Panamas papīri gadījumos, kuru centrā viennozīmīgi atrodas Latvijas vārds, liek daudz runāt, taču varbūt neraisa tik lielu interesi kā dažās citās valstīs atklātā informācija, kur pastarpināti iesaistītas Latvijas kompānijas un nebūt ne pirmoreiz dzirdami personu vārdi.
Piemēram, Krievijas failos - saistītos ar iekšlietu ministra vietnieku Aleksandru Mahonovu, valsts domes deputātu Aleksandru Babakovu, Putina vecākās meitas krusttēvu Sergeju Rolduginu - Latvijai ir sava loma, kas liek padomāt par mūsu biznesmeņu un banku iesaistītību.
Taču ir vēl citas valstis, kuru faili uzrāda saistību ar Latviju - tostarp arī Islande, par kuras premjera atkāpšanos parakstījās 15 000 pilsoņu jau pirmajā dienā pēc Panamas papīru parādīšanās. Parakstu būtu daudz vairāk, ja vien dienu vēlāk nesekotu premjera Sigmundura Gunnlaugsona demisija. Uzreiz atlūgumu iesniedza arī viens no Reikjavikas pilsētas padomes deputātiem; drīz vien viena no deputātēm devās bērna kopšanas atvaļinājumā.
Pilns Panamas ofšoru lietā iesaistīto saraksts Islandē tiks publicēts tikai maija beigās. Un diez vai arī tas būs pēdējais datums, jo lieli pārsteigumi seko cits citam.
Iespējams, viens no Landsbanki Luksemburgas nodaļas baņķieriem uzrakstīja šādu vēstuli, kuras publicēšana izgaisināja pēdējās šaubas par to, vai Islandes premjeram būtu jādemisionē:
"Sūtītājs: Landsbanki nodaļa Luksemburgā; saņēmējs - firma Mossack Fonseca, Luksemburga
Dārgais J.,
lūdzu, izrakstiet pilnvaru uz vārdu: Anna Polsdotira - Sigmundurs Gunnlaugsons. Adreses nosūtīšu jums šodien vēlāk.
Kompānija viņiem pieder attiecībā 50%-50%. Akcionāra Nr. 1 sertifikāts uz 1000 akcijām, akcionāra Nr. 2 sertifikāts uz 1000 akcijām.
Paldies. Visu labu."
Parādoties šai liecībai, vairs nebija nekādu šaubu, ka Islandes premjeram jāatkāpjas.
Kā tika uzpūsts banku sektora burbulis
Mossack Fonseca dokumentos blakus jau ekspremjeram figurē arī finanšu ministra Bjarni Benediktsona un iekšlietu ministres Olofas Nordalas vārdi. Tāpat failos minēts Hrolfurs Olvisons, bijušais premjera partijas izpildsekretārs, bagātākie valsts cilvēki, bijušie galvenie baņķieri. Un tas viss - zemē, kuras iedzīvotāju skaits ir 330 tūkstoši.
Tie, kas atlido uz Reikjaviku 2016. gada sākumā, ierauga valsti, kura vēl joprojām ķepurojas laukā no dziļas krīzes. Šoks, ko tā pārdzīvoja 2008. gada rudenī, atstājis dziļas pēdas. Tad dažus mēnešus Islande atradās globālās finanšu krīzes pašā epicentrā. Toreiz trīs dienu laikā trīs lielākās Islandes bankas - Landsbanki, Kaupthing un Glitnir - bankrotēja ārējo parādu sloga dēļ.
Pasaule tad apjukusi lūkojās uz šo vēju iemīļoto salu, kas agrāk tika uzskatīta par skandināvu paraugzemi. Bet notikušajā vainīgi izrādījās tieši tie cilvēki, kuri šajā valstī un citur baņķieru vidē tika saukti par «drosmīgajiem finanšu vikingiem». Viņi cits citam izsniedza nenodrošinātus kredītus trīsciparu summās ar sešām nullēm aiz tām, manipulējot ar savu banku akciju kursiem.
Lai tas nekristu acīs, aizdevumi tika sniegti uz papīra galvenokārt ofšoru kompānijām - arī latvieši netika apieti ar līkumu. Bieži vien tas tika darīts caur firmu Mossack Fonseca.
