Novēršamais īssavienojums (6)

– ES dalībvalstu līderi vienojušies, ka 2020. gadā piektā daļa no ES saražotās enerģijas jāiegūst no atjaunojamiem resursiem, piemēram, vēja, ūdens, saules un biomasas. Vai būs iespējams īstenot šo politiku?

Andris Piebalgs: – Ne tikai būs iespējams, bet vajadzēs īstenot šo politiku. Ja paskatāmies naftas cenas pasaulē, tad Ņujorkā ir 72 ASV dolāri par barelu, un gandrīz 80 dolāru ir brenta cena. Enerģijas cenas palielinās. Vienīgā iespēja iegūt enerģiju par saprātīgām cenām ir tirgus pārorientēšana uz atjaunojamām enerģijām.

Valdis Dombrovskis: – Vispirms jāatzīst – 2020. gada mērķis, proti, 20% ir jāiegūst no atjaunojamiem resursiem, ir radies tāpēc, ka 2010. gada mērķis (12% enerģijas no atjaunojamiem resursiem) ir izgāzies. Tā būtībā ir šā mērķa atlikšana uz tālāku nākotni.

Alejo Vidals Kvadrass: – Šis mērķis nav neiespējams, bet, protams, būs sarežģīti. Lai to sasniegtu, mums jāizturas pazemīgi un jābūt reālistiskiem. Lielākoties tas ir atkarīgs no diviem faktoriem – fosilās degvielas cenas un cenas, kāda tiks noteikta par vienu CO2 izmešu tonnu. Savukārt klimata izmaiņu apkarošanas jomā svarīga ir enerģijas piegādes drošība. Tā, lai tiek nodrošinātas rezerves, jo reizēm mēs tā aizraujamies ar klimata pārmaiņu ierobežošanu un tādējādi aizmirstam par citiem aspektiem.

A.P.: – Nevar piekrist, ka 2010. gada mērķis ir izgāzies, jo 12% bija tikai orientējošā politika, kas varētu tikt īstenota. Taču to nekad neuzstādīja kā mērķi. Bet mērķis gan ir noteikts pēc šā gada marta ES dalībvalstu vadītāju apspriedē, kurā tika nolemts, ka 2020. gadā obligāti ir jāsasniedz 20%. Tas maina situāciju ES valstīs, un tās vairs nav vēlamās politikas, bet gan tieši veicina atjaunojamās enerģijas ienākšanu šajā tirgus mikslī.

V.D.: – Jā, šis mērķis (2010. gada uzstādījums) bija indikatīvs, bet redzams – tas nav sasniegts! Cits jautājums, kā šo politiku īstenos ES dalībvalstis? Vai te gadījumā atkal neveidosies kas līdzīgs saistībā ar CO2 emisiju shēmām? Piemēram, Latvija jau patlaban 37% no savas enerģijas saražo no atjaunojamiem resursiem. Kopā ES pat 2010. gadā nespēj sasniegt šos 12%. Līdz ar to rodas jautājums – vai uzsvars tiks likts uz tām valstīm, kurām ir zems atjaunojamo resursu īpatsvars, vai arī mēģinās izbraukt uz to valstu rēķina, kuras jau patlaban daudz enerģijas iegūst no atjaunojamiem avotiem?

A.P.: – Šeit es vienkārši nevaru noturēties. Ja valstij ir atjaunojamo enerģiju potenciāls, tad kāpēc tajā pašā laikā notiek arī gaudošana par gāzes un ogļu iepirkšanu? Atjaunojamās enerģijas iespējas ir jāizmanto. Ja to neizmanto, tad manā skatījumā – tas ir pilnīgi nepareizi!

V.D.: – Tiesa! Jautājums, kā Latvija to sasniegs? Vai būvēs Daugavpils HES? Gribu atgādināt, ka viens no asākajiem Latvijas Atmodas laika jautājumiem bija iedzīvotāju protesti pret Daugavpils HES celtniecību. Tas nav jautājums tikai par atjaunojamo enerģiju, bet tas ir arī emocionāls skatījums par Daugavu kā Latvijas likteņupi.

– Vai par 30% varētu tikt samazinātas kaitīgo gāzu emisijas, kas izraisa siltumnīcas efektu, ja šai iniciatīvai pievienotos arī citas rūpnieciski attīstītas valstis?

A.P.: – Atjaunojamās enerģijas ir līdzeklis, kā samazināt CO2 izmešus. Norma samazināt 20% vai 30% izmešu – tā jau ir tikai apņemšanās, kurā neapšaubāmi ir elements, kas starp dalībvalstīm sadala šo slogu. Tas ir mazliet citādi, un ir stipri lielāka atbildība. Ja nepanāk noteiktos atjaunojamās enerģijas procentus, tad ir ļoti žēl, jo netiek izmantotas šīs iespējas. Bet, ja nesasniedz kaitīgo gāzu izmešu procentus, tad ir apdraudēta planētas eksistence.

