Uzņēmējiem ir jāuzticas un jāļauj strādāt (12)

Algu pieaugums var būt tikai pakāpenisks. Kā varam panākt ātrāku attīstību un īsākā laika posmā sasniegt Eiropas vidējo līmeni, lai arī mūsu iedzīvotāji saņemtu labas algas un pensijas?

V. E. Bresis: – Ekonomikas attīstības temps Latvijā ir augsts – 10% gadā, taču būtu ļoti nepareizi, ja mēs, politiķi, neparedzētu tās problēmas, kuras mūs sagaida nākotnē. Viena no tām ir reģionu attīstība. Rīga uzplaukst, savukārt rajoni ārpus galvaspilsētas atpaliek. Līdz ar to veidojas nevienlīdzīgi apstākļi tiem, kas dzīvo reģionos, salīdzinājumā ar tiem, kas mitinās Rīgā. Tāpēc lielākoties cilvēki no reģioniem dodas prom uz ārzemēm. Darbaspēka aizplūdums rada problēmas ne tikai ekonomiskajā, bet arī sociālajā un pat nacionālajā sfērā. Ja būtu pietiekama darba samaksa, tādu cilvēku kustību mēs nepieredzētu.

I. Godmanis: – Mūsu uzdevums ir panākt, lai ūdensgalvas efekts mazinātos. Šajā gadījumā nav citas alternatīvas – pašvaldībām jāļauj patstāvīgāk sadalīt savas finanses. Tuvākajā laikā Latvijā ieplūdīs liela Eiropas Savienības nauda, kura jāsadala prātīgi. Es gan vēl neesmu redzējis publisku apkopojumu, kā tika sadalīta nauda, kuru saņēmām par 2004. – 2006. gada periodu.

J. Strods: – Viens no jautājumiem, ko esmu gatavs rosināt, ir – pareiza naudas pārdale. Šobrīd 85% no visas publiskās naudas sadala valsts un tikai 15% – pašvaldības. Kolēģi man piekritīs, ka šis sadalījums nekam neder. Pašvaldību cilvēki labāk zina, kas viņiem ir nepieciešams, tāpēc proporcija 85% pret 15% būtu jāmaina.

Dz. Zaķis: – Dažādas pasaules organizācijas savos pētījumos norāda, ka Latvijā ir trīs problēmas, tās ir saistītas ar ēnu ekonomiku, īpašumu tiesību realizēšanu un valsts lielu iejaukšanos uzņēmējdarbības vidē. Manuprāt, Latvijā ir ļoti svarīga uzņēmējdarbības vide. Kamēr uzņēmēji nejutīsies droši un nesaņems pietiekamu atbalstu, tikmēr viņi nespēs radīt pietiekami labus apstākļus darba ņēmējiem. Tas savukārt rosina to, ka cilvēki dodas prom uz ārzemēm, kā arī saņems atalgojumu aploksnēs.

I. Kreituse: – Cilvēkiem ir nepieciešama sociālā aizsardzība, garantija un aprūpe no valsts, taču to mūsu iedzīvotāji nesaņem. Tāpēc pirmais, kas būtu jādara, – jāpārskata ačgārnais budžets un apmaksas sistēma valstī. Mani ir grūti ar kaut ko pārsteigt, taču, skatoties 2006. gada budžetu, mani pārņem šausmas un neizpratne par to, kā Latvijā tiek izlietota nauda. Šodien valdība sludina, ka turpmāk prioritāte būs izglītība un zinātne! Bet kā var būt izglītība un zinātne, ja Aizsardzības ministrijas budžets ir gandrīz tikpat liels, cik Izglītības un zinātnes ministrijas budžets? Latvijas izglītības sistēma ir graujoša. Valstij jānodrošina tas, lai katrs cilvēka bērns, beidzot vidējo skolu, var iestāties jebkurā augstskolā, nevis kā šobrīd 14 gadu vecumā viņam ir jāizlemj, kas viņš būs nākotnē. Ja students iegūst izglītību par valsts līdzekļiem, būtu jānosaka, ka viņam obligāti ir jāatstrādā noteikts laiks savā specialitātē valsts vai pašvaldības labā. Par angļu valodas pedagogiem budžeta grupā mācās 25 cilvēki, no viņiem tikai aptuveni viens aiziet strādāt uz skolu. Visi pārējie dodas uz privātām iestādēm. Protams, vai tad bankas izglītos sev tulkus? Lielākais noziegums ir arī tas, ka skolām nozaga izlaidumus. Tiesa, izglītības iestādes spēja pretoties un tik un tā rīko balles, tikai vienīgā atšķirība ir tāda, ka bērni nesaņem atestātus. Jāpiebilst, ka centralizēto eksāmenu organizācija atalgojumā kopumā saņem pusmiljonu latu.

