Riņķa dancis ap Okupācijas muzeja Nākotnes namu

Vēstules nolūks bija apstādināt Okupācijas muzeja rekonstrukciju pēc arhitekta Gunāra Birkerta projekta. Interesanti, ka pretestība šim projektam radās astoņus gadus pēc tam, kad muzejs jau bija veicis nepieciešamos priekšdarbus, lai projektu īstenotu. Kāpēc 20 arhitektu vēlme saglabāt «modernisma arhitektūras» brīnišķīgo pieminekli uzliesmoja tikai tagad?

Kopš Gailes un kolēģu vēstules ir notikušas gan diskusijas, gan tikšanās, gan runāšanās, gan rakstu parādīšanās ne tikai interneta portālos, bet arī daudzos laikrakstos un žurnālos, un jo tālāk, jo trakāk. Publiskā diskusijā 2015. gada jūlijā, kad savu viedokli izteica muzeja rekonstrukcijas atbalstītāji, Zaiga Gaile izskrēja no diskusiju zāles. Kāpēc tik satraukta reakcija? Kādēļ tik naidīga attieksme pret Birkerta projektu? Kādēļ tāda vēlme bremzēt Okupācijas muzeja attīstību? Autoritatīvas atbildes neviens vēl nav sniedzis.

Vēlēšanās saglabāt modernisma arhitektūras pieminekli tā nevarētu būt, jo nams jau nav vairs tāds, kādu to uzcēla, daļu no tā nojauca, kad cēla Melngalvju namu.

Un kādēļ Vents Vīnbergs pēc piedalīšanās televīzijas raidījumā «Tieša runa» 10. februārī, kurā vairakkārt tika skaidrots, ka Okupācijas muzeja Nākotnes nams nekad nav bijis iecerēts kā Latvijas simtgades simbols, 14. februārī portālā «Delfi» atkārtoti ir ielicis rakstu, kurā muzeja rekonstrukcijas projektu ir nosaucis par «ar tautas upura kulta saistīto simtgades kulta būvi». Tai pašā rakstā tālāk lasāms teikums: «Un liels daudzums politiķu un kultūras producentu no tā barojas – no simtgades projektu finansējuma.» Domāju, ka tas ir apvainojums ne tikai tiem politiķiem kas muzeju atbalsta, bet visiem, kam muzejs ir svarīgs. Interesanti, kādēļ Vīnbergs NEGRIB saprast, ka muzeja rekonstrukcija tomēr nav bijis simtgades projekts. Te man gribas lietot paša Vīnberga šai rakstā lietotu trīs vārdu savienojumu - «kā man riebjas» šāda tīša maldināšana. Pat viņam vajadzēja saprast, ka muzeja rekonstrukcijai bija jābūt pabeigtai jau pirms trim gadiem, nevis tagad vēl pēc trim. Tātad muzeja rekonstrukcijai nav tieša sakara ar Latvijas simtgadi.

Okupācijas muzeja Nākotnes nama pastāvīgā ekspozīcija gandrīz līdz pēdējam sīkumam ir jau izplānota, un tā ir veidota tieši tam muzejam, kura rekonstrukciju projektējis Gunārs Birkerts, arhitekts, kura vārds un darbi pazīstami plašā pasaulē. Jaunā ekspozīcija pievērsīsies ļoti, ļoti daudziem Latvijai un latviešu tautai svarīgiem, vēsturiskiem notikumiem vairāk nekā simts gadu garumā, bet uzsvars būs uz laika posmu no 1940. gada. Ekspozīcijai ir 14 sadaļas, un divas no tām ir jau izveidotas. Gatavs jau ir vagons, kādā deportēja tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju uz vergu darbiem Sibīrijā, un gatava ir arī daļa par Staļina zvērībām pret latviešu tautu. Tie tagad stāv noliktavās un ir apskatāmi Raiņa bulvārī 7. Starp pārējām pastāvīgās ekspozīcijas daļām šīs jau ir izplānotas:

Neatkarības laiks no dibināšanas līdz pirmajai okupācijai;

Hitlera/Staļina pakts;

Pirmā padomju okupācija;

Okupācijas varu maiņa 41. gada vasarā, ar interaktīvu ekrānu - stends jau ir gatavs;

Nacistiskās Vācijas okupācija ar holokaustu un cīņām, kur cīnījās tēvs pret dēlu un brālis pret brāli;

Otra padomju okupācija ar tā laika raksturīgām iezīmēm: staļinisma teroru, gulaga baraku, gulaga zonu, Latvijas kolonizāciju un militarizāciju, čekas kabinetu, komunālo dzīvokli, dzelzs priekškaru un trimdu:

Čekas lietas kāpņu telpas sienā;

Čekas kamera ar ieslodzīto skrāpējumiem sienās;

Būs arī ekspozīcijas par nacionāliem partizāniem, Latvijas neatkarības atjaunošanu un pagātnes seku izvērtēšanu.

Visu šo ekspozīciju plānošanai muzeja darbinieki ir veltījuši ārkārtīgi lielu darbu un enerģiju. Tur ir ieguldīta arī ievērojama daļa no līdz šim saziedotiem līdzekļiem. Vairākām no paredzētajām ekspozīcijām līdzekļus cilvēki ir ziedojuši savu tuvinieku piemiņai. Tās ir lielas summas.

Piemēram, viena ģimene savu vecāku piemiņai ir devusi 100 tūkstošus eiro! Kāda cita sava vectēva piemiņai 22 tūkstošus, un viens ziedojums laulātam dzīvesbiedram ir par 21 tūkstoti. Šie ir tikai daži piemēri no tā, kas redzams ziedojumu sarakstos! Tie ir ziedojumi noteiktai sadaļai Okupācijas muzeja Nākotnes namā saskaņā ar plānojumu.

Tādēļ muzeja rekonstrukcijas apstādināšana esošajā plānojumā nozīmē to pašu, ko nozīmē kapos nojaukt kāda cilvēka tuvinieku uzceltu pieminekli. Es tiešām neticu, ka tik barbariski gribēja rīkoties Rīgas arhitekts Gvīdo Princis un kaut viens no Latvijas 20 arhitektiem, kas parakstīja Zaigas Gailes vēstuli. Es arī negribu ticēt, ka to gribēja Vents Vīnbergs un tie, kas atbalstīja Zaigas Gailes viedokli.

Ja pretestība muzeja rekonstrukcijai ir balstīta uz nepatiku un uzskatu, ka rekonstrukcijas projekts ir «mēsls», kā to ir nosaukusi Zaiga Gaile, vai neiederību Vecrīgā, tā ir gaumes lieta.

Taču ne Zaiga Gaile, ne viņas domubiedri nav radījuši celtnes, kas guvušas starptautisku slavu, atzinību un godalgas. Bet Okupācijas muzeja Nākotnes nama projektētājs ir; Birkerta darbu un apbalvojumu saraksts ir atrodams Vikipēdijā.

Zaigas Gailes un viņas domubiedru skaidrojumi, kāpēc viņa cīnās pret Okupācijas muzeja rekonstrukciju, nepārliecina. Tāpēc vēl jāmeklē īstie iemesli. Negribas pieļaut, ka kāds godīgs cilvēks mēģinātu iznīcināt citu cilvēku darbu un atņemt mirušiem cilvēkiem veltītu pieminekli.