«Bez ofšoru firmām šīs mahinācijas, ar kuru palīdzību tika uzpūsts Islandes banku sektora burbulis, uzreiz nevarēja tikt atklātas. Jau līdz 2016. gadam 27 banku menedžeriem tika piespriesti dažādi cietumsodi,» raksta avīze Suddeutsche Zeitung, kurai pirms gada tika nopludināti 11,5 miljoni ofšoru kompāniju failu.
Tie sniedz pamācošus piemērus, kā bankas, kas nonāk pie bankrota, rīkojas ar saviem līdzekļiem. Pārsteidzoši tas, ka arī pēc defoltiem 2008. gada beigās tās jau valstij piederošu banku statusā īstenoja dīvainas prakses. Viens no šādiem piemēriem norāda uz Latviju.
Latvijas kompānijas Nordic Partners parāda restrukturizācija
Iespējams, Islandes bankas Landsbanki Latvijas kompānijai Nordic Partners sniegtā aizdevuma restrukturizācija norisinājusies veidā, kāds aprakstīts turpmākajās rindkopās.
Šajā procesā viegli ieraugāmi momenti, kas liek pacelt uzacis. Īpaša uzmanība pievēršama tam, kā Landsbanki atteicās no izsniegtā aizdevuma lielas daļas bez tēraudcieta pamatojuma un skaidri saprotamām kompensācijām. Izskatās, Islandes banka šajā procesā zaudēja nozīmīgus ienākumus nākotnē no Nordic Partners - pateicoties līgumam, ko Landsbanki īpašā komiteja tomēr apstiprināja.
Šeit vērts pievērsties Nordic Partners, ko nereti mēdz dēvēt par latviešu kompāniju, vēsturei. To dibināja islandietis Gizli Tors Reinisons ap gadsimtu miju, kā investors spēlējot aizvien lielāku lomu Latvijā. Kolēģi un vienlaikus mazu Nordic Partners akciju daļu turētāji pirms restrukturizācijas bija citi islandieši Bjarni Gunarsons un Jons Tors Hjaltasons - kopā ar latvieti Daumantu Vītolu.
Landsbanki savu sadarbību ar Nordic Partners sāka vēl 2004. gadā; drīz vien šī banka kļuva par nozīmīgu Nordic Partners kreditoru, aizdevumu kopapjomam 2008. gadā sasniedzot 80 miljardus Islandes kronu. Tad Islandes tobrīd privāta banka kreditēja biznesu, ko lielā mērā īstenoja islandietis Gizli Reinisons.
Drīz vien situāciju radikāli mainīja divi notikumi: Islandes banku sektora sabrukšana 2008. gada oktobrī finanšu krīzes rezultātā un Reinisona nāve 2009. gada aprīlī, pēc kā Landsbanki īpaša komiteja pārņēma visus Nordic Partners aktīvus, noalgojot Islandes konsultāciju firmu Icora Partners, lai tā veiktu Nordic Partners aktīvu finansiālo restrukturizāciju.
Icora Partners pārstāvji Fridriks Johansons un Gunars Pols Trigvasons Landsbanki īpašās komitejas uzdevumā 2010. gadā parakstīja ģenerāllīgumu par Nordic Partners nākotni, kur atzīts, ka parāds bankai tiek samazināts no €300 miljoniem uz €60 miljoniem, kā arī - ka Icora Partners kļūst par Nordic Partners daļu īpašniekiem.
Šajā ģenerāllīgumā atzīts, ka Nordic Partners Latvijas menedžments iegūst 51% no kompānijas daļām, pašai Landsbanki pieder 40% un Icora Partners - 9%.
Grūti atrast precedentu, kad finanšu restrukturizācijas konsultanti, attiecībā uz kuriem elementāra loģika prasa būt neiesaistītiem cilvēkiem no malas, kuri, sabalansējot pušu viedokļus, stāv un krīt par sava noalgotāja - šajā gadījumā Landsbanki - interesēm, paši tiek pie nozīmīgām kompānijas daļām (9%) restrukturizācijas procesa gaitā. Interešu konflikts šeit ir pārāk liels.
Savā 2010. gada 23. marta paziņojumā presei par ģenerāllīgumu Landsbanki ne ar vārdu nepieminēja, ka Icora Partners kļuvuši par 9% uzņēmuma daļu īpašniekiem, tāpat nav pieminēts, ka Nordic Partners izsniegtā kredīta apjoms samazināts par 80% (pieckārtēji) - līdz ar to no Nordic Partners aizdotajiem €300 miljoniem atgriežamā summa tika samazināta uz €60 miljoniem.