Pētot ciparus tālāk, redzu, ka gadā uz vienu deputātu ar visu viņa apkalpojošo personālu atalgojumā tiek tērēti 58 tūkstoši latu. Tas ir četras reizes vairāk nekā pirms desmit gadiem! Mani interesē, kuram vēl desmit gadu laikā materiālais nodrošinājums ir pieaudzis četras reizes. Man ne! Strādājot augstskolā un skolā, atalgojums pat nav dubultojies. Latvijā minimālā alga ir zemāka par iztikas minimumu, kas ir liels negods valstij. Uzskatu, ka ne minimālā alga, nedz arī pensijas nedrīkst būt zemākas par iztikas minimumu.

Manuprāt, vēl viens apsmiekls valstij ir tāds, ka pašvaldību un valsts institūciju vadītāji saņem lielākas algas nekā mūsu prezidente. Tā, piemēram, Rīgas brīvostas priekšnieka atalgojums ir sešas reizes lielāks nekā Latvijas Valsts prezidentes alga. Kurš no viņiem atbild par mums visiem, kurš mūs ved pasaulē?

A. Štokenbergs: – Man būtu ko pateikt par iepriekšējā runātāja piezīmēm, taču šodien mans mērķis nav runāt par nejēdzībām, bet gan pastāstīt, ko Tautas partija ir iecerējusi izdarīt turpmākajos gados. Galvenās sfēras, kurām gribam pievērst lielāku uzmanību, ir izglītība, zinātne un rūpniecība. Kāpēc mēs tik daudz runājam par izglītību un ražošanu? Piemēram, salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm, tādām kā Somija un Zviedrija, kur zinātnē tiek ieguldīti 4% no iekšzemes kopprodukta (IKP), Latvijā ieguldām tikai 0,4% no IKP. Lai gan jāteic, ka tikai caur zinātnes attīstību spēsim veicināt ražošanu. Ja attīstīsies ražošana, spēsim maksāt lielākas algas skolotājiem, kultūras, policijas un citiem darbiniekiem.

Rīgā būvēs bērnudārzus

– Cilvēkiem daudz vieglāk ir aizbraukt uz Īriju, nevis gaidīt pakāpenisko algas pieaugumu. Esot tur, viņam nav jādomā, ko dot bērnam ēst, ko vilkt mugurā, savukārt Latvijā daudzām ģimenēm par to jālauza galva. Ja tā turpināsies un aizvien vairāk cilvēku atstās Latviju, tad statistikas dati piepildīsies – tiek prognozēts, ka 50 gadu laikā iedzīvotāju skaits samazināsies ja ne gluži uz pusi, tad ļoti pamatīgi. Kā tas var ietekmēt Latvijas ekonomiku? Lai aizlāpītu caurumus, vai aicināsim darbaspēku no Krievijas, Baltkrievijas un citām valstīm? I. Godmanis: – Var teikt, ka liela atbildība gulstas uz valdības pleciem. Ir svarīgi, cik ātri mums izdosies noķert vidējo Eiropas līmeni. Ekonomikas pētījumi norāda, ka Eiropas līmeni sasniegsim pēc 17 gadiem.

A. Štokenbergs: – Ekonomikai traucē ne tikai tas, ka cilvēki brauc prom, bet arī tas, ka jaunām māmiņām jāsēž mājās ar saviem mazajiem bērniem, jo Rīgā trūkst bērnudārzu. Rīgas dome internetā ir publicējusi to bērnu skaitu, kuri Rīgā gaida garā rindā, kad kādā bērnudārzā atbrīvosies vieta. Tie ir 2003 bērni. Kopumā Latvijā rindā uz vietu bērnudārzā ir vairāk nekā 15 tūkstoši bērnu. Daudzas sievietes spiestas sēdēt mājās, jo nav kam uzticēt mazos. Tas ir zaudējums ne tikai ekonomikai, bet arī pašām sievietēm. Tamdēļ esam nolēmuši, ka Rīgā būvēsim bērnudārzus. Lai to realizētu, būs vajadzīgi aptuveni 150 miljoni eiro.

– Kad bērnudārzi tiks uzbūvēti? – Tīri tehniski mēs to varētu izdarīt jau nākamajā gadā.

