Valstij ir jārūpējas gan par ekonomikas, gan arī uzņēmējdarbības vides attīstību, lai vidējā vai ilgtermiņā uzņēmējiem būtu pēc iespējas skaidrāki nosacījumi biznesa plānošanai, tādējādi mazinot arī maksātnespējas riskus uzņēmējiem, uzskata Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācijas valdes priekšsēdētāja Agnese Strode.
Asociācija: Valstij jārūpējas par uzņēmējdarbības vides attīstību
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Paužot viedokli par valsts lomu maksātnespējas procesos, viņa norādīja, ka publiski izskanējušie viedokļi ir dažādi, «pārsvarā kritizējot izveidoto sistēmu, un ironiski, ka lielāko kritizētāju vidū ir šīs sistēmas un likuma autori».
Strode atgādināja, ka ir izskanējis arguments, kas ir ļoti specifisks un no pasaules prakses atšķirīgs, proti, pielīdzinot maksātnespējas procesa administratorus valsts amatpersonām. «Šāds uzraudzības sistēmas elements nepastāv nevienā valstī, tādēļ īpaši dīvains šķiet ārvalstu investoru vietējo padomnieku viedoklis, rosinot ieviest sistēmu, kāda nepastāv nevienā no šīm valstīm. Netop skaidrs, vai tā ir nekompetence vai apzināta maldināšana,» uzskata asociācijas vadītāja.
Kopumā Strode norādīja, ka valsts loma maksātnespējas jomā ir būtiska, - valstij ir jārūpējas gan par ekonomikas, gan arī uzņēmējdarbības vides attīstību, lai vidējā vai, ideālā gadījumā, ilgtermiņā uzņēmējiem būtu pēc iespējas skaidrāki nosacījumi biznesa plānošanai, tādējādi mazinot arī maksātnespējas riskus uzņēmējiem.
«Ar šo valstij līdz šim nav īpaši veicies, jo uzņēmējdarbības vides problēmas maksātnespējas procesā izpaužas jo spilgti - nodokļu nemaksāšana, kreditoru krāpšana, algu neizmaksāšana darbiniekiem, uzņēmuma mantas izšķērdēšana - šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt,» uzskata asociācijas priekšsēdētāja, papildinot, ka ne mazāk svarīgs valsts uzdevums ir radīt adekvātu tiesisko regulējumu, kas ļautu ātri un efektīvi noritēt maksātnespējas procesam, kā arī sarežģītības un efektivitātes ziņā sabalansētu un uzticamu maksātnespējas procesa uzraudzības sistēmu.
Strode arī pauda, ka administratori ir novērojuši to, ka kreditori nepietiekami izmanto Maksātnespējas likuma sniegtās tiesības procesa uzraudzībai. «Šis ir jautājums, kas uzņēmēju intereses pārstāvošajām organizācijām būtu jāaktualizē savu biedru vidū - uzņēmējiem būtu jāzina savas tiesības arī maksātnespējas situācijās un aktīvi tās jāizmanto,» izteicās Strode.
Strode komentēja, ka krīzes ietekmē sarukušās valsts iestāžu kapacitātes dēļ maksātnespējas procesu uzraudzība, iespējams, kļuvusi vājāka, kaut arī informācija par ikviena maksātnespējas procesa norisi, izmaksām un administratora pieņemtajiem lēmumiem ir atbildīgo valsts iestāžu rīcībā pilnā apmērā, tāpat valstij ir iespēja pārbaudīt un nepieciešamības gadījumā sodīt noteikumu pārkāpējus.
Kā ziņots, iepriekš asociācijas padomes priekšsēdētājs Ilmārs Krūms žurnālistiem norādīja, ka pašreizējais Maksātnespējas likums nerisina daudzas situācijas, kas ir «reālajā dzīvē», un tas ir vairāk tendēts uz jau «mirušiem» uzņēmumiem. Viņš toreiz norādīja, ka šie «mirušie» uzņēmumi ir tie, kas vairs neveic uzņēmējdarbību, papildinot, ka likums nav piemērots tādai situācijai, kādā ir, piemēram, maksātnespējīgais «Liepājas metalurgs».
Krūms norādīja, ka problēmas, ar kurām saskaras administratori, ir galvenokārt novēloti maksātnespējas procesi, fiktīvi kreditori, nobēdzināti aktīvi, nenodoti dokumenti un manta, izsoļu «reiderisms», nepilnīga uzraudzības sistēma, kā arī atbildīgo pārvaldes institūciju nesodāmība.
Arī Andris Daugaviņš, kas ir SIA «Rīgas nami» skandālā iesaistītā valūtas mijēja «Zeus» administrators, toreiz pauda, ka likums ir slikts, salīdzinot ar iepriekšējo likumu, un «Zeus» tam esot ļoti spilgts piemērs, jo iepriekšējā likumā administrators iesaistījās procesā jau tad, kad kāds no kreditoriem vai parādnieks iesniedza pieteikumu tiesā.
Arī viņš piekrita, ka pašreizējais regulējums vairāk ir attiecināms uz jau «mirušiem» uzņēmumiem. Daugaviņš arī papildināja, ka, piemēram, seši mēneši, kuru laikā ir paredzēts pārdot mantu, strādājošam un ražojošam uzņēmumam ir pilnīgi nepietiekami.