Nelegālo nodarbinātību var izskaust pusotra gada laikā (12)

Jācīnās ar saviem iedzīvotājiem

– Vai jaunajā amatā esat iecelta tāpēc, ka jums ir savs skatījums, runājot par reformām, vai tāpēc, ka priekšgājējs nebija tik labs?

Rita Elce: – Iecelta tiku no Labklājības ministrijas puses, kaut arī kļūt par VDI direktori nebija mans pašmērķis. Jā, man ir savs redzējums, kā inspekcija varētu labāk attīstīties, jo VDI strādāju 12 gadus. Tomēr domāju, ka mana iecelšana nav saistīta ar publiskām uzstāšanām par VDI problēmām.

– Līdz šim strādājāt par Rīgas Reģionālās VDI vadītāju. Kādas problēmas saskatījāt?

– Viena no tām ir algas. Vēl pavisam nesen inspektori saņēma bruto algu 120 latu apmērā, bet no viņiem prasīja augstāko izglītību un pieredzi. Tā kā atalgojums nebija konkurētspējīgs ne tikai Rīgā, bet arī lauku reģionos, tad labākie kadri sāka iet prom no VDI.

– Un kāda alga ir šobrīd?

– Jaunatnācējiem 180 lati uz papīra. Tā kā mums trūkst inspektoru, esam ar mieru ņemt jebkuru studentu kaut vai no inženierzinātnes, būvniecības vai kādas citas nozares.

– Bet arī šajās nozarēs trūkst speciālistu!

– Tas gan. Uzņēmēji sev darbaspēku sāk meklēt jau starp pirmā kursa studentiem, piesaistot tos ar dažādām stipendijām utt.

– Cik kopumā darbinieku ir VDI pakļautībā?

– Nedaudz vairāk kā 200 cilvēki ar visām apkopējām. Līnijas inspektoriem jābūt 131, taču šobrīd desmit štata vietas ir brīvas. Lai varētu pildīt savu galveno funkciju – darba aizsardzību, mums vajag paplašināt štata vietas. Būtu optimāli, ja kopumā pie mums strādātu apmēram 160 inspektori.

Tad biežāk varētu veikt preventīvus pasākumus, kas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā sakārtot darba drošības sfēru, kā arī uzņēmēja un darbinieka darba attiecības, tai skaitā darba līgumus.

Preventīvajos pasākumos uzņēmēji netiek sodīti, viņiem tikai aizrāda uz trūkumiem. Starp inspektoru un darba devēju notiek dialogs, bet diemžēl darba devēji ne vienmēr ņem vērā inspektora mutiskos aizrādījumus, tādēļ vērojams, ka darba aizsardzības stāvoklis uzņēmumos pasliktinās. Var redzēt, ka Rīgā no laukiem tiek atvesti cilvēki darbam būvniecībā, tie dzīvo būdiņās bez jebkādām ērtībām. Un, kamēr inspektors nepabiksta un neatgādina, tikmēr uzņēmuma vadītājs neliekas par to ne zinis. Tomēr man gribas atzīmēt, ka VDI ir represīva iestāde un darba devējam tas būtu jāsaprot.

– Ko vēlaties panākt, pārņemot savās rokās VDI?

– Eiropas Savienības valstīs nelegālā nodarbinātība saistīta ar iebraucējiem, mums ar saviem iedzīvotājiem. Tā nav normāla parādība. Gribētu, lai mūsu valsts iedzīvotāji strādātu ar darba līgumiem un mums būtu jācīnās tikai ar iebraucējiem, kas strādā nelegāli.

