Malkas ielas slēptais diženums

Tiesa, Malkas ielas nosaukumam Liepājas gadsimtu annālēs ir jau pasena skaņa. Kaut arī gadu un gadsimtu gaitā vairāk par sešām, septiņām ēkām tajā nav saskaitīts. Bet nosaukumi tai gan mainīti. Lai arī, varbūt – par laimi, tās pieticīguma dēļ neviens Liepājas iekarotājs vai pāribridējs to pašiem svarīgu ļaužu vārdā nav iekārojis nosaukt. 1797.gadā ieliņa saukta vāciski – Holtz strasse, 1893.gadā, kad jaunlatvieši jau slēja galvas, tā kļuvusi par Koku ielu, bet kopš 1897. gada jau – Malkas iela. Tiesa, kādu brīdi, krievu cara laikos, tā tulkota kā Drovjanaja.

Hipotēka Nr.173

1797.gada pilsētas plānā, tajā vietā, kur līdzās Zāļu ielai tagad klajš laukums, bet kur vajadzētu atrasties adresei Malkas iela 1, skaidri saskatāmas lielas būves kontūras. Ļaudis, kas interesējas par pilsētas vēsturi, apgalvo, tur bijusi milzīga iebraucamā sēta. Līdzās bijis Vecais tirgus laukums. Tagad Kuršu laukums, kas nu pārvērsts par autostāvvietu. Bet 18.gadsimtā, laukums bijis pilns ratiem, kuros ņudzēja un kustējās dzīvā radība, kam bija jāpārvēršas pat liepājnieku pusdienām, ar vezumiem, kuros uz pilsētu vesti sviesta un krējuma kubuliņi, kāļi un citi lauku labumi. Lai tirgošanās būtu ērtāka, zirgus izjūdza. Un kur citur liksi, ja blakus ir ērta sēta?

Kam tā piederēja? Laiku gaitā gājusi no rokas rokā. 1797.gadā šī vieta ar hipotēkas numuru 173, kas aptver arī daļu tagadējās Zāļu ielas namu, piederējusi Frīdriham Hermanim Bordēlam. Viņš bijis gan tirgotājs, gan arī pilsētas vecākais. Un loģiski, ka viņam pienācās labākais gruntsgabals tur, kur kūsā dzīve, no kurienes visu var pārskatīt. Malkas iela tajā laikā bijis galvenais ceļš, pa kuru braukts uz tirgu. 1815.gadā šis gruntsgabals jau piederējis pilsētas eldermanim Kristapam Eberhardam Kolbam. 1840.gadā par īpašnieci reģistrēta mācītāja Dušickija kundze, dzimusi Kolba. 1863.gadā tā īpašnieks ir kāds Roberts Panders. 1880.gadā tur atradies pat pilsētas pasts. 1885.gadā pasta adrese gan jau parādās Kungu ielā, bet tomēr Malkas ielas stūrī. 1890.gadā kādam A.Panderam piederējusi arī Malkas ielas 3. un 5.numurs. 1910.gadā Malkas ielas 1.nams bijis Ošes īpašums, 3. un 5.nams A.Lipertam, bet 1912.gadā par Malkas ielas 3.nama īpašnieku ir jau kļuvis kāds Glāzers. Jaunāki ieraksti pauž, ka gruntsgabals ar hipotēkas numuru 173 piederējis Š.Gchivčunam un O.B.Hozioskim. 1939.gada ierakstos gan pirmais uzvārds pārkļuvis par Zivsonu, kas vēlākos gados Liepājā kļuvis par pazīstams kā Zivcons. Padomju varas gados gruntsgabals un vēl dažas tur palikušās ēkas, kas nu jau skaitījās Zāļu ielā, kļuva par padomju varas īpašumu. Tagad gruntsgabals denacionalizēts. 1944.gada pilsētas plāna izdevumā, kas atdarina 1935.gada plāna kopiju, ēkas Malkas ielā 1 vairs nav. Daļa no ēkām, kas uz gruntsgabala saglabājušās, ieguvušas Zāļu ielas piederību: Nr.1, 3 un 3a. Viena no senajām būvēm pārveidota par dzīvojamo namu.

