Ienākuma nodoklis jāsamazina pakāpeniski (22)

Ivars Bušmanis: – Sabiedrība vēlas maksāt pēc iespējas mazākus nodokļus un saņemt pēc iespējas lielākas algas. To tagad pirms Saeimas vēlēšanām partijas sākušas solīt. Vai ir iespējams reizē samazināt nodokļus un palielināt algas budžeta iestādēs strādājošajiem?

Oskars Spurdziņš: – Jā, to var izdarīt, bet tas ir jādara saprātīgi. Nesen tikos ar Starptautiskā valūtas fonda (SVF) pārstāvjiem, kuri teica: "Ja jūs tikai mazināsiet nodokļus un paaugstināsiet algas, tad valstī būs krīze."

Man izdevās viņus pārliecināt, ka Latvijas ekonomiskā virzība nav klasiska – tā nav salīdzināma ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm. Mūsu attīstības bāze ir ļoti zema. Eiropas dati rāda, ka esam aptuveni 42% no ES vidējā labklājības līmeņa un, ja mums nebūtu tāda ekonomiska pieauguma kā šobrīd, mēs vidējo Eiropas labklājības līmeni nekad nesasniegtu. Šobrīd mēs staigājam pa naža asmeni, mēģinot sabalansēt sabiedrības vēlmes ar ekonomikas likumiem. Runājot par algām, jāsaka, ka tās jāceļ pakāpeniski, jo tas veicina pieprasījumu un inflāciju.

Valdis Dombrovskis: – Ir jārod risinājumi, kā sabalansēt sabiedrības un uzņēmēju prasības pēc aizvien zemākiem nodokļiem ar pieaugošiem valsts budžeta izdevumiem. Samazinot nodokļu slogu, mēs veicinām valsts ekonomisko izaugsmi un tādējādi palielinās nodokļu ieņēmumi, kurus tālāk varam pārdalīt algām, pensijām, valsts investīcijām un citām vajadzībām.

Pakāpeniski samazinot uzņēmuma ienākuma nodokli (UIN) no 25 līdz 15%, panācām, ka UIN nodokļu ieņēmumi pret iekšzemes kopproduktu (IKP) ir tikai pieauguši. Arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) tika samazināts vairākas reizes. Deviņdesmito gadu sākumā, kad tika veidota Latvijas nodokļu sistēma, mums bija progresīvais IIN nodoklis. 90. gadu vidū šī progresīvā IIN likme tika samazināta uz divām likmēm – 25 un 35%. Beigās arī 35% likme tika samazināta.

Šobrīd konceptuāli ir panākta vienošanās, ka IIN 25% likme pakāpeniski tiks samazināta līdz 15% 2009. gadā. Ir iespējams samazināt nodokļus un palielināt algas, un to ir pierādījusi starptautiskā pieredze. Piemēram, Krievija veica strauju IIN likmes samazināšanu – progresīvā nodokļa vietā ieviešot 13%, bet Ukraina ieviesa 10%. Abās šajās valstīs pēc nodokļu likmes samazināšanas palielinājās ieņēmumi budžetos.

Indulis Emsis: – Mums jāzina, vai vēlamies redzēt visaugstākās likmes, kādas, piemēram, ir Skandināvijas valstīs, vai tās būs mērenas, vai arī kā Ķīnā, kur valsts nepiepūlas iekasēt nodokļus, taču arī negarantē sociālo drošību – veselība, pensijas ir iedzīvotāju pašu rokās.

Indulis Emsis: – Skandināvijas valstīs ir liels nodokļu slogs uzņēmējiem, tāpēc tie no šīm valstīm mūk prom ar visām investīcijām uz tām, kur uzņēmējus mazāk apliek ar nodokļiem. Tādēļ ES mums pārmet, ka pārāk maz apliekam savus iedzīvotājus un uzņēmējus ar nodokļiem. Vācija nupat pieņēma kārtējo lēmumu paaugstināt nodokļus. Ja mēs savējos samazinātu, vienīgais, ar ko riskējam, – sabojāt attiecības ar saviem ES partneriem. Bet ne jau viņi par mums ir rūpējušies un ne mums par viņiem jādomā.

