/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2018/07/16/9677392t1hc8ba.jpg)
Nav nepieciešams gaidīt rudeni, lai baudītu sēņošanas prieku – sēņu mednieki un gardēži vērtīgas veltes mežā var atrast arī pavasarī, stāsta AS «Latvijas valsts meži» (LVM) meža biotopu eksperts Ojārs Demiters.
Klāt pavasaris - īstais laiks doties sēnēs. Ko lasīt, kā gatavot
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Visizplatītākās pavasara sēnes ir lāčpurni un ķēvpupi, kas pieder pie Morchella ģints. No šī nosaukuma visdrīzāk radies latviskais nosaukums murķeļi, taču jāatzīmē, ka par murķeļiem bieži nepareizi tiek sauktas indīgās bisītes. Ēdamas ir tikai rudenī sastopamās bisītes. Ēdot pirmās pavasara sēnes, eksperts strikti iesaka savā groziņā likt tikai tās sēnes, par kurām nav ne mazāko šaubu.
Neskatoties uz sarežģīto pagatavošanas veidu, arī pavasara sēnes ir lielisks papildinājums maltītei. Pirms ēšanas lāčpurni vai ķēvpupi ir kārtīgi jānoskalo, lai to krokainajās cepurītēs nepaliek smilšu graudiņi, tad divas reizes jāvāra, nomainot ūdeni. Kad tas ir paveikts, var ķerties pie sēņu cepšanas. Labākais veids, kā lāčpurnus vai ķēvpupus pagatavot, ir apcept tos kopā ar sīpoliem vai pagatavot sēnes krējuma mērcē.
Savukārt visbiežāk pavasarī mežā sastopamas Austrijas agrenes. Kaut arī ēdama, šī sēne nevar lepoties ar ļoti izteiktu garšu. Tomēr Austrijas agrenei ir cita priekšrocība - tās košā cepurīte līdzinās sarkanai «bļodiņai» ar oranžām ieliektām malām. Šī spilgtā sēne neparastā izskata dēļ var kļūt par skaistu elementu mājas interjeram. Agrenes aug mitrās vietās uz nokritušiem lapu koku zariem. Tās ieteicams ievākt ar visiem zariņiem, tad kaltēt un novietot vēsā vietā. Šādi aprūpētas, agrenes mājiniekus varēs iepriecināt ievērojami ilgāk.
Pacietīgajiem sēņotajiem LVM eksperts O. Demiters atgādina arī par čiekursēnēm, kas aug uz egļu čiekuriem, un ziemas piltuvenēm, kas bieži sastopamas smilšainā augsnē. Tās ir ēdamas sēnes, taču pavisam mazas, tādēļ sēņotājam būtu krietni jānopūlas, lai sanāktu pieklājīga porcija gardai maltītei.
«Sēnes ieteicams gatavot uzreiz pēc to pārnešanas mājās no meža. Tad to uzturvērtība ir visaugstākā. Lai tās uzglabātu ilgāk, sēnes var sālīt un marinēt. Atkarībā no sugas tās var uzglabāt arī žāvējot vai sasaldējot. Žāvētas sēnes vērtīgās sastāvdaļas saglabā labāk nekā sēnes, kas ir termiski apstrādātas. Sēnes, uzvērtas uz aukliņas, var kaltēt saulē vai arī žāvēt cepeškrāsnī,“ iesaka O. Demiters.