I. Kreituse: – Gribētu pateikt arī dažus skaitļus, kas te neizskanēja. Ņemiet vērā, ka jau gandrīz desmit gadus Latvijā dabīgais pieaugums ir mīnus 13 tūkstoši gadā. Proti, Latvijā katru gadu nomirst par 13 tūkstošiem cilvēku vairāk nekā piedzimst. Tiek prognozēts, ka 2050. gadā Latvijā iedzīvotāju skaits būs tikai 1,5 miljoni. Tas norāda uz to, ka Latvija ir sociāli neaizsargāta valsts. Nevienā brīdī neesmu teikusi, ka Latvijā nav jābūt ražošanai. Taču arī ģimenei jābūt.

Mani šokē tas, ka Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres ģērbējs un ķemmētājs valsts budžetam izmaksā 25 tūkstošus gadā, kamēr pensionāriem jāiztiek ar pārdesmit latiem mēnesī. Un nevajag arī mānīt cilvēkus, runājot par darbaspēka ievešanu Latvijā. Rīgā jau šobrīd strādā daudz cilvēku no Baltkrievijas. Jautājums ir tikai, cik oficiāli.

V. E. Bresis: – Ģērbēja, stūmēja vai ķemmētāja nav! Jūs taču arī bijāt Saeimas priekšsēdētāja, un jums nebija ne ģērbēja, ne ķemmētāja. Tā jau ir privāta lieta, ja kaut ko grib ķemmēt.

I. Kreituse: – Žēl, ka Breša kungs nelasa medijus. "Sestdienā" martā tika publicēti Saeimas prezidija izdevumi, kur bija rakstīts, ka pirmo reizi Latvijas vēsturē Saeimas priekšsēdētājai ir cilvēks, kas atbild par viņas ārējo veidolu, un šis ģērbējs 2005. gadā, pavadot priekšsēdētāju komandējumos, iztērēja tūkstošus.

A. Štokenbergs: – Ja mēs te sāksim pāriet uz šādiem asumiem, tad atgādināšu, ka es politikā neesmu bijis līdz pat 2004. gada decembrim atšķirībā no Aivara Kreitusa, kurš politikā darbojas jau ļoti ilgi. Bet situācija ir tāda, kāda tā ir, – Rīgā 2003 bērni gaida rindā uz bērnudārzu.

Aivars Kreituss: – Runāsim konkrēti. Vienīgais bērnudārzs, kas tika uzcelts Rīgā laikā no 2001. līdz 2005. gadam, bija sociāldemokrātu valdīšanas laikā. Un šie divi tūkstoši bērnu rindā bija arī pirms pusotra gada. Tagad pie varas ir "Jaunais laiks", Tautas partija un Latvijas Pirmā partija. Šajā laikā neko neesat izdarījuši, izņemot tikai muldēšanu.

Naudu zālēm, alkoholiķiem vai izglītībai?

– Vai ir kāds pētījums, kurš skaidri parāda, kā 10 – 20 gados Latvijā attīstīsies ekonomika? Daudziem vidusskolas beidzējiem profesijas izvēle sagādā lielas galvassāpes, jo tie nezina, kas nākotnē būs pieprasīts. Tie vēlas pieņemt pareizu lēmumu, lai nākotnē neizveidotos situācija, ka nav kur strādāt. A. Štokenbergs: – Es varētu nosaukt tās nozares, kuras Ekonomikas ministrija ir definējusi kā perspektīvas sfēras. Tā ir mašīnbūve, kura attīstās ļoti strauji – 20% gadā. Nākamā nozare ir apstrādes rūpniecība, un, protams, būs nepieciešami inženieri. Nesen runāju ar zāļu ražotāja "Grindeks" valdes priekšsēdētāju Valdi Jākobsonu, kurš sūdzējās, ka uzņēmumā trūkst daudz darbinieku. Attīstīsies arī informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Tā ka arī šajā nozarē būs nepieciešams darbaspēks.

I. Godmanis: – Man ir informācija par kopprodukta attīstību pa gadiem no 2001. līdz 2005. gadam. Dati rāda, ka esam pakalpojumu sniedzēja valsts. Straujāka attīstība starp lauksaimniecību, ražošanu un pakalpojumu sniegšanu bijusi tieši pakalpojumiem (74%). Taču, ja pētīsim šos skaitļus tuvāk, redzēsim, ka trešā ceturtdaļa no šiem pakalpojumiem nenes naudu.

A. Štokenbergs: – Iedomājieties, Latvija attīstās ar kādiem 8 – 10% gadā. Un tas ir uz pakalpojumu rēķina. Ne velti tie ir pāri 70%, kas tiek uzskatīts par ārkārtīgi augstu ciparu. Reti kurā Eiropas Savienības valstī atradīsiet tādu pakalpojumu attīstību. Taču, lai uzturētu iekšzemes kopprodukta pieaugumu un lai Eiropas vidējo līmeni sasniedzam ātrāk nekā pēc 14 – 17 gadiem, ir jāattīsta ražošana.