Uzskatu, ka IIN samazināšana būs labs solis labklājības paaugstināšanas virzienā. Un mēs iesakām diferencēt šo nodokli. Proti, tiem, kas saņem lielus ienākumus, IIN varētu palikt 25% apmērā, bet tiem, kam ienākumi ir mazāki, tiktu piemērota mazāka likme.

Indulis Emsis: – Jāpanāk arī tas, ka pensionāriem no savām pensijām IIN vispār nav jāmaksā. Protams, samazinot IIN likmi, jādomā risinājumi, lai no tā neciestu pašvaldības, jo lielākā daļa – 75% – no IIN ieņēmumiem iet pašvaldības budžetos.

– Kādām kategorijām būtu jāpiemēro 25% un kādām – mazāka IIN likme?

I. Emsis: – Ideāla risinājuma nav, un šajā lietā arī ir trūkumi. Taču samazinātais nodoklis būtu jāpiedāvā maznodrošinātiem cilvēkiem. Proporcionāla nodokļu sistēma ir plaši izplatīta visā Eiropā. Un agrāk vai vēlāk arī mēs pie tās nonāksim. Ir pienācis laiks domāt par progresīvo likmi. Ir tāda sabiedrības daļa, kas nopelnīto naudu nevis investē ražošanā, bet pērk savam sunim dimanta kaklarotas. Un tas ir riebīgi, jo tajā pašā laikā ir citi cilvēki, kas domā, kā savu bērnu aizsūtīt uz skolu un pabarot to.

Jurijs Strods: – Mēs piedāvājam četru gadu laikā pazemināt IIN no 25 līdz 15%. Taču tiem, kam ģimenē ir trīs bērni un vecāki saņem minimālās algas, IIN nepiemērot nemaz vai ļoti minimāli.

Kā mēs labi zinām, labējās partijas uzskata, ka jāsamazina nodokļu slogs, tādējādi veicinot uzņēmējdarbību. Bet kreisās partijas parasti iesaka palielināt nodokļus, lai būtu ko pārdalīt tām struktūrām, kuras uztur valsts.

–Tie, kas saņem mazas algas, saka, ka 15% IIN lielu ieguvumu nedos. Drīzāk būtu jāpalielina neapliekamais minimums.

O. Spurdziņš: – Sociāldemokrāti parasti nāk klajā ar skaidriem politiskajiem uzstādījumiem, taču viņu matemātiskais modelis nekam neder. Nedrīkst teikt, ka samazināsim nodokļus, palielināsim algas... No kā tad mēs palielināsim? Tas, ko piedāvā daži kolēģi, ir budžeta apcirpšana no visām pusēm. Un kā palielināsim algas, ja piešķirsim atlaides un palielināsim neapliekamo minimumu? Resurss ir tāds, kāds tas ir. Jāatceras, ka mums jau tā ir otrais zemākais nodokļu slogs ES.

V. Dombrovskis: – Ir jāpaplašina IIN apliekamā bāze, piemēram, uzliekot nodokli arī spekulācijām ar nekustamiem īpašumiem vai vērtspapīriem. Finanšu ministrs vairākkārt mēģinājis virzīt šo lietu uz valdību, un abas reizes valdība to ir noraidījusi. Tur ir pietiekami aktīvi kungi, kuri acīmredzot nav ieinteresēti, lai šos darījumus apliek ar nodokli.

Pirms vairākiem gadiem bija skandāls ap "Saules akmeni" Rīgā, kur Ainars Šlesers lēti pirka un dārgi pārdeva "Saules akmens" akcijas, valstij nenomaksājot nevienu santīmu nodokļos. Ja tā rīkojas valdības loceklis, kāda motivācija ir vidusmēra uzņēmējam maksāt nodokļus? Tas ir nodokļu robs, kas jātaisa ciet.

