Vērtīga pieredze: Traka sieviete vai malacis? (115)

Nelielajā ēstuvē jau bijušie cilvēki stāsta, ka te var ļoti gardi paēst, turklāt par salīdzinoši nelielu naudas summu. Lai arī ir darbdienas pēcpusdiena, portāla TVNET pārstāvju viesošanās laikā restorānā aizņemts daudz galdiņu – cilvēki mierīgi un nesteidzīgi bauda iegādāto ēdienu, kura pagatavošanā apvienoti ajūrvēdas principi un pašu latviešu pavāru garšas sajūtas.

Intervijā portālam TVNET Elita stāsta, ka pirms restorāna atklāšanas viņai ar pārtikas biznesu nav bijusi nekāda saistība. Beigusi Mākslas akadēmiju, viņa pēdējos gadus pavadīja, strādājot reklāmas jomā. Arī no Austrumu kultūras, veģetārajiem ēdieniem un jogas viņa pirms desmit gadiem bija ļoti tālu.

Taču viņas dzīves filozofiju šai ziņā mainījis ceļojums uz Tibetu un Nepālu. Tajā viņa devās kopā ar draugiem-veģetāriešiem. Mēnesi neēdot gaļu, Elita jutās labi, un tādēļ viņa gaļu uzturā nelieto joprojām. Zivis gan ēdot. Viņa gaļu nelieto ētisku apsvēru dēļ, taču neuzstāj, ka tās lietošana būtu jāpārtrauc visiem. Arī viņas pusaudze meita gaļu ēd.

Veidojot savu ēstuvi, Elita vēlējusies radīt alternatīvu Makdonaldiem.

Redzot, ka apkārt daudz runāts par veselīgu ēšanu, taču trūcis alternatīvas, viņa ķērusies klāt savai idejai par veselīga, sabalansēta uztura pasniegšanas vietu. “Piedāvāju cilvēkiem ēst to, ko pati gribētu,” Elita saka un uzsver, ka ēdiens nav saistīts ar kādu reliģiju, tostarp Indijā valdošajām.

Nesamazina darbiniecēm algas

Ikdienā restorānā strādā trīs sievietes – pavāre, bufetniece un trauku mazgātāja. Elita stāsta, ka viņa ļauj darbiniecēm izpausties, tādēļ pēc iespējas mazāk iejaucas restorāna pamatdarbā. “Tikai ar vienu aci visu laiku viņas uzmanu.”

Viņa atklāja, ka darbiniecēm, kuras ēstuvē strādā jau kopš pašiem pirmsākumiem, algas ir saglabātas pirmskrīzes līmenī. “Principā negriezu,” Elita stingri nosaka un skaidro, ka arī tobrīd algas noteiktas optimālas. Arī ēdienu cenas nav nācies samazināt. Vidējā summa, ko pircējs iztērē par pusdienām šai ēstuvē, ir pusotrs līdz divi lati.

Prātīga un apdomīga ēst gatavošana

Jautāta par taupīšanu, Elita pa pusei nopietni, pa pusei jokodamās saka: “Taupām uz e-vielām. Neliekam tās klāt ēdienam. Viss ir naturāls.”

Viņa skaidro, ka virtuves darbinieces laika gaitā iemācījušās pagatavot ēdienu tādā daudzumā, lai vakarā tas nepaliktu pāri un nebūtu jāmet ārā. “To pašu burkānu var pagatavot dažādi. Var pagatavot garšīgi, lai visu izēstu un nekas nepaliktu pāri otrai dienai, bet var uztaisīt negaršīgu ēdienu, kas paliks pāri,” viņa runā par saimniekošanas principiem un apdomīgu ēst gatavošanu. Ja dienas gaitā ēstuvē sanāk vairāk cilvēku un sagatavotā maltīte tiek apēsta, pavāre ātri pagatavo svaigu ēdienu.

Kad jautāju, kas latviešiem vislabāk garšo un ko cilvēki visvairāk pērk, bufetniece smaidot nosaka: “Loģiski, dārzeņus ar zivi.” Ļoti iecienīti ir turku zirņi. Rīdziniekiem iegaršojušās latviešu vēderiem neierastās lēcas.

Runājot par restorāna filosofiju, Elita stāsta, ka tirgo nevis ēdienu, bet gan prieku. Tādēļ arī restorāna moto skan: “Mēs zinām, kā garšo prieks.” “Doma ir tāda – darbinieces strādā labos darba apstākļos un ir priecīgas par to. Viņas prieku ievāra zupā.

Cilvēks atnāk, paēd zupu un aiznes prieku tālāk.

Nākamajā dienā viņš nāk pēc jaunas prieka porcijas.”

Jautāta, vai viņai pašai restorāns joprojām sagādā prieku, Elita smejoties saka: “Jā, esmu laimīga, ka mūsu apmeklētāji jūtas priecīgāki pēc labām pusdienām, un arī man pašai ir tā brīnišķīgā iespēja katru dienu ieturēt veselīgu un garšīgu maltīti.” Lielākā daļa klientu uz šo ēstuvīti nāk regulāri.

