Šodien Talsu rajona tiesa pasludināja spriedumu, kas nostiprināja vārda brīvību mūsu valstī. Talsu rajona tiesas priekšsēdētājs Alviss Jēkabsons neapmierināja Ušakova partijas Saskaņa prasību pret TVNET un mani - Sandru Veinbergu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, atvainošanos un mantiskās kompensācijas piedziņu.
Kremļa satelīts Saskaņa pret vārda brīvību
Neļaujot prokremliskajai partijai Saskaņa aizbāzt kritiķu muti, Talsu rajona tiesa ir devusi iespēju Latvijai svinēt mazu, bet nozīmīgu uzvaru, kas nostiprinās vārda un preses brīvību valstī un palīdzēs Latvijai ierindoties augstāk pasaules preses brīvības indeksos.
Tas ir īpaši svarīgi pašlaik, Krievijas iniciētā hibrīdkara apstākļos, kad Eiropas iekarošanai Kremlis izmanto visus līdzekļus, to skaitā politiķus un partijas. Baltija ir šo Kremļa mērķu priekšplānā.
Tiesas spriedums ir TVNET un manā pusē. Publikācijās un tiesā uzsvēru, ka mans apgalvojums, ka partijai Saskaņa ir centieni iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā, nepārprotami ir viedoklis, kas publicēts viedokļu rubrikā Spogulis, un ka man ir tiesības uz šādu viedokli, ja Latvija ir demokrātiska valsts.
Par ko tad partija Saskaņa bija sacēlusi traci?
Ar argumentāciju, kuru iesniedzu tiesai, var iepazīties agrāk publicētajos rakstos (skatīt resursus).
Šodienas tiesas spriedums demonstrē eiropeisku izpratni par publicista tiesībām un kritikas misiju. Tas nav ierobežojis TV Net un manas tiesības paust viedokli par to, ka partija Saskaņa ir prokremliska partija. Viens no tās mērķiem, manuprāt, ir iegūt varu ne tikai Rīgā, bet arī Latvijā un izveidot Latvijā Kremlim labvēlīgu satelītvaldību. Rezultātā Latvija atkal nokļūtu Eirāzijas/Krievijas impērijas sastāvā. Šis mans apgalvojums nebija publicēts kā ziņa, bet gan kā viedoklis. Tā ir man izpratne par lietu kārtību un likumsakarībām, kādas tās redzu es.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.
Protams, viedoklis var aizskart kādas personas godu un cieņu, taču partijai Saskaņa ir jārēķinās ar to, ka viņu (kā politiskas partijas) rīcība un stratēģija, kas izmanto demokrātiskās Latvijas iespējas, var tikt vērtēta arī kā krimināla darbība, kas apdraud mūsu brīvību un valsts demokrātisko iekārtu, pat ja krimināllieta vēl par to nav ierosināta.
Protams, ka es varētu iesniegt prokuratūrā vai Drošības policijā prasību par krimināllietas ierosināšanu par Saskaņa darbību, taču TV Net slejās darbojos kā komentētāja un izmantoju publicistikas līdzekļus, lai pievērstu Latvijas sabiedrības uzmanību Saskaņas problēmai. Žurnālistu uzdevums - pievērts uzmanību problēmai. Saskaņas prasībā piesaukto krimināllietu jau ierosinās tie, kam tas ir jādara saskaņā ar amata pienākumiem. Es «tiesāju» savu rakstu varoņus ar publicistikas līdzekļiem. Tieši tos Saskaņa man tagad grib aizliegt lietot, izmantojot šim mērķim Latvijas tiesu varu.
Nav svarīgi, vai kāds manis atklāto secinājumu dēļ rosinās vai nerosinās krimināllietu pret partiju Saskaņa. Svarīgi ir: ja Latvijas tiesa mani sodītu par «partijai neglaimojošo viedokli» brīvās Latvijas medijos, tad tiesa ar šādu spriedumu atgādinātu Krievijas tiesu sistēmu, kurā tiesas atklāti kalpo kā giljotīna Kremļa oponentiem un kritiķiem.
Kremļa metodes partijas Saskaņa izpildījumā
Talsu rajona tiesas sēdē 9. jūnijā Saskaņas advokāts Mareks Šīrants konstatēja, ka man neesot juridisku faktu, kas pierādot manu «viedokļa pareizumu». Viņam likās, ka Saskaņas centra (Saskaņa) līgumā ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija neesot minēts, ka abu partiju sadarbība paredzot Latvijas iekļaušanu Putina impērijā. Turklāt Saskaņai esot līgums arī ar vadošo Ķīnas komunistiskā režīma partiju. Piekrītot, ka savā analīzē par Saeimas vēlēšanu rezultātiem es lielāko kritiku esmu veltījusi nevis Saskaņai, bet gan Vienotībai, tomēr nepietiekot argumentu, uz kuru pamata secinu, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas Latviju ved Krievijas impērijas virzienā.