Ivars Godmanis: – Mums nav citas alternatīvas, jāmēģina algu līmeni celt, jo jāsasniedz ES līmenis. Labs jautājums, kā mēs to varam izdarīt?

No vienas puses tas ir pareizi – jo mazāki nodokļi, jo vairāk ir cilvēku, kas tos maksā. Taču, piemēram, Slovēnijā kopš deviņdesmitā gada ir ārkārtīgi augsti nodokļi, faktiski viņi pārņem Zviedrijas nodokļu praksi. Kaut kādā veidā šī tauta ar augstiem nodokļiem spēja panākt augstu līmeni valstī bez melnās ekonomikas.

Nesen rūpīgi analizējot Igaunijas un Latvijas rādītājus, redzēju, ka mūsu algas ir par 40% zemākas nekā Igaunijā, bet pensijas – par 30%. Turklāt jāsaka, ka igauņi mūs sāka apsteigt no 2000. gada. Kā viņi to ir panākuši? Viena no būtiskām atšķirībām ir tāda, ka viņi ātrāk piesaistīja savu nacionālo valūtu eiro. Tāpēc igauņu krona, pārrēķinot eiro, ir vērtīgāka. Jebkurš viņu pensionārs, pārkonvertējot valūtu uz eiro un aizbraucot uz Poliju, ir bagātāks par 30%.

Būtiska atšķirība starp mums un igauņiem ir UIN jomā. Pie mums uzņēmēji maksā 15%, bet igauņiem ir 0%. Bet… nulli maksā tikai tad, ja nopelnīto atgriež uzņēmumā, tādējādi attīstot to. Taču, ja peļņu izmaksā dividendēs, tad UIN ir 23%. Domāju, arī Latvijai dividendes būtu jāapliek ar nodokļiem. Tas, ka pēdējos piecos gados igauņi mums aizgājuši garām, liecina, ka mums jāuzlabo sava nodokļu sistēma.

– Vai pensionāriem atmaksās to nodokļu naudu, kuru ieturēja no pensijas, kura bija lielāka par 60 latiem?

O. Spurdziņš: – Domāju, ka valdība pieņems lēmumu un uz rudens pusi to varētu sagaidīt. Mums ir jāatmaksā parāds policistiem, arī to nodzēsīsim. Šī nauda tiks maksāta no speciālā budžeta. Nodokļa ieņēmumi iekasēti labi, tā ka pensionāriem satraukties nevajadzētu. Katram savs nodokļu inspektors

V. Dombrovskis: – Taču paralēli ir jāstrādā pie aplokšņu algu apkarošanas. Ir nepieciešami Valsts ieņēmumu dienesta (VID) kontroles un arī sabiedrības informēšanas pasākumi. Jāsaka, ka cīņa ar aplokšņu algām tagad atkal ir palaista pašplūsmā un novārtā.

– Vai ir aptuveni aprēķini, cik daudz Latvijā maksā aplokšņu algās?

O. Spurdziņš: – Runājot par aplokšņu algām, nepiekrītu, ka pēdējā laikā tās atstātas novārtā. Taču iedzīvotāju aktivitāte ir minimāla. Ir tikai daži zvani, kad cilvēki stāsta par saviem darba devējiem, kas algas maksā aploksnēs. VID reaģē uz katru zvanu un atsevišķos gadījumos arī pieķer darba devējus, kuri algas izmaksā aploksnēs. Preventīvā runāšana ar uzņēmējiem ir devusi lielākus rezultātus nekā karošana ar tiem, jo jau pirmajā ceturksnī parādījās legāli vairāk nekā pieci tūkstoši darba vietu.

– Vai tas, ka pērn preču ir nopirkts par trešdaļu vairāk, nekā izmaksāts algās, parāda aplokšņu algu esamību vai radinieku no Īrijas sūtīto naudu?

O. Spurdziņš: – Gan viens, gan otrs variants ir pareizs. Negribu noliegt, ka aplokšņu algu nav, tajā pašā laikā negribu noliegt, ka daudz naudas ienāk no ārvalstīm. Daudzi Latvijas iedzīvotāji strādā ārvalstīs un naudu sūta uz Latviju saviem vecākiem, bērniem utt.