Apzinos to, ka nekad neizskaudīsim nelaimes gadījumus darba vietās. Taču, ja ir darba līgums, tad cilvēks vismaz ir sociāli aizsargāts. Jo, ja līgums nav noslēgts, tad nav sakārtotas ne vien darba attiecības, bet arī darba vieta, līdz ar to arī rodas nelaimes gadījumi - tā ir kā ķēdes reakcija. Ja salīdzinām Norvēģiju, tik milzīgu valsti, ar Latviju, tad viņiem pērn nebija neviena nāves gadījuma darba vietā. Latvijā tie bija 56. Bet šis cipars būtu daudz lielāks, ja mēs izmeklētu visus nāves gadījumus, jo mēs izmeklējām tikai tos, kur bija noslēgti darba līgumi.

Darba devēji izmanto likuma spraugas

– Valsts ieņēmumu dienests (VID) bija tas, kas ierosināja darbinieku reģistrēt uzreiz tajā pašā dienā, kad viņš tiek pieņemts darbā, nevis, kā līdz šim bija, līdz nākamā mēneša piektajam datumam. Taču uzņēmēji ir satraukti, jo uzskata, ka būs liela birokrātija...

– Labklājības ministrijā tika izveidota darba grupa, kurā piedalījās vairākas institūcijas. Mēs ierosinājām, ka darba līguma kopijai vajadzētu atrasties darba vietā. VID priekšlikums bija par reģistrāciju. Šobrīd tā ir ļoti liela sprauga darba devējam, ka viņi darbiniekus var nereģistrēt līdz nākamā mēneša piektajam datumam. Cilvēks var veselu mēnesi strādāt bez darba līguma un tad, kad atnāk pārbaude, pēkšņi redzam, ka tajā dienā ir pieņemti vairāki darbinieki. Kā arī, kad prasām, kāpēc netika paziņots VID, darba devējam ir attaisnojums – jāpaziņo līdz piektajam datumam.

– Tā bez darba līguma cilvēkus var nodarbināt arī gadu.

– Tieši tā. Kamēr viņu nepieķer, tikmēr algu var izmaksāt aploksnēs. Es domāju, ka ne mūsu, nedz arī VID priekšlikums lielu birokrātiju uzņēmējam nesagādās. Tā ir tikai kārtējā atrunāšanās, lai neformētu darba līgumus.

– Bet, ja, piemēram, tā ir krāsotāju brigāde. Viņiem birojs atrodas vienā vietā, bet objekts – citā.

– Bet viņi jau nebrauc ar spaini pie rokas uz objektu. Ja tas ir lielāks objekts, tad tur ir speciāli vagoni, tur ir arī virkne citu dokumentu, kuriem obligāti jābūt būvobjektā un to nosaka būvnormatīvi – kaut vai darba žurnāls. Tad kāda ir problēma nokopēt vēl pāris papīrus un pievienot tos pārējiem dokumentiem?

– Jūs minējāt, ka vēlaties panākt, lai visi iedzīvotāji strādātu ar darba līgumiem. Kādā laika posmā to var panākt?

– Ar nelieliem likuma grozījumiem, kuri noteiks, ka darba līgumu kopijām jāatrodas darba vietās un ka darbinieks būtu jāreģistrē VID tajā pašā dienā, kad tas tiek pieņemts darbā, to var panākt. Ja šie grozījumi tiktu pieņemti, tad pusotra gada laikā sasniegtu to līmeni, ka visi Latvijas iedzīvotāji strādā uz darba līguma pamata.

Sūdzas par neizmaksātām algām

– Vienā no "Latvijas Avīzes" politiskajām diskusijām finanšu ministrs Oskars Spurdziņš pateica, ka preventīvie pasākumi ir arī efektīvāki cīņā pret aplokšņu algām. Kas jums liek domāt, ka profilaktiskie pasākumi uzlabo darba apstākļus uzņēmumos?

– Pirmkārt, darba devēji netiek sodīti, bet tiek sastādīts administratīvais akts, tā saucamais rīkojums. Pērn bija sastādīti vairāki tūkstoši administratīvo aktu, no tiem tikai 77 tika pārsūdzēti.

