(Smejas.) Ko es varu mainīt? Varu radīt nosacījumus, atbalsta programmas.. Nevaru pateikt uzņēmumam, ka viņa izmaksu līmenim jābūt tādam. To es nevaru. (..)
Ministrijā un nozarē strādājat daudzus gadus, taču tagad pirmo reizi esat ministre. Kā mainījušās sajūtas?
Iekšējās sajūtas? Nekad neesmu īsti bijusi politikā. Tagad uz mani skatās. Vienmēr es skatījos uz ministru – atnākšu un viņam būs pēdējais vārds. Tagad man ir jāpieņem šis lēmums, zinot, ka visi nebūs apmierināti. Kāda grupa būs neapmierināta.
Tā ir milzīga atbildības sajūta. Neteikšu, ka man ir bail, bet tā ir tāda pienākumu, atbildības sajūta – nav jau vairs uz ko skatīties.
Esat jau spējusi pārslēgties no padotā pozīcijām uz ministra krēslu? Tagad esat galvenā šai iestādē, ēkā, nozarē.
Es nespēlēšu te ministru. Jūtos kā komandas cilvēks. Tiešām. Man mazbērni priecājas, ka redz vecmāmiņu televizorā.
Man nav izjūtas, ka tagad esmu lielais.
Mēs strādāsim visi kopā. (..)
Kā atpūšaties, kas jums palīdz “atiet” no darba?
Pašlaik [kopš esmu ministre] neesmu atslēgusies. Nav bijis laika. Tas nav īsti labi.(..)
Kā vērtējat jaunos kolēģus valdībā?
Visus, atskaitot jauno iekšlietu, kā arī vides un reģionālās attīstības ministru, pazinu iepriekš. Mēs bijām uz tu. Tā ka man viņi nav nekas jauns. (..) Man nav tā, ka es tur ieeju svešā vietā. Varu iedomāties cilvēku, kas nav bijis šai vidē – tas ir ļoti sarežģīti. (..) Manuprāt, viņiem ir lielāks iekšējais satraukums nekā man, pat ja viņi saka, ka jūtas labi. Tomēr tas nav tāds amats... Tas ir amats, kurā par katru vārdu un lēmumiem sabiedrība skatās. Tas nav vienkārši. Atslēgties? Es neatslēdzos.
Tad jautāšu citādi – kāds ir jūsu vaļasprieks.
Vai darbojaties ar viņiem kopā vai arī tikai skatāties, kā viņi darbojas?
Reizēm darbojos. Tagad, protams, mazāk. Man ir zēnu komanda un meiteņu komanda. Trīs zēni ir vecākie, trīs meitenes – maziņākās. Man ir divi dēli, un katram ir trīs bērni. Ar zēnu komandu šovasar braucām pa Kurzemi, dzīvojām mājiņā. Jā, vecmāmiņa un trīs zēni. (Sirsnīgi smaida.) Mazbērni tiešām ir mans lielākais prieks!
Vispār no Latgales. Tēvs dzīvoja 15 km no Rēzeknes. Bija saimniecība, bet brālis pieprasīja kompensāciju, un mēs nesaimniekojam. Mēs visi, arī brālis un māsa, dzīvojam Rīgā.
Tad nav jums lauku, uz kuriem aizbraukt?
Nav man tādu lauku, kur aizbraukt. Tā kā vecāki ir miruši, uz Latgali regulāri braucu vienkārši uz kapiem.
Bet attālākos rados man ir zemnieki, diezgan veiksmīgi zemnieki. Bet uzreiz pasaku, ka tie nav nekādu organizāciju vadītāji, viņi ir vienkārši zemnieki. (Smejas.) Mani dēli nav šajā biznesā, viņi nav saistīti ar laukiem.
Vai vēlaties vēl kaut ko akcentēt?
Gribētu novēlēt, lai mums visiem veicas ar tiešmaksājumiem. Tā ir lieta, kas mani uztrauc visvairāk.
Arī portāls TVNET novēl jums veiksmi!