"Ak, skaistā jaunība!"

Toties raiba dzīve ir bijusi Malkas ielas 3.namā. Tas celts 1940.gadā kā nelielu daudzdzīvokļu nams. Pēc Otrā pasaules kara visiem tik pazīstamais un uzņēmīgais Liepājas mūzikas skolas direktors Valdis Vikmanis piedabūja tā laika pilsētas varas vīrus ēku atdot skolai un tur iekārtot kopmītni. Viens stāsts ir par to, kā Vikmanis meklējis celtniekus, ķieģeļus, kokmateriālus, kā kāmis visu derīgo kara izpostītajā pilsētā vācis kopā, lai tikai sanāktu pienācīgi sakārtota vieta, kur apmesties lauku bērniem, kas alka mācīties mūziku.

Kā un cik augstu vilni tur dzīve situsi, tā laika skolotājas, kam nācies šajās kopmītnēs pildīt dežuranta pienākumus, vēl tagad, pēc trīsdesmit un četrdesmit, pat vēl vairākiem gadu desmitiem, nespēj visu atcerēties bez piesārtuma vaigos. Kopmītnē mituši daudzi tagad slaveni mūziķi. Dzīvoklīši tur bijuši arī jaunajiem skolotājiem, tostarp Imantam Kalniņam. Toties diriģents Miervaldis Ziemelis savu kopmītnes laiku atceras ar neviltotu sajūsmu. Tur bija labi, viņš saka. Kas ar to jāsaprot? Nu viss, viņš saka. Gan tas, kā pats Vikmanis nācis uz kopmītnēm jau pusseptiņos no rīta un pulksten 7 cēlis visus augšā, lai nenoguļ stundas, gan to, kā licis iet sētā pie aukstā ūdens pumpja mazgāties un vingrot. Nekas tur nenotika ar ļaunu, visu viņš darīja ar mīlestību un labestību, atceras tagad jau sirmais diriģents. Vienā no telpām bijušas klavieres, uz kurām vingrināties. Par dzīvošanu bijis jāmaksā tikai trīs rubļi mēnesī. Malka bijusi jāskalda un jānes iekšā pašiem, arī krāsnis jākurina. Bet tas licies dabiski. Toreiz skolēniem bijušas citas prasības pret mitekļa labiekārtojumu un cita attieksme pret darbu, arī cirvja pavicināšanu. Jā, veļu arī zēni mazgājuši paši, lielās bļodās. Pirmajā stāvā mituši zēni, otrajā meitenes. Taču itin bieži sanācis, ka zēni vairāk uzturējušies augšstāvā nekā savās istabiņās. Meitās muzikanti gājuši arī uz Mākslas skolas kopmītnēm, kas atradās vien pāri ielai, bet tomēr Zivju ielā.

Pagrabā dzīvojusi Kalnītes tante. Cilvēks, ko mīlējuši visi bez izņēmuma, gan audzēkņi, gan pedagogi. Ja kāds ilgāk vakaros bija pa pilsētu noblandījies un kopmītnes durvis bija jau slēgtas, Kalnītes tante nabadziņu izguldījusi pie sevis. Arī pats cienījamais Ziemeļa kungs savos jaunības gados viņas viesmīlību izbaudījis. Ja kādam bijusi ļoti sirsnīga draudzība ar meiteni, Kalnītes kundze abus ielaidusi pie sevis, lai pabučojas. Viens gan bijis strikti noteikts: meitene pa nakti gulējusi pie viņas, bet zēns – priekšistabā uz kušetītes.

