu, un mums ir arī cerības nopelnīt. Sliktākajā gadījumā mēs neko neiegūstam, tomēr mums ir iespēja septiņu gadu laikā nopelnīt vēl vienu valsts budžetu. Ja privātais uzņēmējs, kam ir pieredze šajos jautājumos, ir gatavs riskēt ar savu kapitālu, kāpēc gan to nedarīt?

Partijas, kuras apspriež valdības deklarāciju, dažādi raugās uz to, kādiem jābūt nodokļiem. Vai ir kādas kopīgas nostādnes? Sāksim ar to pašu inflāciju — vai ienākuma nodoklim ir jābūt selektīvam, vai arī pilnīgi visiem, bagātos ieskaitot, ienākuma nodoklis ir jāpazemina līdz 15%? Ja ceļam minimālo algu un paaugstinām neapliekamo minimumu, šis risinājums vairāk naudas dod mazturīgajiem un pēc būtības darbojas kā selektīvs ienākuma nodoklis. Ekonomikā nevajag darboties ar motorzāģi, bet jāstrādā ar pinceti. Minimālā alga jāpaaugstina. Eksistē iztikas minimums, par kuru gan var strīdēties, bet četros gados neapliekamajam minimumam būtu jābūt tādam pašam kā minimālā alga. Rūpīgi jāskatās, lai minimālajai algai nebūtu piesaistes citiem maksājumiem, — problēma pacelt skolotāju algas radās tāpēc, ka tās bija piesaistītas minimālajai algai. Mēs nevarējām tādēļ arī celt minimālo algu, jo budžeta izdevumu lēciens būtu pārāk liels. Ienākumu nodokli varētu samazināt par procentu gadā.

Uzņēmēji bažījas par to, ka, pieaugot minimālajām algām, viņiem būs jāmaksā lielāki nodokļi, un vaicā, kāpēc valsts nedomā arī par viņiem?

Man ir grūti kaut ko teikt, jo viņi jau tā maksā mazākos nodokļus Eiropas Savienībā. Manuprāt, vienīgās debates varētu būt par to, vai darba ņēmējam nav jāuzņemas lielāka līdzdalība sociālā nodokļa maksājumos. Vienīgais, kā, pēc manām domām, uzņēmējiem var palīdzēt, ir tas, par ko priekšvēlēšanu gaisotnē nebija iespējams runāt, — proti, darba noteikumi varētu būt elastīgāki, lai cilvēkus var atlaist tad, kad viņus vajag atlaist. Piemēram, kādā avīzē bija rakstīts par uzņēmēju, kas gada laikā slimības pabalstiem iztērējis četras reizes vairāk naudas nekā darba algām. Tādas lietas ir jābeidz — ja cilvēks negrib nākt uz darbu, viņš ir jāatlaiž. Starp citu, to mums pārmet arī Pasaules Banka, un likumdošanā ir vajadzīgi grozījumi. Manuprāt, tas ir galvenais iemesls, kāpēc simboliski pastāv bezdarbs — uzņēmējs baidās cilvēku pieņemt darbā, jo skaidri zina, ka no viņa netiks vaļā. Saprotiet, mums nodokļu jomā gandrīz vairs nav rezervju, valsts nevar nodokļus bezgalīgi pārdalīt, nodokļu īpatsvars Latvijā ir 29,8 procenti.

Darba devēji uztraucas arī par to, ka viņiem jāapmaksā slimības nauda par darba nespējas lapas pirmajām 14 dienām.

Ideāli būtu, ja uzņēmējiem vispār nebūtu jāmaksā slimības nauda, bet to darītu valsts, tomēr viss savā starpā ir saistīts, tāpēc ir vajadzīgs kontroles instruments, kas pārraudzītu ģimenes ārstu darbu. Šobrīd valsts nav ieinteresēta veidot tādu mehānismu, jo pirmās četrpadsmit dienas apmaksā uzņēmējs. Ja mēs pieņemtu radikālu lēmumu, ka visu apmaksā valsts, mums būtu jāizdomā, kā pārbaudīt, cik pamatoti tiek izsniegtas darba nespējas lapas. Viens ģeniāls un vienkāršs paņēmiens būtu — katru gadu ģimenes ārstam piešķirt zināmu naudas summu, kas paliek viņam pašam, ja viņš neizraksta pārāk daudz slimības lapu.

Vai tādā gadījumā valstij nevajadzēs vēl vienu kontroles mehānismu, lai nesāktos slimu cilvēku diskriminācija? Ir iespējams, ka ģimenes ārsti atsakās slimiem cilvēkiem dot darba nespējas lapu, bet tas, ko es gribēju teikt, — tikai ar finanšu instrumentu palīdzību varam panākt to, ka nauda slimības pabalstiem netiks tērēta bezgalīgi, jo katram ārstam nav iespējams nolikt blakus kontrolieri.

Vai tiks veidota būvniecības ministrija?

Visā Eiropā Būvniecības ministrija ir tikai vienā valstī — man liekas, Īrijā. Modernajā menedžmentā, ja jākoncentrējas uz kādu nozari, tiek veidotas starpministriju iestādes. Nozares pārstāvji vēlas sev komforta sajūtu, ka ar viņu jautājumiem kāds speciāli nodarbosies, tāpēc viņi grib ministriju. Katrā ziņā par šo jautājumu premjera birojā ir bijušas diskusijas.

Nozares pārstāvji apgalvo: ar būvniecības lietām nodarbojas četras ministrijas, tāpēc ir liela birokrātija un tajā pašā laikā ir arī haoss, kura aizsegā var notikt jebkas.