V. Dombrovskis: – Sabiedriskajā sektorā minimālo algu saņem 10% no strādājošajiem, privātajā sektorā – trešdaļa. Šī starpība parāda ne jau to, ka sabiedriskajā sektorā maksā mazākas algas, bet gan to, cik daudz valstī tiek maksāts aploksnēs.

Latvijas bibliotēku atbalsta biedrības valdes priekšsēdētāja Biruta Eglīte: – Latvija ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm Eiropā, Luksemburga – viena no bagātākajām. Un, ja cilvēks Luksemburgā sāk darba gaitas, tad pirmais cilvēks no valsts iestādes, ar ko viņš iepazīstas, ir viņa nodokļu inspektors. Un šis nodokļu inspektors cītīgi seko viņa darba gaitām, laiku pa laikam apciemo arī mājās.

I. Emsis: – Ar Luksemburgas premjeru šo lietu esam pārrunājuši. Luksemburga ir tik maza valsts, ka tur, protams, no nodokļiem neviens neizspruks. Latvija salīdzinājumā ar Luksemburgu ir liela – šādu sistēmu nodrošināt būtu grūti.

O. Spurdziņš: – Luksemburgā tas ir efektīvi. Latvijā pie zināma ierēdņu skaita, baidos, tie atkal būtu milzīgi izdevumi budžetā. Mums jāapzinās, ka skaidrā nauda jau tik ļoti neapgrozās. Apgrozās bezskaidra nauda, visādi interneta pirkumi utt. Arī banku sektorā ir liels nerezidējošu kontu skaits.

Ar Eiropas naudu nepietiks

– Kādas ir Eiropas Savienības naudas izmantošanas prioritātes?

O. Spurdziņš: – Ar Eiropas naudu nevaram apmierināt visas savas vajadzības. Tāpēc nauda jāiegulda prioritātēs. Nākamajiem septiņiem gadiem ir piešķirti vairāk nekā četri miljardi eiro, kas septiņiem gadiem nav nemaz tik liela summa, lai apmierinātu mūsu vajadzības. Prioritātes valdība ir noteikusi – tā ir izglītība, zinātne un konkurētspējīga uzņēmējdarbība.

– Visās pašvaldībās sāpīgs jautājums ir par ES līdzekļiem infrastruktūrai. Esam slaveni ar saviem briesmīgajiem ceļiem, norvēģu kolēģi bija sašutuši par mūsu brūkošajiem mājokļiem. Kas varētu izkustināt šo jautājumu?

V. Dombrovskis: – Ienākot Latvijā ES fondiem, tie stimulē ne vien ekonomisko izaugsmi, bet arī inflāciju. Ir viens postenis, kurā mēs varam bremzēt inflāciju un tarifu pieaugumu – tā ir energoefektivitāte, proti, mājokļu siltināšana. Vienreiz naudu investējam, tad varam to ietaupīt. Ja Eiropa tādu iespēju piedāvā, tā ir jāizmanto. Siltināšanas projektiem septiņos gados valdība atvēlēja nepilnus trīsdesmit miljonus latu. Tā ir ārkārtīgi maza summa, pat mazāka, nekā to atļauj Eiropas Komisija (EK).

– Vai šī nauda tiks iedalīta sabiedriskā sektora ēku siltināšanai vai privātām piecstāvu mājām?

V. Dombrovskis: – Pamatā tas ir sabiedriskais sektors, bet var izmantot arī privātajam sektoram. Taču šos nepilnos 30 miljonus pamanīs tikai dažas pašvaldības.

– Cik mājas vai skolas varētu būt apsiltinātas par šo naudu?

O. Spurdzinš: – Vienai skolai vajadzīgs apmēram pusmiljons. Nav jau tā, ka valdība šiem projektiem negrib piešķirt naudu. ES nauda ir kā kliņģeris – ja kādam iedosi vairāk, tad citam jāņem nost. Lai Latvijā varētu sakārtot visus ceļus, ir vajadzīgi apmēram četri pieci miljardi.