Reizēm zēni skolotājus arī pakaitinājuši. Bijuši meistari, kas uz mirkli pievienojuši elektrisko strāvu istabiņas durvju rokturim. Kad skolotāja ķērusies, pie roktura, dabūjusi strāvas sitienu. Pašiem tas licies jautri, smiekli ilgi nerimušies.

Reizēm notikušas visai dramatiskas cīņas, līdz pat zilām acīm un asiņainiem deguniem, ar ielas puikām, kuri nākuši uz kopmītni meitās. Arī paši topošie mūziķi gājuši brūtēties. Kad visa nakts pa parkiem un ielām bijusi nostaigāta, otrā dienā prāts uz gultu vien nesies. Puikas gan pēc Vikmaņa komandas piecēlušies, bet pēc brīža mukuši no skolas atpakaļ pagulēt. Vikmanis, pamanījis, ka kāds atkal nav klasē uz solfedžo stundu pusastoņos, gājis un cēlis slaistu augšā. Arī alkohols puikām nav bijis svešs. Tādās reizēs Vikmanis bijis varen noskaities. Sakaitināt viņu varēja it viegli, jo viņš bija kategorisks alkohola pretinieks. Bet, lai kādu sodu kādreiz kādam uzlika, galu galā nekad nevienu no skolas neizslēdza, atceras Miervaldis Ziemelis, ar sirsnību un labestību viņš mūs audzināja.

Kādu laiku šajā ēkā bija iekārtojusies Bērnu mākslas skola. Varbūt tā atkal atdzims. Un atdzims sētā lapenīte, dārziņš ar puķēm, ko ar tādu maigumu atceras bijušie, sen skolas atstājušie, Mūzikas vidusskolas bērni.

Viss nāk un aiziet tālumā...

Gandrīz precīzi tajā vietā, kur pašlaik top jaunbūve, kādreiz atradās viena no lepnākajām pilsētas celtnēm – Vācu teātris. Arī tā ir viena no liecībām, ka Vecā tirgus apkārtne, proti – Malkas iela – uzskatīta par gana ievērojamu un ērtu vietu.

1803.gadā apvienojās grupa turīgu pilsoņu, izveidoja akciju sabiedrību, lai sāktu celt teātri. Kā paraugs tika izmantots Jelgavas teātris. Par teātra plāna autoru minēts virsleitnants Oldekops. Celtniecībai bija nepieciešami 3000 dālderu jeb 4000 rubļu. Lai savāktu šo summu, tika izlaistas 30 akcijas, katra 100 dālderu vērtībā. Tās iegādājās 18 pilsētā labi pazīstami vīri, Lielās ģildes locekļi: tiesas fogts H.A.Felšs, kas arī vadīja šo pasākumu, kolēģijas padomnieks Staneks, birģermeistars Perlmans, galma padomnieks Gerkens, tirgotāji Johans Laurencs un H.Stenders, pilsētas vecākais Frīdrihs Hagedorns un citi. Gruntsgabalu iegādājās no pilsētas. 1803.gada augustā akcionāru sapulce lēma par celtniecības uzsākšanu. Ēka bija guļbūve ar greznu portālu, apmēram 30 metru gara un 15 metru plata, 5,5 metrus augsta. Bija paredzēts, ka tur notiks gan teātra izrādes, gan koncerti un citi sarīkojumi. Taču celtniecības gaitā izrādījās, ka ar savāktajiem 3000 dālderiem ir par maz. Akciju cena tika pakāpeniski paaugstināta, līdz galu galā iznāca, ka būve izmaksāja 6750 dālderu jeb 9000 sudraba rubļu. Celtniecību pabeidza 1804.gada aprīlī. Teātrī bija apmēram 350 skatītāju vietas. Tam laikam tā bija liela celtne, jo Liepājā tolaik dzīvoja tikai ap 4500 cilvēku. Priekštelpā atradās kafejnīca. Kā raksta kāds Liepājas apceļotājs 1857.gadā, teātra vadītāji pratuši iztapt publikas gaumei. Nopietnām izrādēm sekojušas dienas ar vieglu varietē programmu.