V.D.: – Attiecībā uz CO2 emisiju tirdzniecības shēmu, kā skaidro Eiropas Komisija, tās mērķis ir sasniegt Kioto protokola uzstādījumus par kaitīgo gāžu izmešu samazināšanu. Taču te atkal veidojas interesanta situācija. Piemēram, vecās ES dalībvalstis līdz 2010. gadam bija apņēmušās par 8% samazināt savas emisijas salīdzinājumā ar 1990. gadu. Izskatās, ka maksimums, ko tās būs spējīgas samazināt, ir 4,4%. Savukārt var prognozēt, ka Latvija savas emisijas samazinās par 46%. Tajā pašā laikā Eiropas Komisija Latvijas emisiju pieprasījumu uz nākamo laika periodu (2008–2012) samazina par vairāk nekā 50%. Tajā brīdī Latvijai parādās problēmas, jo mēs zinām, ka tiks slēgta Ignalinas AES. Ir plāni būvēt ogļu elektrostaciju, bet šeit mums var parādīties problēmas ar emisijām, jo Eiropas Komisija tās mums nav piešķīrusi pietiekamā daudzumā, lai gan Latvija jau ir četras reizes pārpildījusi savas Kioto saistības.

A.V.K.: – Eiropas līmenī mums ir trīs instrumenti kaitīgo gāžu samazināšanai. Tie ir energoefektivitāte, atjaunojamie enerģijas resursi un kodolenerģija, jo, kā zināms, kodolenerģija nerada papildu emisijas. Protams, situācija 27 ES dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga, un līdz ar to varam piemērot dažādus risinājumus. Nevaram piemērot vienu risinājumu visām dalībvalstīm. Tas nozīmē – jāizvēlas vispiemērotākā metode cīņai pret klimata izmaiņām. Tajā pašā laikā ļoti svarīgi ir atcerēties, ka katrai no ES valstīm ir sava suverenitāte šajā jomā. Tām ir tiesības izvēlēties, kādā veidā kombinēt savus enerģijas avotus. Svarīgi, ka Eiropas Komisija cenšas panākt vienotu enerģētikas stratēģiju ar konkrētiem mērķiem, jo bez kopējiem Eiropas pūliņiem un strādājot katrs atsevišķi mēs nesasniegsim progresu.

A.P.: – Vēlos oponēt Dombrovska kungam. 1990. gadā eksistēja vēl PSRS, un tā bija pilnīgi cita rūpniecība. Tāpēc Latvijas valdībai nav nekādu nopelnu, ka šie CO2 izmeši samazinājās. Katrai valstij ir jāuzņemas atbildība, ar savu politiku jāmazina klimata pārmaiņas, nevis vienkārši jāizmanto politiskās sistēmas izmaiņas, lai parādītu savu varonību CO2 izmešu samazināšanā. Latvijai patlaban ir lielas iespējas samazināt savas emisijas, piemēram, ar energoefektivitāti.

V.D.: – Ne jau man kā opozicionāram būtu jāaizstāv Kalvīša valdība, tomēr nevar arī nepieminēt paveikto, piemēram, ir modernizēta Rīgas TEC, veikti uzlabojumi daudzos siltumtīklos. Kvadrasa kungs jau pieminēja, ka ļoti svarīgs jautājums ir energoefektivitātes paaugstināšana. Tas arī skaidri atrunāts Eiropas Komisijas Zaļajā grāmatā. Taču, ja paskatās uz finansējumu, kas ir pieejams šīs politikas īstenošanai, tad, no vienas puses, Eiropas Komisija saka – tā ir prioritāte, bet, kad sadala struktūrfondu līdzekļus, tiek skaidri pateikts – ne vairāk par 3% no tā dēvētās operacionālās programmas – mājokļu siltināšanai, energoefektivitātei. Uzliekot šādus kvantitatīvus ierobežojumus, netiek ņemta vērā katras dalībvalsts individuālā situācija, piemēram, Latvijas un Kipras energoefektivitātes paaugstināšanas nepieciešamība atšķiras. Tad kādā veidā šis politiskais uzstādījums par energoefektivitātes paaugstināšanu tiek saistīts ar pieejamiem finanšu instrumentiem?

A.P.: – Bet Latvija jau neizmanto šos griestus! Ja Latvija izmantotu tos finanšu griestus, kas tai ir pieejami, es būtu ļoti, ļoti priecīgs. Ja Latvija teiktu, ka nepieciešamas izmaiņas, tad noteikti tas tiktu izdarīts!