Daudz cilvēku viņai aizrādījuši, ka būtu labi līdzīgu restorānu atvērt arī Rīgas centrā, nevis salīdzinoši klusajā VEF rajonā. “Bet arī ārpus centrā strādājošie ir pelnījuši labi paēst. Nav jau garantijas, ka centrā, kur daudz cilvēku iet garām, viņi tā arī nepaies garām restorānam.”

Nav ņemti kredīti

Patlaban uzņēmums vēl balansē uz izdzīvošanas robežas, tomēr kopējā tendence ir pozitīva. Restorāna apgrozījums ir aptuveni 3000 latu mēnesī. Par peļņu viņa atturas runāt, vien atgādina, ka

mūsdienās ir labi, ja spēj nosegt izdevumus.

Restorāna izveidei nav ņemts kredīts un, iespējams, tas palīdzējis izdzīvot krīzes laikā: “Ja būtu kredīti, nezinu, kā būtu.”

Nākotnē domā par starptautisku biznesu

Jautāta par nākotnes plāniem, Elita atklāj, ka domā par restorānu ķēdi. Turklāt tā varētu būt starptautiska.

Saistībā ar plāniem starptautiskā tirgū restorāna nosaukums nav latvisks, bet tam izvēlēts daudzviet pasaulē atpazīstams franču izteiciens: “Bon Appetit”, kas tulkojumā no franču valodas nozīmē “Labu apetīti”. Pagaidām restorāna saimniece gan nevēlas minēt konkrētas valstis, par kurām uzņēmums domā.

Ne viss notiek uz urrā

Līdzīgu restorānu Elita bija atvērusi arī Jelgavā, taču to diemžēl krīzes laikā saistībā ar nepietiekamo pirktspēju nācies slēgt. “Tur cilvēki labāk apēd savu kotleti par latu,” Elita skaidro cilvēku ēšanas paradumus un norāda, ka apsīkusi vēlēšanās restorānā par savu naudu mācīt jelgavniekiem veselīga uztura principus.

Viņa atminas “Bon Appetit” sākuma laikus: “Iesākām uz urrā. Domājām – nu tik ies un nu tik būs. Bet sākās krīze, kas mums nebija ne prātā. Sākām pašā robežlaikā.” Kopumā smagais krīzes laiks viņas dzīvē nesis pozitīvas pārmaiņas, bet, protams, naudas ziņā bijis sliktāks par iepriekš piedzīvotajiem “treknajiem” gadiem.

Ja Elita būtu zinājusi, ka sāksies krīze un cik grūti būs tajā, viņa noteikti nebūtu sākusi savu biznesu.

Bailes no krīzes un tās sekām būtu pārāk lielas.

“Cilvēks aukstā ūdenī droši lec tad, kad nezina, ka tas ir auksts. Pēc tam pierod un peld vai arī lien ārā un meklē siltāku vannu.” Elitai šāda vanna ir Mākslas akadēmija, kurā viņa turpina iepriekš pārtrauktās studijas.

Traka vai malacis?

Runājot par savu uzdrīkstēšanos, Elita stāsta par saviem draugiem, kuru viena daļa viņu dēvē par malaci, bet otra – par trako. Viņa pati vēl joprojām nezinot, kuram apzīmējumam viņa vairāk atbilstot: “Kopā sanāk traks malacis.” Dažreiz Elita atceras, ka par restorānā ieguldīto naudu viņa būtu varējusi vairākus gadus nedarīt neko īpašu un mierīgi nogaidīt, kamēr beidzas krīzes laiks.

“Latvijas uzņēmēji vispār ir apbrīnas vērti. Viņi šajos apstākļos riskē ar savu vai aizņemtu naudu. Dažreiz liekas, ka viņi sitas ar pieri sienā, bet tāda nu ir cilvēka daba – meklēt un traukties uz priekšu,” Elita rezumē.  

P.S. Šis materiāls tapis jaunās portāla TVNET rakstu sērijas “Vērtīga pieredze” ietvaros. Šai stāstu sērijā rakstām par Latvijas uzņēmumiem, kuri veiksmīgi pārcietuši krīzes gadus un turpina attīstību.

Ar šiem rakstiem TVNET vēlas atbalstīt vietējos veiksmīgos un inovatīvos uzņēmējus, tādēļ par šiem materiāliem TVNET neprasa nekādu naudu. Par šiem rakstiem neviens TVNET nav maksājis. Un ja kādam labam uzņēmumam tā ir papildus reklāma, tad mēs par to tikai priecāsimies!

Ja arī tev zināms kāds Latvijas uzņēmums, kurš attīstījies krīzes iespaidā un par kura darbošanos būtu vērts uzzināt citiem, droši pavēsti to portālam, rakstot uz e-pasta adresi zinas@financenet.lv!