1880.gadā teātra ēku pārņēma jaunizveidotā biržas apvienība. Tā piedzīvoja vairākas pārbūves. Pēdējās pārbūves projektu 19.gadsimta astoņdesmitajos gados izstrādājis Pauls Makss Berči.

Teātra ēku nojauca1923.gadā, kad savu vietu jau bija ieņēmis jaunais Vācu teātris, kas tika uzcelts 1914.gadā Hāgedorna, tagad Teātra, ielā. Pieminēšanas vērta ir arī vecajam Vācu teātrim līdzās bijusī ēka Malkas ielā 6. Tā bija viena no vecākajām ēkām, ar īpatnēju, galā nošķeltu jumtu. Celta 18.gadsimta pēdējā ceturksnī. Iezīmēta gan 1797.gada, gan 1859.gada kartē. Skaitījās Liepājas arhitektūras piemineklis, taču1993.gadā nodega. Drīz šajā vietā pacelsies vēl viens liels veikals, kas projektēts miljonāra Gerkena firmai.

Sporta zāle, kam adrese nebija vajadzīga

Viena no savulaik populārākajām Liepājas sportistēm Zenta Puiķe, savukārt uzskata, ka Malkas ielas galvenais ievērības cienīgais objekts ir, bija un būs – sporta zāle, kas atrodas Malkas un Kungu ielas stūrī. Daudzi pilsētā nav zinājuši, ka pareizā adrese ir Kungu iela 12. Ja sacīts sporta zāle, viss bijis skaidrs. Pēc kādām basketbola sacensībām, kas notikušas viņas jaunībā, Zentas Puiķes "Latvju jaunatnes" komanda cīnījusies ar lietuviešu biedrības komandu "Vitis". To pavērot bija ienākuši arī latvju karavīri. Pēc pāris nedēļām Zenta Puiķe saņēmusi vēstuli ar mīļiem vārdiem, bet uz aploksnes bijis rakstīts pavisam vienkārši: "Liepājas Sporta zālē Malkas un Kungu ielas stūrī, basketbolistei nr.4".

Zenta skolas gados šajā zālē arī dzīvojusi, jo viņas krusttēvs, mammas brālēns Matīss Lamberts, bijis šās zāles pārzinis.

Zāle nebija liela, skatītāju vietu praktiski nebija, daži skatītāji varēja spēles noskatīties, piespiedušies pie sienas. Bet tā bija pamatīgi noslogota. Rīta pusē tur trenējas skolēni – no tehnikuma, 2.skolas. 5.pamatskolas. Vakarpusē sporta biedrības – "Latvju jaunatne", 15.aizsargu pulka basketbolisti, "Olimpija", "Vitis", poļu jaunatnes komanda. Nāca arī bokseri. Visi slavenie "Olimpijas" futbolisti tur izauguši, atceras Zenta Puiķe. Ļoti interesanti zālē bija pēcpusdienās. Tad tur sanākuši strādājošie sportisti. Bet ļoti vēlu, vienpadsmitos vakarā divas reizes nedēļā sanāca viena interesanta volejbola komanda, kas spēlēja sava prieka pēc un kuru vēl tagad Zenta Puiķe atceras ar mīļumu. Tajā bija dakteri, piemēram, Zandbergs, viņš bija priekšgalā, galvenais komandētājs. Nāca skolotāji. Arī mana matemātikas skolotāja Andrēviča, lepni piebilst Zenta Puiķe. Komandā bijuši arī tiesu darbinieki. Piemēram, Gūtmaņa kungs, liels, garš vīrietis, kaislīgs volejbolists. Es pati volejbolu pamatskolā nebiju spēlējusi nemaz, stāsta Zenta Puiķe. Kā jau tādā vēlā nakts stundā, kad vienam otram komandas dalībniekam gadījās citas nodarbes, allaž pietrūcis kāds spēlētājs. Un viņi pierunāja mani tur piedalīties, viņa stāsta, līdz, tā ar viņiem spēlēdama, nokļuvu līdz pilsētas izlasei. Bez kāda trenera, bez nekā. Gūtmanis vienmēr bija satraucies, ja laikā neienācu zālē. Krusttēva divstāvu dzīvoklis atradās zālei blakām. Un viņš nāca tur mani meklēt: ja viņam neesot cēlājs, tad viņš nevarot spēlēt. Tagad domāju un nesaprotu: kā es ar sava auguma 1,60 metriem varēju šim garajam divmetrīgajam vīram bumbas uzcelt. Pie tam zālei bija ļoti zemi griesti.