Atbildot uz šiem pārmetumiem, tiesā norādīju, ka abi Šīranta pieminētie Saskaņas sadarbības līgumi ir ar autoritārām diktatūrām, kas negreznotu nevienu partiju, kas sevi grib dēvēt par demokrātisku vai vismaz sociāldemokrātisku. Taču tie uzskatāmi apliecina:1) kādā virzienā partija tiecas sevi apliecināt, 2) kas ir Ušakova un Co draugi ārzemēs (gan Krievija, gan Ķīna pasaulē netiek uzskatītas par demokrātiskām valstīm), jo demokrātisku valstu partijas izvairās slēgt jebkādus līgumus ar totalitāro valstu varas partijām.
Starp citu, Ušakova partijas draugi no Vienotās Krievijas deputātiem Krievijas parlamentā tikko pieprasīja atzīt par nelikumīgu Baltijas valstu neatkarības atzīšanu 1991. gadā. Tātad - no partijas Vienotā Krievija (Saskaņas sabiedrotā) puses patiešām tiek meklēts juridisks pamats kā Krievijai «legāli» nostiprināt «īpašuma tiesības» ne tikai uz Krimu, bet arī uz Latviju. Pagaidām nejūtu, ka partija Saskaņa nosodītu šo savu Vienotās Krievijas deputātu iesniegumu Krievijas ģenerālprokuroram. Tāpat kā Ušakova partija nav nekad nosodījusi Krievijas iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās.
Žurnālista misijas virzieni
Mans uzdevums šajā gadījumā nav meklēt juridiskus pierādījumus līgumu slepenajiem, rakstītiem vai nerakstītiem Ušakova partijas un Kremļa Vienotā Krievija līguma protokoliem. Jā, ir «rokošie reportieri», kas kādreiz atraks vai viņiem kāds piespēlēs arī šā līguma slepenās sadaļas. Šodien mans komentētājas darbs neparedz šādu faktu vākšanas metodi, jo savus secinājumus veidoju, izmantojot analoģiju salīdzinājumu, kas plaši tiek izmantots arī sabiedriskajās zinātnēs. Tātad man ir citi - secinošie jeb izrietoši publicista argumenti par to, ka partija Saskaņa ir Kremļa projekts.
Publicisti lieto nevis juridisku, bet gan publicistiku valodu un publicistikas žanrus, kuru atšķirību no juridiskās valodas būtu jāsaprot pat minimāli izglītotiem cilvēkiem. Lai nāktu klajā ar savu publicista viedokli, man nav katrā rakstā, kurā es saku, ka «Saskaņa ved Latviju Krievijas apskāvienos», jānosauc vismaz 17 argumenti, kurus es uzskaitīju savā atbildes rakstā Saskaņas prasībai «Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?» kas ir publicēts 19. janvārī TVNET slejā Viedoklis/Spogulis. Nē, es varu atsperties uz analoģiju pamata un publiskās domas kompetences fona, kas šajā gadījumā ir pietiekami piesātināts.
Ušakovs kā Latvijas Janukovičs un kur tagad plūst Kremļa nauda
Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka jebkurš viedoklis ir jāvērtē kopējās sabiedrības diskusijas kontekstā, nevis izraujot kādu frāzi no raksta, kā tas noticis šajā gadījumā.
Diskusija par Saskaņu kā Kremļa projektu Latvijā rit jau kopš Saskaņas centra parādīšanās uz Latvijas politikās skatuves. Pavisam nesen manus argumentus papildināja bijušā Krievijas vēstnieka Latvijā Kalužnija izteikumi Krievijas raidstacijai Eho Moskvi, kuri liecināja, ka partiju Saskaņas centrs vadītājus konsultē PR stratēģijas un taktikas jomā no Antonijas ielas, kur atrodas Krievijas vēstniecība Rīgā.
Pēc Kalužnija teiktā var saprast, ka Krievijas vēstniecība: 1) parūpējās, lai partija nomaina līderi. Nomainot neizteiksmīgo Urbanoviču ar efektīgāko Ušakovu kā jaunāku un uzticamāku Kremļa pārstāvi; 2) Ušakovs bija uzkrājis labu Kremļa uzticamības kapitālu, par ko liecina viņa sakari ar Krievijas izlūkdienestu FSB (vairāk par to Leonīda Jākabsona grāmatā Īstais Nils Ušakovs) un 3) viņa darbība Kremļa propagandu izplatošajā televīzijā Pirmais Baltijas Kanāls (PBK).