Vai būvniecības ministrijas radīšana atrisinās darbaspēka trūkumu būvniecībā? Vai ministrija atrisinās teritoriālās plānošanas problēmas? Ministrija varbūt dotu iespēju vairāk cilvēku iesaistīt būvnormatīvu ievērošanas un sertifikācijas procesos, bet neviens vēl nav atbildējis, kāpēc Būvniecības departamentā reāli strādā tikai divi cilvēki? Ar esošajām algām nevar piesaistīt zinošus cilvēkus, un nedomāju, ka ministrijas izveidošana ļaus atrast vairāk cilvēku, kas ir ar mieru strādāt par tādām algām.

Vai viens no jautājumiem, kas būs jārisina, nav Konkurences padomes un tirgotāju attiecības? Nevienai no lielveikalu ķēdēm tirgū nav dominējošā stāvokļa, bet VP Market un Rimi kopā ir vairāk nekā 65% tirgus. Vienkāršā patiesība ražotājam ir tāda: ja tevis nav lielveikalā, tevis nav vispār. Tāpēc abām šīm lielveikalu ķēdēm savā starpā pat nav jāvienojas — un nav nekādu pazīmju, ka šāda vienošanās ir —, katra no tām ir tik liela, ka ražotājiem rodas problēmas. Savukārt sarežģījumi rodas ne jau tāpēc, ka lielveikaliem nav tiesību uzstādīt savus noteikumus, bet gan tāpēc, ka tiek uzstādīti nevienlīdzīgi noteikumi.

Daudzos lielveikalos vairs nav Latvijas pārtikas preču, lielāko tiesu ir lietuviešu produkti. Iespējams, lietuviešiem ir labāki līguma nosacījumi. Problēma līdz šim ir bijusi tāda, ka, pēc likuma burta, Konkurences padomei nav tiesību ielūkoties nevienā veikalā, ja nav tam oficiāla pamata un nav skaidri redzamu vienošanās pazīmju. Tagad Konkurences padomei tādas tiesības būs. Domāju, ka par šīm padomes tiesībām nevajadzētu uztraukties — ja viss ir kārtībā, satraukumam nav pamata. Galu galā — tie visi ir mūsu cilvēki, kas strādā Latvijas pārtikas ražotāju uzņēmumos, tās ir darba vietas.

Kā vērtējat parakstītos līgumus ar Krieviju par ekonomisko sadarbību un starpvaldību komisijas izveidošanu? Tas ir lieliski, un to varu teikt bez jebkādām fanfarām. Un es domāju ne tikai par to, ka Krievijas ekonomikas ministrs Germans Grefs varētu tikties ar uzņēmējiem, bet arī par to, ka mēs varētu parakstīt vēl trīs līgumus — par neaplikšanu ar dubultajiem nodokļiem, par investīciju aizsardzību un par sociālo jeb Krievijas pensiju jautājumu.

Līgumu parakstīšana būtu arī pamats, lai tiktos Latvijas un Krievijas premjeri. Šogad šos līgumus vēl varētu "izdzīt cauri", bet tas nav tik vienkārši kaut vai tāpēc, ka ne tikai mūsu Saeimā nevienā sēdē nevar iztikt bez Dobeļa un Tabūna kunga tekstiem. Arī Krievijas Domē ir savi runātāji. Līdz šim mēs bijām ienaidnieks "numur viens", tagad esam otrie aiz Gruzijas, bet retoriku jau nevar atmest dažās dienās. Pirmais līgums par neaplikšanu ar dubultajiem nodokļiem Latvijai ir gatavs, otrais — par investīcijām ir saskaņošanas posmā. Bet jārēķinās ar to, ka Krievijā ministrijas departamentā vienlaikus tiek gatavoti kādi 150 līgumi — jau parakstītais līgums tika gatavots ātrāk izņēmuma kārtā.

Kā, jūsuprāt, jārisina Lattelecom un LMT valstij piederošo kapitāla daļu jautājums? Mūsu lielais uzstādījums ir konkurence tirgū. Pārdodot LMT un Lattelecom valstij piederošās kapitāla daļas, mums jānopelna pēc iespējas vairāk. Par to, kā tas tiks darīts, nerunāšu.

Parunāsim par Eiropas naudas sadali — tiek spriests gan par reģionālajām kvotām, gan par citiem kritērijiem. Kāds īsti būtu optimālākais naudas sadales mehānisms? Jo vairāk kritēriju, jo labāk — tad ir vieglāk izvērtēt. Ja tagad ir tikai viens kritērijs — iesniegšanas ātrums —, tad vispār grūti kaut ko komentēt. Galu galā būtība jau ir jautājumā par pievienoto vērtību un par stratēģiju — kur mēs virzām savu valsti? Ja vienīgais kritērijs, lai saņemtu, piemēram, 600 tūkstošus, ir tas, ka esi rindā pirmais, varu teikt, ka ar to ir daudz par maz.

Tādā gadījumā valstij ļoti konsekventi vajag definēt reģionu prioritātes. Mums ir šīs prioritātes — piemēram, Rīgā un Rīgas rajonā vairs nav pieejamas kādas četras programmas. Teiksim, mēs dodam pašvaldībai dotāciju, lai tā varētu izveidot infrastruktūru — elektropieslēgumu, attīrīšanas iekārtas, lai uzņēmējiem būtu teritorijas, kurā tie gribētu un varētu darboties. Protams, Rīgā tādas dotācijas nav vajadzīgas.