Uzminējāt. Runa ir par inscenēto piedzīvojumu parku, atpūtas industrijas konglomerātu ASV un Francijā, kas bērniem un viņu vecākiem piedāvā satraucošus piedzīvojumus un par to liek samaksāt krietnas summas.

Starp citu, pašā vakarā, kad viesnīcas istabiņā (pēc pavadītās dienas piedzīvojumu parkā) gatavosieties laisties miegā, jūs gaida pārsteigumi: tieši pie galvas būs teksts: «Samaksā un izbaudi! Nenožēlosi!» Rokas stiepiena attālumā atklājas neliela atvere monētas iemešanai. Mest vai nemest? Domājam 10 minūtes. Kas tas būs par piedzīvojumu? Šaubāmies vēl 10 minūtes un iemetam monētu atverē.

Rezultātā gulta sāk viegli šūpoties.

Kārtējais disnejlendas «izbaudāmais prieks».

Ilūzija?

Protams.

Vai bija vērts maksāt?

Protams, nē, bet mēs samaksājām, jo cerējām piedzīvot ko vairāk.

Piedzīvojumus alkstam visi, jo vēlamies izbaudīt to, kas mūsu dzīvē vēl nav bijis un noticis.

Piemēram - labu atvaļinājumu.

Pašlaik daudzi no mums plāno savu vasaras atpūtu ceļojumā. Studē piedāvājumus un mēģina ieplānot ģimenes budžetam atbilstošus braucienus vai pārgājienus ar piedzīvojumu.

Izrādās, ka arī vīriešiem - asu izjūtu avantūristiem tagad ir sava Disnejlenda ar nosaukumu Sīrija.

Tāpēc jauni, spilgtas izjūtas alkstoši vīrieši pērk šņorzābakus, aizsargkrāsas apģērbu, dārgus fotoaparātus, ložu necaurlaidīgās vestes ar uzrakstu PRESS un, izliekoties par žurnālistiem, metas iekšā frontes zonā kā piraiju pilnā strautā. Šos cilvēkus sauc par kara tūristiem, un lielākā daļa no viņiem uzdodas par žurnālistiem, lai maksimāli tuvu piekļūtu frontes zonai.

Gazas sektors vairs neskaitās. Nav skarbi un «tur neko nevar izbaudīt» - ziņo «kara tūriste» no Dānijas, kas tur bija aizbraukusi ar visiem bērniem. Tagad īstas bumbas krīt un līķi smird tieši Sīrijā. Pēc tam būs ko stāstīt mājās, katru dienu varēs ievietot satraucošas un dokumentālas bildes instragrammā un ... var gadīties, kas varēs ietaupīt naudu atpakaļceļam, jo atgriešanās notiks zārkā.

Pašlaik Eiropas medijos aktuāli ir vairāki kara tūristi no Vācijas. Viens no viņiem, ar vesternu filmai raksturīgu «vārdu» - Billijs Sikss (Billy Six) tikko iznāca no Sīrijas cietuma, kur bija pavadījis pēdējos trīs mēnešus. Puisi arestēja Sīrijas armijas karavīri īsi pirms Ziemassvētkiem, netālu no Hamasas. Valstī viņš bija iekļuvis bez vīzas (nelegāli) un pats sevi dēvēja par «brīvo žurnālistu». Viņa publikācijas bija ceļojuma piezīmes, kuras reizēm publicēja labējo ekstrēmistu interneta izdevums Junge Freiheit. Savā būtība Billijs ir ceļotājs avantūrists, sava veida «piromāns» - ar tieksmi apmeklēt īpaši bīstamas vietas uz pasaules kartes, kur valda pilsoņu karš vai dominē bruņoti konflikti. Tikai pateicoties ilgām un garām Vācijas valdības klapatām, šo puisi izdevās atbrīvot no cietuma.

Taču viņš nav vienīgais. Sīrijā pašlaik strauji palielinās rietumu «kara tūristu» skaits. Šie cilvēki negatavojas karot vienā vai otrā frontes pusē. Viņi meklē piedzīvojumus ar vai bez ieroča rokās.