Protams, var saprast Ušakova gadiem gruzdošo nepatiku pret mani, jo sniedzu profesionālu un morālu atbalstu drosmīgajam žurnālistam Leonīdam Jākobsonam, kas atmaskoja Ušakova Kremļa sakarus un tika arī fiziski par to vajāts. Taču mums ir daudz domubiedru un mēs Latvijā neesam vienīgie, kas saskata Kremļa satelītpartiju patiesos motīvus savās mītnes zemēs.
Raksta ierobežotā apjoma dēļ nevaru uzskaitīt visus faktus, kas liecina par Kremļa metodēm, kuru mērķis ir šķelt un vājināt Eiropas Savienību, atbalstot gan galēji kreisās un labējās partijas (Ungārija, Francija, Grieķija u.c.), gan prokrieviskās un prokremliskās partijas Baltijā. Taču viens ir skaidrs - ir pietiekoši daudz sekundāro faktu, kas ļauj man veikt deduktīvus slēdzienus, jo:
1) Kremļa stratēģijas un taktikas maiņu attiecībā uz Maskavai lojālu partiju stiprināšanu Baltijā analizē arī Krievijas politologi. Viens no tiem vēsturnieks un politikas pētnieks Boriss Sokolovs rakstā par Krievijas politiku Baltijā* uzsver, ka Kremlis ir nomainījis finanšu plūsmas, kas bija paredzētas etniski noslēgtām tīrām krievu partijām, kurām nav izredžu tikt pie varas, uz tādām, kam ir iespējas tikt pie varas, kā Ušakova Saskaņas centrs Latvijā un Savisāra Centra partija Igaunijā. Tāpēc neesot nejauši, ka gan Rīgā, gan Tallinā pie varas tikuši šie prokrieviskie politiķi.
2) Krievijas politologa atklāsmes nemaz neslēpj, ka Kremlis finansē gan Ušakova, gan Savisāra partiju. Protams, Saskaņa un Vienotā Krievija tagad šo krievu vēsturnieku varētu sūdzēt tiesā, jo viņš noteikti nevarēs tiesā uzrādīt maksājuma dokumenta kopiju par naudas pārskaitījumu no Kremļa konta uz Ušakova kontu Rīgā. Taču, vai šo juridisko pierādījumu trūkums mums liedz secināt, ka Kremlis finansiāli atbalsta savus sabiedrotos Latvijā, vēl jo vairāk, ja starp krievu oligarhu partiju Vienotā Krievija un Saskaņa ir sadarbības līgums?
3) 2007.gadā Putina partija līdzīgu līgumu noslēdza ar Ukrainas Reģionu partiju, kuras līderis Viktors Janukovičs tolaik vēl bija opozīcijā. Vienošanās paredzēja stiprināt Ukrainas un Krievijas saites, pretdarbību NATO un «sadarbību» tai pašā valodas politikā. Trīs gadus pēc šīs vienošanās Kremļa partneris Janukovičs jau bija kļuvis par Ukrainas prezidentu, atteicies no Ukrainas kursa uz Eiropu un faktiski pakļāvis Ukrainas teritoriju Krievijas stratēģiskajām interesēm. Maidana revolūcija un ukraiņu tauta šo procesu pārtrauca, Janukovičs aizbēga uz Krieviju un Ukrainā plosās Krievijas izraisīta kara darbība. Uzskatu, ka līdzīgu scenāriju Vienotā Krievija var būt paredzējusi arī Latvijā. Nav izslēgts, ka nomainot Straujumu ar «Urbanoviča vai Ušakova republiku», var realizēties bijušā politiķa Šlesera aicinājums, ka arī «Latvijai jāmaina virziens». Ja reiz Putina Ukrainas sadarbības partneri tā rīkojās, kāpēc gan Latvijas partneri nevarētu darīt to pašu? Arī starptautiskie eksperti norāda uz Latviju kā vājāko ķēdes posmu NATO valstu blokā, jo šeit dzīvo procentuāli vislielākā krievu minoritāte ES un NATO valstīs un latviešu publika atrodas masīvas Kremļa propagandas ietekmē. Ukrainas sliktā pieredze liek man bažīties par to, ka tieši Saskaņa (tieši tāpat kā Ukrainā Janukoviča Reģionu partija) var pagriezt Latvijas kursu Krievijas virzienā.