J. Strods: – Tranzītceļu sakārtošanai no četriem miljardiem līdzekļu ir atvēlēti 65 miljoni. Tas nozīmē, ka visā valstī sakārtosim 65 kilometrus. Mēs varam daudz ko kritizēt, taču ejam pareizajā virzienā.

Kur palika naudas vagoni?

Salaspils novada domes priekšsēdētājs Juris Putniņš: – Nejautāšu par budžetu, jo zinu, kā to sastāda. Jautājums būs par naudu. Nevaru izprast vienu lietu. Atjaunotās Latvijas laikā no valsts vagonos tika aizvesti krievu rubļi. Vai kāds var pateikt, kas notika tālāk?

I. Godmanis: – Laikam tikai divi cilvēki par šo lietu var pateikt visvairāk – tas ir Godmanis un Repše. 1992. gada martā ieviesām savu naudu – Latvijas rubļus. Paziņojām, ka divas nedēļas būs iespējams mainīt Krievijas rubļus pret Latvijas rubli vai arī pret dolāriem, vācu markām u. c. Lai mēs varētu ieviest savu naudu, kopā ar Einaru Repši braucu uz Maskavu. Tā kā pazinu PSRS bankas prezidentu, vienojāmies, ka mēs no apgrozības izņemam Krievijas naudu un apmaiņā laižam Latvijas rubļus. Bet to naudu, kas pieder PSRS bankai, savācam un, ja rakstiski mums piekrīt, iznīcinām vai speciālos vagonos sūtām atpakaļ uz Maskavu. Mēs nedrīkstējām izdarīt tā, kā toreizējais Igaunijas premjers – paņēma naudu un pārdeva Kaukāzā, ja nemaldos, par kādiem pārdesmit miljoniem dolāru. Par to viņu noņēma no posteņa.

Par naudas vagonu. Uzņēmējiem bija trīs iespējas: apmainīt Krievijas rubļus pret Latvijas rubļiem viens pret vienu, savus PSRS rubļus apmainīt pret jebkuru citu valūtu vai trešā iespēja – ar naudu braukt uz Krieviju un pirkt, ko vien vēlējās. Man nebija tiesību kādam šo naudu atņemt. Kaut gan vienā brīdī gribējās, kad man piezvanīja Čevers un pateica, ka muitas priekšnieks Rēzeknē ir arestējis pilnu vagonu ar naudu.

Zvanīju toreizējam Latvijas Bankas prezidentam Einaram Repšem un jautāju par naudu. Viņš ar dokumentiem apstiprināja, ka tā nav valsts nauda. Tā piederēja uzņēmējiem. Un mēs devām tiesības šiem cilvēkiem savu naudu likumīgi izlietot. Vēlreiz atkārtoju, ka tā nebija valsts nauda.

– Avīzēs nebija rakstīts, ka tā ir privātuzņēmēju nauda! Un kā tas iespējams, ka, samainot 1000 Krievijas rubļus, pretī saņēma 1000 Latvijas rubļus, taču par Krievijas naudu varēja nopirkt žiguli, bet par Latvijas – neko?

I. Godmanis: – Par to mums bieži pārmet. Taču problēma nebija apmaiņas kursā. Tolaik nezinājām, cik Latvijā ir PSRS naudas. To drukāja Maskavā. Nauda ieplūda valstī un ar to tika izslaukti veikali. Cenas auga un 1992. gadā dzīves dārdzība bija 1000% gadā, bet pusotra gada laikā tā nokritās līdz 25%. Tur tā nauda pazuda.

***

Rīgas grāmatu svētkus atbalstīja:

Hansabanka, aģentūra "Tēvijas sargs", Latvijas Bērnu fonds, Zaļo un zemnieku savienība, "Jaunais laiks", Tautas partija, "Latvijas ceļš", " TB" /LNNK, Sandra Kalniete, Valdas Dreimanes ģimene un draugi.