Šokējoši: NA līderis Raivis Dzintars - valsts noziedznieku slavinātājs

Svinēt 15. maiju var atļauties tikai bezatbildīgs populists, nopietnam politiķim tas nav piedodams. Pat paviršs vēstures zinātājs zinās, ka Kārlis Ulmanis 1934. gada 15. maijā sarīkoja valsts apvērsumu. Tas bija un paliek ārkārtīgi smags noziegums, faktiski valsts nodevība. Demokrātiski ievēlētā Saeima tika atlaista, valsts pamatlikuma - Satversmes darbība apturēta. Būtībā sagrauta 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas valsts. Te nav un nevar būt pamats diskusijai. Absolūti nekādai. Tika izdarīts valsts apvērsums - noziegums un nodevība. Apvērsuma rīkotājiem nebija nekāda tautas izdota mandāta tā rīkoties. Apgalvot, ka tas notika saskaņā ar tautas gribu un vēlmēm, ir truli meli. Tie, kuri toreiz mēģināja iebilst, tika iemesti cietumā vai atlaisti no darba. Par Ulmaņa apvērsuma patieso būtību zina ikviens, kurš ar atvērtām acīm ir lasījis Latvijas vēsturi.

15. maija svinēšana - apvainojums 18. novembra patriotiem

Tomēr vislielākais Ulmaņa noziegums ir gļēvā padošanās Padomju Savienības spiedienam. Taisnība, ka 1939. gadā uzspiestajām padomju bāzēm un sekojošajai 1940. gada okupācijai pretoties bija neiespējami - viss bija nokavēts un ielaists jau agrāk. Ulmaņa režīmam bija vismaz pieci gadi, lai iekš- un ārpolitiski sagatavotos nopietnai valsts aizsardzībai. Ja armija būtu laicīgi nostiprināta, politiski un diplomātiski neatlaidīgi vismaz mēģināts apvienot Baltijas valstu un Somijas spēkus, tad būtu bijušas vismaz kaut kādas cerības pretoties agresoram. Šobrīd ir grūti spriest - kā būtu, ja būtu. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Ulmanis piecu gadu laikā neizdarīja neko, lai kaut kā veicinātu Baltijas valstu vienotību. Tāpat armija faktiski bija neapbruņota. Artilērijas šāviņu pietika tikai divām stundām.

Veids, kā 1940. gadā notika gļēvā padošanās okupācijai, neraugoties uz ģeopolitisko situāciju, bija un paliek kauna traips Latvijas vēsturē. Par to atbildība vislielākajā mērā gulstas tieši uz Kārli Ulmani. Diktatoru, kurš nekad nav bijis likumīgs valsts prezidents. Arī tas ir nepatīkams fakts, ko ilgstoši izmantoja padomju propaganda. Tās ir vēl vienas tiešās sekas 1934. gada 15. maija apvērsumam - komunisti apgalvoja, ka esot «atbrīvojuši» Latviju no varu uzurpējuša diktatora. Nebūs īpaši pārspīlēts apgalvojums, ka Ulmaņa režīma «sasniegums» ir fakts, ka Staļins ieguva Latvijas valsti ar gandrīz pusnolaistām biksēm. Un tagad Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars nekaunas apsveikt savus atbalstītājus 15. maijā. Tas ir apvainojums visiem tiem, kuri tur svētā cieņā 1918. gada 18. novembra Latvijas ideālus.

Nacionālā apvienība bučo roku kompartijas funkcionāru brigadierim

Patiesībā par šo Dzintara savādo vēstures «izpratni» neklātos brīnīties. Nacionālajai apvienībai pēc savas ideoloģijas un būtības vajadzētu būt ļoti principiālai savās attiecības ar bijušajiem kompartijas nomenklatūras darboņiem. Tomēr NA tāda nav. Kad runa ir par bijušo komunistu funkcionāru Aivaru Lembergu, tad Dzintara antikomunisms pēkšņi izplēn un parādās kaut kādas neizprotami samiernieciskas intonācijas. Vēl trakāk - Dzintaram parādās pavisam svaigi atmiņas «izkritumi». Viņš šķiet aizmirsis, ka Lembergs pieder pie tās Latvijas politiskās elites, kas gandrīz divdesmit gadus rūpējusies par «prihvatizāciju», privātiem miljoniem, bet izglītības, demogrāfijas un citu sociālo jautājumu ziņā nevienu citu kā Latvijas tautu ir atstājuši nožēlojamā pēdējā vietā starp Baltijas valstīm. To neviens īpaši nav apšaubījis, ka Lembergs visu šo laiku bijis viens no ietekmīgākajiem Latvijas politiķiem. Kā viņš plātījās kādā glancētā žurnālā - faktiski visi valsts prezidenti iecelti ar viņa svētību.

Šaura «nacionālo buržuju» politelite nav radījusi nevienu Latvijas «skype» vai kādu citu ekonomisko veiksmes stāstu, toties pamanījusies par sviestmaizi pievākt tādus simtiem miljonu vērtus uzņēmumus kā «Latvijas kuģniecība», «Ventspils nafta» un citus. Nauda ir pazudusi ofšoros un nav ieguldīta Latvijas nācijas uzplaukumā - bērnos, izglītībā, veselības aizsardzībā, transporta un ekonomiskas infrastruktūrā. Tāpat politiskā sistēma ir bijusi tik novājināta, ka nav spējusi pasargāt valsti ne no vājprātīgiem nekustamā īpašuma spekulantiem, ne ciniskām banku mahinācijām un citām smagām problēmām. Kā rezultātā Nacionālās apvienības tik skaisti piesauktās Latvijas tautas pārstāvji masveidā bijuši spiesti glābties ekonomiskajā trimdā. Demogrāfiskā situācija un tautas izmiršana arī pēc ANO datiem ir viena no traģiskajām Eiropā. Bet Raivis Dzintars tā arī nespēj saprast, kurš tad īsti pie tā ir vainīgs. Patiešām, kurš tad bija viens no varenākajiem leļļu meistariem Latvijas politikā? Nu, protams, vienas pilsētas mērs tur nekādi nav vainojams. Viņš tikai sēdēja Ventspilī un raudāja spilvenā visus šos gadus. Un patiesi brīnījās, kā Latvijas ministru prezidents staigā apkārt ar dolāriem piestūķētu čemodāniņu laikā, kad visi pārējie valsts iedzīvotāji sen lietoja tikai latus un eiro.

Mulsinoši, tas būtu pats maigākais vārds, ar ko raksturot Nacionālās apvienības līdera gavilēšanu par 15. maija valsts noziedzniekiem un koķetēšanu ar kompartijas funkcionāru brālības «siles» miljonāriem. Tiem pašiem, kuri nav radījuši nevienu jaunu VEF vai «Laimu». Toties prihvatizējuši visu vērtīgāko, kas reiz piederēja Latvijas sabiedrībai. Nācija patiesībā visus šos gadus ir tikusi pamatīgi aplaupīta. Nebūtu vēl tik traki, ja tā būtu tikai nauda. Traģiskākais, ka lielā mērā ir nozagta arī nākotne. Neveiktās, izzagtās investīcijas un nomuļļātās reformas demogrāfijas atbalsta politikā un izglītībā ir cirtušas smagus robus nācijas nākotnei. Šajā situācijā jebkāda Nacionālās apvienības koķetēšana ar politikāņiem, kuri ir atbildīgi par to, ir vienkārši atbaidoša rīcība.