Sporta zāle tur bijusi vienmēr. Pat vācu okupācijas laikā. Padomju varas gados tā kļuva par vingrošanas sporta zāli. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tur vingrotāji gan nopietni netrenējās. Griesti bija par zemu, domā Zenta Puiķe. Nāca tikai "Latvju jaunatnes" meitenes. Lielākie vingrotāji bija vācu vingrošanas biedrībā, bet tie trenējās vācu ģimnāzijā, tagad tur Mūzikas vidusskola.

Ja man prasa, kāpēc Malkas ielu tā sauc, domāju, ka šajā ielā ar malku arī tirgojās. Mūsu zāli apkurināja ar malku. Bija liela apaļa krāsns. Parasti pilsēta malku bija atsūtījusi, sētā bija liels šķūnis. Vai to šķūni laboja, vai kas cits bija, bet biju ļoti pārsteigta, ka onkulis izgāja no mājām un pēc brīža atgriezās ar riņķī sasietām malkas pagalēm. Viņš to turpat Malkas ielā arī bija nopircis.

Kad uz tirgu tagadējā Kuršu laukumā zemnieki sabrauca ar zirgiem, sevišķi ziemā, kad bija kamanu laiks, tad mājās brauca pa Malkas ielu, nogrieza uz Kungu ielu un no tās pāri ezeram uz saviem pagastiem. Baznīcai blakus vēl pati redzēju viesnīcu un iebraucamo sētu, kur zemnieki zirgus atstāja. Malkas ielā savas pēdas atstājuši daudzi slaveni cilvēki un sportisti. Voldemārs Hermanis, kurš bija unikāls treneris. Trenēja bokserus, futbolistus, vingrotājus. Pats viņš bija vingrotājs. Kad mācījos ģimnāzijā, viņš nāca pie mana fizkultūras skolotāja Malovkas Jāņa trenēties. Liepājā tajā laikā bija stipra vingrotāju komanda.

Kas zālē notika vācu laikā? Arī tikai treniņi. Tā zāle savu nozīmi nav zaudējusi, un necik nav arī mainījusies. Vismaz no ārpuses – ne. Reizēm tur arī notika plašākas palustēšanās. Onkulim visi futbolisti bija draugi. Starp citu, viņš ir arī Valdemāra Zandberga audžutēvs. Futbolistu treneris bija pret dzeršanu. Bet puikām pēc treniņa patika ilgi mīcīties zāles galā, kur bija jāpārģērbjas. Bet onkulim bija tāda maza maza virtuvīte, atdalīta no zāles. Tur reizēm tie nesankcionētie prieciņi notika. Tante bija barga: "Lai tik iet mājās," viņa sacīja, "rīt agri jāceļas." Kāda zēniem mājās iešana, ja gribas palustēties?