– Lai pilsētā nokļūtu pie ģimenes ārsta, jāgaida aptuveni nedēļa. Kad beidzot tieku pie ģimenes ārsta, viņš mani nosūta pie speciālista, kur atkal ir lielas rindas. Kad esmu tikusi pie speciālista, viņš konstatē, ka slimība ir saistīta ar manu darbu. Kā rezultātā nosūta dokumentu uz Valsts darba inspekciju, lai pārbauda manu darba vietu. Mums ir ļoti labi likumi, kuri paredz dokumentu apriti 30 dienu laikā. Tas nozīmē, ka 30 dienas gaidu darba inspekcijas slēdzienu. Kā šādos gadījumos rīkoties? Esmu vairākkārt dzirdējusi, ka cilvēki daudz slimo, tādējādi tiek tērēta valsts nauda. Vai nebūtu jāmaina sistēma, tad ilgi neslimosim?

I. Godmanis: – Sistēma nav nepareiza, vienkārši ir par maz naudas. Nedomāju, ka Latvijas iedzīvotāji daudz un ilgi slimo.

I. Kreituse: – Nākot pie varas šai valdībai, tika solīts, ka veselībā tiks ieguldīti 7% no IKP, gluži tāpat kā Igaunijā. Kaimiņvalsts to ir paveikusi, Latvijā ieguldījums ir nedaudz vairāk par pusi no solītā – 3,7%. Problēma ir ne tikai ar garām rindām, bet arī ar zālēm. Slimnīcās trūkst medikamentu, kas pacientiem jādod neatliekamās palīdzības sniegšanas gadījumos. 60% no zālēm ir slimnīcās, atlikušie 40% jāsarūpē pacientam. Kad mans dēls nonāca slimnīcā, jautājums tika uzstādīts tā: vai es zālēm sarūpēju 400 latus, vai arī viņam taisa galvaskausa operāciju. Es naudu atradu, bet redzēju tās mātes, kas sēdēja un raudāja, jo nespēja sarūpēt līdzekļus zālēm. Šādos gadījumos būtu jāstrādā valsts aizdevuma sistēmai, lai vecāki varētu aizņemties naudu un glābt savu bērnu dzīvības. Diemžēl šāda kreditēšana Latvijā nepastāv.

– Mēs runājam par darbaspēka trūkumu. Taču vai kāds no klātesošajiem ir aizdomājies arī par alkoholiķu ārstēšanu? Alkoholiķi – tā ir liela problēma Latvijā un tas arī ir darbaspēks. Kāpēc neviens nerunā par bezmaksas ārstēšanu?

V. E. Bresis: – Alkoholiķu un narkomānu ārstēšanas programmas ir. Rīgā ir alkoholiķu u narkomānu centri, kuros var ārstēties gan par naudu, gan arī bez maksas. Jūsu jautājums ir kā pārmetums valdībai, ka tik daudz alkoholiķu. Taču cilvēkiem neviens ar varu mutē spirtu nelej. Protams, valstij ir jāatbalsta šī ārstēšana, bet arī sievietēm ir jāpieskata savi vīri, lai tie nenonāk līdz alkoholiķa stadijai.

I. Kreituse: – Esmu vairākkārt dzirdējusi, ka sievietes ir vainīgas, ka vīri dzer. Gribat teikt, ka tas zirgs ir jāaudzina, jāstaigā ar pātagu, jāapmazgā un jāpabaro? Domāju, ka problēma ir tāda, ka cilvēkiem nav darba un viņi sāk degradēties. Pētījumi liecina, ja persona astoņus gadus ir bijusi ārpus sabiedrības un to vien darīja, kā tikai dzēra, tad tā vairs nav atgriežama. Tā ir sociālā degradācija. Vienmēr būs zināms procentu skaits vīriešu un mazāk sieviešu alkoholiķu, kas nav atgriežami normālajā sabiedrībā. Tos, kas ir nodzērušies līdz kliņķim, jāmēģina noturēt robežās, bet viņus vairs neizārstēsi, tā ir utopija. Un es neesmu gatava dot naudu cilvēkam, kurš ir sasniedzis pēdējo degradācijas pazīmi. Esmu gatava palīdzēt jaunajam, lai tas mācās, lai viņam ir darbs un perspektīva nākotnē. Pasaules aprēķini liecina, ka 5% cilvēku ir nolemti narkomānijai. Jautājums ir tikai, kurš dabūs un kurš netiks pie narkotikām.