4) Viena no spēcīgākajām Kremļa propagandas stereotipu «etiķetēm»*** pašlaik ir arī «tradicionālo vērtību» klišeja, kas ārēji it kā nav saistīta ar politiska kursa uzspiešanu, taču savā būtībā ir īpaši agresīva Latvijas iedzīvotāju smadzeņu skalošanas substance putinisma garā. Tās nosaukums ir homofobisms. Iestājoties kritiskai situācijai, par labu Kremlim nobalsos tā saucamo «tradicionālo vērtību» sludinātāju elektorāts, kas parasti atbalsta Nacionālo Apvienību un Sudrabas vai Kaimiņa partiju. Daudzi latvieši pēc manas pieredzes ir gatavi atkal atrasties Krievijas impērijā kaut vai tikai tāpēc, ka viņiem simpatizē Krievijas homofobiskā valsts politika. Homofobiju Kremlis pašlaik ļoti veiksmīgi izmanto savā propagandā, lai palīdzētu Saskaņai uzdāvināt Putinam Latviju. Par to nesen ļoti trāpīgi atgādināja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs savā mikroblogā, kurā viņš partijai Saskaņa un Nacionālajai Apvienībai pārmeta «kopošanos» ar mērķi padarīt Latviju par totalitāru valsti, kuru pēc tam var ērti nodot Kremlim.
Saskaņas stratēģija, lai pārņemtu Saeimu
Latvijas konservatīvajiem krievvalodīgajiem, kas ir nemainīgais Saskaņas elektorāts, vieniem neizdosies to paveikt. Ir vajadzīgi arī Rīgas bezmaksas transporta pasažieri un agresīvajā homofobismā iesprūdušie latvieši. To jau tagad netrūkst Saskaņas rindās. Par to TV Net jau rakstīja pagājušā gada augusta beigās.
Lai Saskaņa izveidotos arī par latviešu partiju, Kremļa stratēģija Saskaņas režijā paredz agresīvi apkarot visus, kas pauž kritiskus vai politiski nelabvēlīgus viedokļus par šo partiju. Latvijas krievu medijos tas jau ir panākts. Tajos neatradīsiet neko kritisku ne par Saskaņu, ne par tās atkarību no Kremļa. Latviešu medijos Saskaņu un tās rūpīgi slēpto saistību ar Kremli nopietnos analītiskos rakstos vai komentāros kritizē tikai TVNET, Ir, Latvijas avīze un TV3. Visu pārējo klusēšana izskatās vai nu kā uzpirkta ar Saskaņas kontrolētās Rīgas domes un tās uzņēmumu mediju līgumiem, vai arī iebaidīta. Kā tiek uzpirkti mediji, sīkāk un plašāk apskatīju savā iepriekšminētajā 19. janvāra rakstā.
Kremlis un tā atbalstītāji ir iemācījušies izmantot Eiropas demokrātijas un vārda brīvības priekšrocības, lai šajās valstīs brīvi un nesodīti manipulētu ar sabiedrisko domu, izmantojot arī mutes aizbāšanas tehnoloģiju savās interesēs. Rezultāti ir šādi.
1) Partija Saskaņa ļoti aktīvi un stratēģiski tālredzīgi izmanto Latvijas tiesas, lai tās palīdzētu partijas cīņā pret kritiskiem publicistu un politisko oponentu viedokļiem. Savā zemē Kremlis oponentus nesaudzē un ar tiem izrēķinās ar visām metodēm, sākot ar vārda brīvības ierobežošanu, tiesu izmantošanu līdz oponentu un kritiķu nogalināšanai uz ielas vai ar poloniju tējā. Visi līdzekļi labi. Pie mums Latvijā Saskaņa pagaidām visaktīvāk izmanto tieši tiesu sistēmu, rosinot procesus gandrīz pret visiem vadošajiem komentētājiem medijos.
2) To, ko nevar izdarīt ar tankiem kā 1940. gadā (Baltija), 1956. gadā (Budapešta), 1968. gadā (Prāga), 1979. gadā (Afganistāna), 2014. gadā ( Krima), to var izdarīt ar saviem tā saucamajiem zaļajiem cilvēciņiem citās valstīs, kuru uzdevums ir izveidot stiprus politiskus spēkus, kas iekaros vēlētāju uzticību un ievedīs Eirāzijas/Krievijas impērijas orbītā. Kremlis tam naudu nežēlo, par ko liecina Putina mediju ārpolitiskās propagandas un krievu pasaules atbalsta budžeti, kuru nozīme Eiropas Savienības sašķelšanas un Eirāzijas impērijas izveidē varētu, manuprāt, būt pat lielāka nekā Krievijas militārajam budžetam.