Tāpat šajā paziņojumā presei nav informācijas, ka Landsbanki līgumā pieļautu, ka citi Nordic Partners daļu turētāji varētu bankai piederošo akciju paketi iegādāties jebkurā brīdī, šādam gadījumam fiksējot šo 40% daļu cenu aptuveni €3,2 miljonu apjomā.
Protams, 2010. gadā globālā ekonomiskā situācija nebija spoža, taču varēja sākt runāt par krīzes beigām. Ja aplūkojam Nordic Partners, jāsecina, ka nozīmīgu daļu holdinga aktīvu veidoja pārtikas produkcija, kuras patēriņš arī krīzes laikā nemazinās drastiski, kā arī nekustamie īpašumi, kurus var pieturēt, jo uzplaukuma gados to cenas atjaunojas.
Šeit darīšana ar krīzesdrošām nozarēm. Jau 2011. gadā Latvijas IKP uzrādīja 5,5% lielu pieaugumu; vienlaikus ekonomikas indikatori kāpa visā pasaulē. Ja nebūtu €300 miljonu liels parāds Landsbanki, pat krīzes viszemākajā punktā, pēc ekspertu vērtējuma, atrastos vairāki pircēji, kas Nordic Partners gribētu iegādāties par €150-200 miljoniem. Ārkārtīgi grūti saprast Landsbanki atbildīgo personu domu gājienu, slēdzot šo restrukturizācijas ģenerāllīgumu.
Ja uzskatām, ka šis nebija win-win līgums, tad par islandiešu pieeju it kā būtu jāpriecājas latviešiem. Tomēr, slēdzot Landsbanki ģenerāllīgumu, tajā minētie apakšholdingi Nordic Partners Food, Nordic Partners Land un Nordic Partners Properties atradās Maltas jurisdikcijā, kura arī šodien gatava pievilināt ar 5% korporatīvo nodokli un citiem izdevīgiem nosacījumiem.
Sekojoši šo kompāniju pienesums Latvijas budžetam, maigi izsakoties, varēja būt krietni lielāks. Un galu galā pēc NP Foods pārdošanas koncernam Orkla 2015. gadā, zīmolus Laima un Staburadze, kurus daudzi apzinās kā nacionālo lepnumu, vairs nevaram īsti saukt par latviešu. Bez tam - kādas gan mums lielas tiesības darījumā ar Orkla ko bilst: Maltas jurisdikcijas kompānija, kas nonāca darīšanās ar Islandes banku, kļuva par norvēģu īpašumu.
Viss likumīgi, tikai kārtējo reizi atskārstam, ka ofšoru uzplaukuma ērā Latvijas budžeta piepildīšana - proti, nodokļi - arvien vairāk kļūst par vienkāršā cilvēka darīšanu.
Ofšoros - sestā daļa pasaules kapitāla
Pašā ofšoru reģistrācijas faktā nav nekā nelegāla, tomēr skaidri ieraugāms konflikts starp valstu ekonomiskajām interesēm. Liela daļa valstu likumdošanas ceļā cenšas ierobežot ofšoru elementa ietekmi biznesā. Daudzu zemju valdības šāda veida darbību aplūko kā tādu, ko var salīdzināt ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas: aktīvu izvešana uz citu jurisdikciju valsts budžetam liek palikt bez būtiskas ienākumu daļas.
Boston Consulting Group analītiķi secina, ka privātā kapitāla aizplūde uz ofšoru centriem 2014. gadā, pieaugot par 7%, sasniedza 11 trilj. USD apjomu. Pēc citām aplēsēm, finanšu aktīvi apmēram 20 trilj. USD apmērā izvietoti desmitos valstu, kas piedāvā anonimitāti un izvairīšanos no nodokļu nomaksas ikvienam, kam vien ir bankas konts.
Londonas Ekonomikas skolas eksperts Džons Hikels uzskata, ka šobrīd pasaules ofšoros kopumā paslēpta sestā daļa pasaules kapitāla.