Inspektors, aizejot uz objektu, būtiskus pārkāpumus fiksē rīkojumā. Darba devējs saņem rīkojumu, kurā norādīti pārkāpumi un novēršanas termiņi. Uzņēmēju soda tikai tad, ja pārkāpumi netiek novērsti noteiktajā termiņā.

Taču, ja ir konstatēti nebūtiski pārkāpumi, rīkojums netiek sastādīts. Arī paši darba devēji var nākt pie mums konsultēties un gadījumos, kad tie atklāj, ka uzņēmumā ir kādi pārkāpumi, viņi netiek sodīti, jo redzam, ka uzņēmējs vēlas novērst šos pārkāpumus.

– Par ko cilvēki jums visvairāk sūdzas – par neizmaksātām algām, darba apstākļiem vai darba līgumiem?

– Gadā saņemam aptuveni trīs tūkstošus sūdzību. No tām visvairāk ir par neizmaksātām algām. Un aiz šīm neizmaksātajām algām bieži slēpjas tas, ka cilvēks ir strādājis bez darba līguma. Un, lai varētu panākt, ka nauda tiek izmaksāta, mums jāpierāda, ka cilvēks tik tiešām ir strādājis konkrētā uzņēmumā.

– Vai daudzos gadījumos izdodas pierādīt?

– 90% pierādām. Taču dažās situācijās esam bezspēcīgi, tāpēc aicinām cilvēkus ņemt lieciniekus un doties uz tiesu. Ir gadījumi, kad pie mums atnāk cilvēks un vēlas rakstīt iesniegumu par to, ka nav izmaksāta alga. Mūsu inspektors noskaidro situācijas apstākļus un tajā pašā brīdī sazinās ar bijušo darba devēju un izskaidro: ja cilvēks ies uz tiesu, tad viņam būs jāizmaksā ne vien alga, bet arī jāsedz visi tiesas izdevumi. Darba devējs apzinās, ka tā tas var notikt, tāpēc konflikts tiek atrisināts ātri. Līdz tiesai nonāk minimāls lietu skaits. Piemēram, pērn – tikai sešas.

Mums ir arī uzticības telefons, kur cilvēki var zvanīt par savām problēmām ar darba devējiem. Taču tikai 50% gadījumos izdodas pierādīt darba ņēmēja taisnību, jo bieži vien trūkst papildu informācijas. Ir pat gadījumi, kad cilvēks neatstāj nekādas koordinātas, pat firmas nosaukumu lielā uztraukumā nepiemin.

Mēs respektējam cilvēku vēlmi palikt anonīmiem. Taču ir tādi gadījumi, kad darba devējs izskaitļo, kurš ir uzrakstījis sūdzību. Ir bijis viens kuriozs, kad tika uzrakstīts iesniegums un pierakstīts klāt: "Vēlos palikt anonīms." Inspektori aiziet uz uzņēmumu un saka, ka ir uzrakstīta sūdzība utt. Darba devējs prasa: vai nevarat parādīt, kas to sūdzību uzrakstīja? Uz to inspektors atbild noraidoši. Beigās izrādījās, ka uzņēmumā strādā tikai viena darbiniece.

Aptuveni 20% strādā bez darba līgumiem

– Vai ir kādi aptuvenie aprēķini, cik Latvijā strādā bez darba līgumiem?

– Apmēram 20% no strādājošiem. Ja grozījumi tiks ieviesti, mēs pastrādāsim ļoti enerģiski kādu gadu vai pusotru un mūsu valstī cilvēki strādās ar darba līgumiem.

Ir gadījumi, kad, piemēram, privātpersona grib uzbūvēt sev pirtiņu un darbam pieaicina vairākus cilvēkus. Kad tajā objektā ierodas VDI inspektors, saimnieks norāda, ka tie ir radinieki. Taču par radinieku viņu sauc līdz tam brīdim, kamēr saimnieks netiek apzagts, darbiniekiem neizmaksā algu vai kamēr nenotiek kāds nelaimes gadījums. Jūrmalā nesen bija divi slēpti nāves gadījumi, kurus mēs lēni sākam šķetināt vaļā. Cilvēki strādājuši bez darba līgumiem un būvobjektā gājuši bojā.