Galvenais ir tas, ka nedrīkst pieļaut alkoholiķu un narkomānu procentuālo pieaugumu uz jauniešu rēķina. Taču, kā lai to izdara, ja valstī nav vienotas sistēmas un mēs nezinām, cik bērnu neiet skolā? Kā varam noteikt riska grupu, ja nav centralizētas statistikas? Redzēsiet, drīzumā atkal izcelsies strīdi par to, cik daudz bērnu neiet skolā – vai tie ir trīs, pieci tūkstoši.

A. Štokenbergs: – Šī būs pirmā reize, kad piekritīšu Kreituses kundzei. Ja man jāizvēlas, vai naudu dot kompensējamām zālēm vai alkoholiķu ārstēšanai, es došu zālēm. Ja sporta zāles celšanai vai alkoholiķu ārstēšanai – došu sporta zālēm, lai bērniem ir kur nodarboties ar sportu, nevis klaiņot pa ielām, kur tie visbiežāk arī iepazīst narkotiku garšu.

Sāpju bērns – rehabilitācijas centrs "Tērvete"

– Mums nav ne jausmas, kas nākotnē notiks ar rehabilitācijas centru "Tērvete". Tas tika uzcelts par sabiedrības saziedoto naudu, tāpēc vēl jo vairāk gribas, lai centrs darbojas, taču nav naudas, lai to uzturētu.

A. Štokenbergs: – Veselības ministrs Gundars Bērziņš iedeva naudu sanatorijai, lai to varētu apkurināt vismaz šajā sezonā, pretējā gadījumā centrs būtu jāslēdz. Domāju, te būtu jāizmanto citu sanatoriju pieredze un jāmēģina pievilināt pensionārus no ārvalstīm.

I. Kreituse: – Žēl, ka diskusijā nepiedalās sanatorijas direktors. Aptuveni pirms desmit gadiem mēs tikāmies ar rehabilitācijas centra "Tērvete" direktoru, un viņš nekaunīgi man teica: "Aizveries! Nāks Šķēle pie varas un mums viss būs kārtībā." Tagad jūs priecājaties par grašiem, ko iedeva veselības ministrs. Domāju, jums būtu jāžņaudz Ārlietu ministrija, lai tā nerīko stulbus skandālus ar Baltkrieviju, bet gan lai domā, kā izmantot savas priekšrocības. Kamēr mums nebūs kūrortkarte ar Krieviju un Baltkrieviju, kas sūtīs savus cilvēkus uz šejieni ārstēties, tikmēr nepacelsies ne Tērvetes sanatorija, nedz arī kūrorta rehabilitācijas centrs "Jaunķemeri". Vismaz izmantojiet "Jaunķemeru" pieredzi, ejiet uz Izraēlas vēstniecību. Tā jums labprāt palīdzēs, jo viņiem ir daudz izdevīgāk savus cilvēkus sūtīt ārstēties uz Latviju nekā uz Rietumeiropu.

– Man ir neliela zemnieku saimniecība, un dažādas organizācijas brauc uz saimniecību, lai pārbaudītu manu darbību. Pats nepatīkamākais ir tas, ka visas jau brauc ar soda kvītīm un mērķi mani sodīt. Organizācijas savu darbinieku darbu vērtē pēc tā, cik daudz ir izrakstītas kvītiņas, cik daudz ir atraduši manas kļūdas. Vai nevarētu vienkāršot zemnieku darbību? Dz. Zaķis: – 98% no IKP veido tieši mazie un vidējie uzņēmēji. Uzskatu, ka viņiem nevajadzētu traucēt strādāt, bet gan gluži pretēji – jāpalīdz.

A. Štokenbergs: – Katru nedēļu cītīgi ravējam dažādus likumprojektus, lai atvieglotu uzņēmēju darbību. Piemēram, aizvadītajā nedēļā noraidījām licencēšanu traktortirgotājiem un automobiļu tirgotājiem. Ir vajadzīgas vēl pāris nedēļas, lai apmēram 26 likumprojektos veiktu grozījumus. Uzņēmējiem ir jāuzticas un jāļauj tiem strādāt. Jāpiebilst, ka uzņēmēju darbība nav atkarīga tikai no grozījumiem, bet arī no cilvēku attieksmes. Diemžēl daži Valsts ieņēmumu dienesta, kā arī Pārtikas un veterinārā dienesta ierēdņi ir aizmirsuši, ka viņi ir cilvēki un tikai pēc tam ierēdņi.