Neapmierinātība ar finanšu darījumu eliti briest jau vairākus gadus. Ar nodokļu legālu un nelegālu nenomaksu saistīto problēmu risināšana, šķiet, ir vienīgais veids, kā atgūt sabiedrības uzticību. Katrs Panamas papīru gadījums ir svarīgs pats par sevi. Tomēr noplūdušo datu masīviem ir kopēja jēga. Tā meklējama apstāklī, ka parastie noteikumi un normas neattiecas uz pasaules eliti, bet gan vienīgi uz vienkāršo cilvēku.
Informācijas noplūdes atkal kļuvušas aktuālas
Panamas papīri skaidri norāda, ka iestājusies informācijas noplūžu ēra, kurā nākamās noplūdes noteikti izrādīsies vēl iespaidīgākas. Tagad komerciāli maz attaisnojamu līgumu, ofšoru un nodokļu paradīžu cienītāji nekad vairs nezinās, vai rītdienas mediju virsrakstos neiekļūs tas, ko viņi ilgus gadus slēpuši ar dārgu advokātu un grāmatvežu līdzdalību.
Tikko notikusī Panamas dokumentu noplūde - svaigs piemērs tam, kas jau sen kļuvis par tendenci, saplūstot diviem faktoriem. Pirmkārt, tagad bagātajiem un elitei ir ko slēpt. Otrkārt, tehnoloģiju attīstība: šifrēti sakari, programmas, kas ļauj noraidīt un saņemt slepenu informāciju, brauzeris Tor, kas nodrošina anonimitāti internetā, kā arī citi instrumenti, ar kuru palīdzību var brīvi nodot dokumentus žurnālistiem.
Šodienas pasaulē, kurā viena no galvenajām problēmām ir ienākumu plaisas starp bagātajiem un nabagajiem palielināšanās, izjūtot to, ka patiesība var noskaidroties vienīgi nejaušas datu atklāšanas gadījumā, informācijas noplūdes atkal kļuvušas aktuālas.
Ažiotāža, ko izraisījusi Panamas papīru noplūde, daļēji atspoguļo sajūtu, ka kaut kas nav kārtībā ar politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, ka sācies pagrimums - un ka pilnīgi noteikti daudziem šeit kaut kas jādara. Un ka jāmainās pašiem.
Uzraudzības orgānu izdomāšana vien neglābs
Arvien vairāk un vairāk cīņa pret komerciāli vāji attaisnojamiem līgumiem, korupciju un negodīgumu kļūst nevis par kādu atsevišķu iestāžu ķeksīšu vilkšanas praksi, bet gan reakciju uz vērtību maiņas nepieciešamību. Varbūt pat uz vērtību revolūciju. Daudzās pasaules valstīs cilvēkiem negribas dzīvot blakus tiem, kas pārkāpj morāles imperatīvus un vienlaikus, izmantojot varu, norāda, kā jādzīvo citiem un sabiedrībai kopumā.
Rodas sajūta, ka šādi žurnālistikas pētījumi arvien biežāk tiek veikti, nevis lai kādu ieliktu cietumā, bet gan lai izstrādātu jaunus globālo vērtību standartus: ko var un ko nevar atļauties.
Daudzi iebildīs: «Pusvalsts kaut kur nokampta - un tagad runāt par vērtībām!» Tomēr tieši ar vērtībām jāstrādā. Ja mēs uz katra stūra saliksim pa inspektoram, izdomāsim vēl dažus finanšu uzraudzības orgānus un izveidosim jaunu sodīšanas sistēmu, tas diez vai dos jaunus rezultātus. Tas viss jau bijis.
Tomēr, lai cik dīvaini izklausītos, tajās valstīs, kur korupcijas (un negodīguma) līmeni izdodas pazemināt līdz kaut cik sociāli pieņemamam slieksnim, cilvēki sliecas pievērst uzmanību tieši vērtību skalai. Godīgumam, kārtīgumam un caurspīdīgumam tomēr ir nozīme. Un jāparādās arvien vairāk cilvēkiem, kas gatavi dzīvot saskaņā ar šīm vērtībām.
Panamas papīru un citas noplūdes liecina par to, ka nākotnē valsts līdzekļi ieplūdīs nevis skaidri-zināms-kā kabatās, bet gan tiks ieguldīti attīstībā, kuras fokusā atradīsies tās pašas vērtības, par kurām šodien, neatzīstot kompromisus, daudzi gatavi cīnīties.