V.D.: – Šo atbildi jau varēja sagaidīt no Piebalga kunga. Šī ir diezgan nesaprotama Kalvīša valdības nostāja, kāpēc šie līdzekļi netiek izmantoti pretēji pašvaldību prasībām un aicinājumiem. Nesen Latvijas Lielo pilsētu asociācija nākusi klajā ar paziņojumu, ka šim nolūkam līdzekļi ir ļoti nepieciešami.

– Vai Eiropas Komisija atbalsta Baltijas un Polijas iniciatīvu būvēt jaunu atomelektrostaciju? Izskan kritika, ka jaunā atomelektrostacija neatrisinās Baltijas un Polijas valstu enerģētisko atkarību no Krievijas, jo šīm valstīm tāpat nepieciešamais urāns būs jāiepērk no Krievijas.

A.P.: – Investējot AES, jārēķinās ar lielu finanšu līdzekļu ieguldīšanu. Pēc tam ir jāizsludina tenderi, un tad varēsim redzēt, kādu tehnoloģiju iegādājas un no kurienes iepērk kodoldegvielu. Nesen Lietuvas Seims pieņēmis likumu, kas paredz šādas stacijas būvniecību. Ļausim strādāt šā projekta kompānijai un tad analizēsim, jo man šķiet, ka par šo jautājumu nevajag politiskas diskusijas. Ja Lietuva atļauj būvēt, tad jāskatās, vai investoriem ir interese par šo projektu. Ja tas tā notiks, tad būs arī atomelektrostacija, kas pārdos enerģiju Baltijai un varbūt arī Polijai.

A.V.K.: – Nevērtēju negatīvi faktu, ka Krievija varētu piegādāt izejvielas, jo tā tāpat kā citas valstis pārdod savus produktus. Konkrēti urāna gadījumā pastāv iespēja to iegādāties par mērenām cenām ne tikai no Krievijas, bet arī no Kazahstānas, Austrālijas, Kanādas.

V.D.: – Eiropas enerģijas stratēģijā norādīts – kodolenerģijas izmantošana ir katras dalībvalsts kompetencē. Līdz ar Ignalinas AES slēgšanu 2009. gadā ir sagaidāms Latvijai elektrības deficīts, ko nāksies kompensēt ar importu no Krievijas. Jaunā Baltijas un Polijas AES varētu sākt darboties ne agrāk kā 2015. gadā, un tāpēc jādomā, kā starpposmā aizpildīt enerģijas deficītu.

– Vai Eiropas Komisija ir gandarīta par Vācijas un Krievijas plāniem izbūvēt jaunu gāzes vadu caur Baltijas jūru? Vai ir novērtēta šā projekta ietekme uz vidi?

A.P.: – Nav vēl izvērtēta šā projekta ietekme uz vidi. Ir jāpabeidz šis novērētējums līdz gada beigām. Priekšlaikus runāt par to, vai projekts ir ekoloģiski pieņemams. Protams, vienmēr visam var atrast risinājumu, ja projektā tiek ieguldītas lielas investīcijas. Vai Eiropas Komisija ir gandarīta? Jebkura gāzes piegādes alternatīva ES ir pozitīva lieta, jo tas palielina piegādes apjomus un paver jaunas iespējas. Tas neapšaubāmi nostiprina to, ka Krievija būs ieinteresēta piegādāt gāzi arī ES tirgum.

A.V.K.: – Viena no stratēģiskām pieejām, ko mēs Eiropā izmantojam, ir enerģijas avotu dažādošana. Jo vairāk būs piegādātāju, jaunu maršutu, jo labākā un drošākā situācijā būs Eiropa.

V.D.: – Šajā brīdī jautājums – vai gāzes vads, kas tiek būvēts ar mērķi apiet trīs ES dalībvalstis Latviju, Lietuvu un Poliju, lai nokļūtu citā dalībvalstī Vācijā, veicina kopēja ES enerģijas tirgus izveidi, konkrēti gāzes sektorā? Mēs, protams, varam pieņemt direktīvas par kopējo gāzes tirgu, bet bez infrastruktūras šie dokumenti ir tikai tukšu papīru vērti. Eiropas Komisijas reakcija uz Baltijas jūras gāzes vadu ir bijusi pasīva, bet patlaban, kad ir runas par Dienvidu plūsmas gāzes vadu, kas no Krievijas nogādātu gāzi caur Melno jūru, Bulgāriju uz Itāliju, tad EK ir skaidri paudusi viedokli, ka tā nav prioritāte un ka ES enerģētikas politikai atbilstošāks ir Nabucco gāzesvads.

A.P.: – Nav jāpaļaujas uz Gazprom, ka tas savienos ES dalībvalstis, bet gan pašām valstīm vajadzētu strādāt, lai rastos starpsavienojumi. Kas attiecas uz Dienvidu plūsmas gāzes vadu, tad šajā reģionā ir arī alternatīvie gāzes piegādātāji, kuru piegādes varētu nodrošināt ar Nabucco gāzesvadu.