Arī uz lauka cilvēki bieži strādā bez līgumiem. Ja tas ir radinieks, tad neviens neko nepārmetīs, bet, ja atklāsies, ka tiek nodarbināti sveši cilvēki bez līguma, tad pārmetumi būs. Par trūkumu mūsu likumdošanā uzskatu to, ka nav nodefinēts, kas ir talka, brīvprātīgais darbs. Piemēram, Vācijā ir pateikts, kas ir talka, cik stundu tā ilgst.

– Vai tas, ka netiek slēgti darba līgumi, ir ne tikai darba ņēmēja, bet arī darba devēja atbildība?

– Protams, līdzatbildīgs ir arī darba ņēmējs. Un viens no mūsu priekšlikumiem bija tāds, ka soda nauda jāpiemēro arī tiem, kas strādā bez darba līguma. Mūsu priekšlikums tika asi kritizēts, jo vairākas institūcijas uzskata, ka tad cilvēki baidīsies ziņot, ka strādā bez darba līgumiem. Taču esmu piedāvājusi: ja darbinieki nāks un informēs, ka viņš strādā bez darba līguma, viņu par to nesodīs.

Bet, ja cilvēks nāk ar pretenzijām un saka, ka pirms trīs mēnešiem strādājis uzņēmumā bez darba līguma un viņam joprojām nav izmaksāta alga, tad man ir jautājums: kur tu biji agrāk? Šajā gadījumā mēs nerunājām par soda apmēru, varbūt tie būs pieci lati. Galvenais, ko vēlamies panākt, ir disciplinēt cilvēkus. Šādas sankcijas ir ieviestas Vācijā (līdz 5000 eiro) un pie mūsu kaimiņiem lietuviešiem (līdz 20 latiem). Protams, mēs nevaram uzlikt 500 eiro sodu darbiniekiem. Tas būtu absurds. Savukārt darba devējiem Vācijā par nodarbināšanu bez līguma var piemērot pat līdz 500 000 eiro soda naudu.

Es vēl ieteicu pielikt klāt vienu punktu, kas attiecas uz būvniecību. Proti, būvfirmām būtu jāreģistrē visi darbinieki, kas strādā būvobjektā. Šis princips jau strādā universālveikalā "Galerija Centrs". Uzņēmumu vadītāji var teikt, ka tā ir kārtējā birokrātija, bet lai viņi nolaižas līdz būvdarbu vadītāja līmenim, tad sapratīs, cik grūti ir koordinēt darbu, kad ir simts cilvēku no dažādām firmām un nav iespējams visus atcerēties un kontrolēt.

– Vai tā ir norvēģu prakse?

– Jā. Norvēģijā tas ir ar likumu pieņemts. Galvenais darba uzņēmējs atbild par visu darba aizsardzību, viņam ir jābūt koordinatoram, kad vienā objektā strādā desmit divdesmit firmas. Šo likumu norvēģi ieviesa, jo galvenajam uzņēmumam ir grūti tikt galā ar apakšuzņēmumu darbiniekiem.

Bet, ja darbinieki ir reģistrēti, viņiem uz ķiverēm ir uzlīmes, katram savs numurs un, ja kāds izdara pārkāpumu, tad ļoti ātri var noskaidrot, kas tas ir par cilvēku un kādu firmu viņš pārstāv. Darba vadītājam ir grūti atcerēties katru, ja objektā strādā vairāki simti cilvēku. Tāpēc reģistrācija un uzlīmes uz ķiveres ātri ļaus noskaidrot, kas par cilvēku ir izdarījis pārkāpumu. Būvdarbu vadītājs, man solīja: kad ies uz nākamo objektu, arī tur mēģinās ieviest šo praksi, kas ne tikai atvieglo, bet arī sakārto daudzas lietas.