Vienreiz zālē tantes māsai bijušas kāzas. Zāle izgreznota. Radu pilns. Pēkšņi līgavas brālis, jau paballējies un dūšu uztaisījis, jauno pāri pie miera aizsūtījis, iedomājās, ka viesiem jānodarbojas ar fizkultūru. Zālē bija gan līdztekas, gan vingrošanas riņķi. Viens no viesiem uzstāja, ka grib tajās karātavās, tas ir – vingrošanas apļos, pamēģināt patrenēties. Citi lielā dūšā: lai tik parāda, ko prot! Labi, ka viņš tajos apļos nebija kārtīgi iešūpojies, tad sazin, kā būtu beidzies, atceras Zenta Puiķe. Citi viņu gan brīdinājuši: paliec vismaz paklāju apakšā. Šis pretī: kādu paklāju, man rokas stipras! Tikko apļos ieķēries, mēģinājis kūleni apmest, un – blaukt! – visā garumā uz grīdas, uz vēdera. Guļ un neceļas. Viesi pārbijušies. Bail klāt iet. Beigts, vai? Daži prasa: "Kas tev notika?" Atbildes nav. Tante beidzot neizturēja, uzbļāva: "Vai tu esi dzīvs vai miris?" Viņš pacēla galvu un teica: "Dzīvs, dzīvs. Bišķi." Otrā dienā dakteris Zandbergs konstatēja, ka sportists izmežģījis abas pleca locītavas.

Lai kā arī tur nav gājis, šo zāli nekad neviens nedrīkstētu novērtēt par zemu, pārliecināta Zenta Puiķe. Tur izaugušas visas Liepājas sporta slavenības. Tur būtu piemiņas plāksne jāpieliek daudziem sportistiem – bokseriem Nīmanim, Kazākam, Kuplēnam, Lēvenšteinam, futbolistiem Voldemāram Ziņģim, Kārlim Tīlam, Robertam Heibliham, Ernestam Ziņģim, basketbolistei Lūcijai Puķītei, Austrai Grīnbergai, Irēnai Pazarei, Lilijai Balcerei, Annai Heinrihsonei un daudziem citiem. Savas basketbola gaitas tur sāka arī slavenais treneris Edvīns Sprūde. Tā bija īsta darba zāle, kur visi gāja un trenējās, viņa saka no sirds. Kārtība tur bija strikta.

Tagad, saka Zenta Puiķe, gan sportisti, gan treneri errojas: tā zāle nav laba, šitā zāle nav laba. Te par maz vietas skatītājiem, te nav kur kājas likt, te atkal spēlētājiem nav kur skriet. Tur visiem bija labi un vietas pietika. Kaut tā bija šaura, maza un ģērbvieta bija zāles galā. Kad vieni ģērbās pēc treniņa, citi jau nāca, lai tam saģērbtos. Bet tajos laikos neviens pāri zālei ielas apavos neuzdrīkstējās pāriet. To varēja tikai izredzētie – dakteri, kuri nāca gandrīz vai naktīs volejbolu uzspēlēt. Reizēm to rāvām līdz vieniem naktī, atceras Zentas kundze. Līdz tam laikam, kad viņi nāca, biju spiesta ātri izmācīties, lai varētu pievienoties. No tā laika man, iespējams, ir tas pūces sindroms, smejas Zenta Puiķe, vakaros ilgi esmu spirgta. Tante un onkulis savukārt katru rītu cēlās četros, lai zāli kurinātu.

Netālu no sporta zāles bijusi arī krāsotava un ķīmiskā tīrītava. Uz Zivju ielas pusi – poļu pamatskola. Divstāvu mājiņa, kuras pagrabs skaitījās kara laikā bumbu patvertne. Taču, kad pagalmā nometa bumbu, pagrabā paslēpušies cilvēki aizgāja bojā. Arī Zentas Puiķes tante, Matīsa Lamberta sieva ar dēlu. Onkulis palika viens pats. Šodien varu tikai pateikt viņam paldies, ka man bija iespēja tik dziļi iemīlēt sportu, ka veltīju tam visu dzīvi. Un sirdī esmu ar to kopā vēl joprojām.