3) «Putins uztur sev noderīgos Eiropas politiķus,» uzsver Krievijas pētniece, Brukingas zinātniskā institūta līdzstrādniece L. Ševcova, secinot, ka mēs dzīvojam laikā, kad notiek krievu civilizācijas izdzišana, degradācija, demoralizācija un pakāpeniska krievu valsts noiešana no pasaules politikās skatuves. Putins mēģina paildzināt šīs dziestošās sistēmas mūžu. Taču sistēma vairs nespēj radīt to, ko tā spēja pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Tā vairs nespēj darīt to, ko darīja Afganistānā. Vēl jo vairāk krīzes apstākļos. Tāpēc tā izmanto citas metodes, kuru vidū ir Eiropas politiķu un tautiešu uzpirkšana, lai tie palīdz nostiprināt Krievijas ietekmi un varu teritorijā no Vladivostokas līdz Lisabonai.
Vai arodbiedrības palīdzēs Saskaņai nākt pie varas Latvijā?
Lai iegūtu lielāku atbalstu latviešu vidū, partija Saskaņa pašlaik mērķtiecīgi sāk izmantot arodbiedrības. Nav izslēgts, ka tieši tās līdz nākamajām vēlēšanām veiks tā saucamo Ušakovam/Putinam «noderīgo idiotu»*** misiju, lai pasaules sabiedrībā radītu tēlu, ka Saskaņa patiesi ir sociāldemokrātiska partija, kas aizstāv darba ņēmēju intereses. Taču kā gan izskaidrot to, ka tā netiek uzņemta Sociālistu internacionālē, kas ir pasaules sociāldemokrātu kustības noteicošā organizācija. Ironiski, ka Latvijas partija Saskaņa Sociālistu internacionālē netiek uzņemta tieši dēļ līguma ar Vienoto Krieviju****. Izrādās, ka šis līgums ušakovistus tomēr kompromitē politiski ne tikai Latvijā.
Neesmu vienīgā, kas nebaidās pateikt, ka Saskaņas ilgtermiņa mērķis ir tuvināt Latviju Krievijai līdz tās iekļaušanai Eirāzijas impērijā. To pagājušā gada rudenī lika noprast arī Saeimas spīkere Āboltiņa, kuras izteikumi lika man secināt, ka Saskaņa ir Kremļa projekts. Līdzīgi Saskaņu kritizēja arī Ministru prezidente Laimdota Straujuma, sakot, ka Saskaņas uzvaras gadījumā var tikt apdraudēta Latvijas neatkarība.
Lai gan valsts amatpersonām ir pieejama izlūkdienestu un citu slepenu avotu informācija, uz kuru pamata tās izdarīja savus secinājumus par Saskaņas sakariem ar Kremli, es izdaru secinājumus uz savu rakstu varoņu uzvedības, to motīvu, novērojumu, pieredzes, kompetences, savas izglītības pamata. Mani raksti nav tiesas spriedumi, bet aicinājums lasītājiem kustināt savas pelēkās šūniņas.
Maskavas propaganda uzskata, ka Kremlī nav atrasts Molotova un Ribentropa slepenā protokola oriģināls, kas liedz runāt par Baltijas okupāciju, un tāpēc tāda okupācija nav notikusi. Kremlis apgalvo, ka neesot nekādu pierādījumu tam, ka Ukrainā karo Krievijas regulārā armija. Nav dokumentu, kas pierādītu, ka par Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu atbildība būtu jāuzņemas Kremlim. Neskatoties uz to, man un civilizētai, informētajai pasaulei nav šaubu, ka Baltijas valstis tika okupētas, ka Krievijas invāziju Ukrainā stūrē no Kremļa, ka par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu jāatbild Krievijai. Jā, Kremlis stūrgalvīgi apgalvo, ka visi šie nosauktie fakti ir meli, jo tiem neesot nekādu juridisku pierādījumu. Tieši tādu pašu loģiku lietoja Ušakova apmaksātais advokāts Šīrants Talsos par manu konstatāciju Saskaņas un Krievijas sakarā.
Slepeniem mērķiem un slepeniem darbiem juridisku pierādījumu nebūs. Bet vai tāpēc mēs baidīsimies teikt sabiedrībai savu patiesību?
** Техника дезинформации и обмана. С. 41
*** starptautiski pazīstama politiska metafora