Pirms mēneša nepatikšanās iekūlās vēl viens vācietis - Benjamins Meijers. Viņam bija izdevies šķērsot robežu no Turcijas puses. Apbruņojies ar video un fotokamerām, viņš bija sataisījies «ziņot no Sīrijas» un kļūt slavens. Taču ar tehniku nepietiek, lai strādātu žurnālista darbu. Vēl nepieciešama gara iepriekšēja sagatavošanās (pirms izbraukšanas), vietējais gids, tulks, valodas zināšanas, aizsargtērps, veselības apdrošināšana, sagatavoti kontakti ar kaujiniekiem (adreses, uzvārdi), saites ar pagrīdniekiem, kompetence reģionā, politikā utt.

Tā visa Benjamiņam nebija, un jau desmit minūtes vēlāk viņu ievainoja. Pēc tam garu klapatu rezultātā vāciešiem izdevās «varonīgo kara žurnālistu» nogādāt uz hospitāli Alepo un no turienes ar lidmašīnu aizvest mājās uz Vāciju.

Kurš pirmais izgudroja pasaku par «atvaļinājumu kara žurnālista lomā»? Pērnā gada beigās žurnāls Vice pievērsa uzmanību 25 gadus vecam Londonas puisim Pīteram Petelsam (Peter Patels), kurš atzinās, ka ir noguris no sava klerka darba birojā un vēlas «kaut ko savā dzīvē piedzīvot, izbaudot kara smaku». Viņš nolēma doties uz Sīriju un tur uzdoties par reportieri. Raksts tā arī saucas: «Es devos uz Sīriju, lai iemācītos kļūt par žurnālistu.»

Viņa piemēram sekoja desmitiem atdarinātāju.

Tikko par diviem «jauniem, piedzīvojumu kāriem vilkiem frontē» ziņoja Beļģijas TV. Pirms tam par to pašu informēja Japānas televīzijas ziņu izlaidums, iepazīstinot sabiedrību ar kādu japāņu šoferi, kurš bija nolēmis atbrīvoties no laulības šķiršanas depresijas ar asiem pārdzīvojumiem, pavadot savu atvaļinājumu kara plosītajā Alepo pilsētā Sīrijā.

Japānim nebija nedz piemērota apģērba, nedz valodas prasmes, nedz vietējo kontaktu, nedz aizsargvestes vai ķiveres, jo «visas tās mantas ir pasmagas un tās grūti nēsāt līdzi katru dienu» (varonis pēc tam atzinās medijiem).

Pagaidām statistika neziņo, cik no tūristiem atgriežas atpakaļ un cik ietaupa naudu atpakaļceļam, atgriežoties zārkā. Taču viens ir skaidrs - šie «tūristi» ļoti traucē un apdraud ne tikai savu, bet arī vietējo iedzīvotāju dzīvības.

Lai strādātu Sīrijā, ir nepieciešam liela pieredze mediju darbā. Šis darbs nav ekskursija, bet gan profesionāls pasākums, kas prasa ļoti ilgu iepriekšējo sagatavošanos (nodrošinot kontaktus ar vietējiem, kas ir spējīgi sniegt konstruktīvu un bezkaislīgu informāciju). Šie pseidožurnālisti uzreiz iekrīt lamatās, un mums viņi jāpestī ārā, kas nemaz nav viegls darbs, - sūdzas Peter Bouckaert, Human Right Watch pārstāvis Sīrijā.

Situācija Sīrijā pašlaik ir ļoti smaga. Tāpēc glābt šos «kara tūristus» kļūst aizvien neiespējamāk. Ja es palīdzēšu šādam gaišmatainam, zilacainam tūristam, tad mani komandieri to uzskatīs par noziegumu un valsts nodevību. Mani tautieši ir neskaitāmas reizes palīdzējuši šiem stulbeņiem, bet paši par to iekūlušies klapatās, kara tribunālos un cietumos. Te ir reāls karš! Nav videospēle!» - sūdzas Basems Albagdadī, sīriešu ziņu portāla žurnālists un kaujinieks.

Kāpēc «kara tūristi» uzdodas par kara žurnālistiem? Acīmredzot sabiedrībā pastāv ilūzija, ka mediju pārstāvji «visur tiek ielaisti» un ka kara apstākļos žurnālists un kameras operators piedzīvo īpašas, asas izjūtas. Protams, reālais ārzemju korespondenta un kara žurnālista darbs nepavisam nav tāds, kādu iztēlojas romantisku stāstu lasītāji un asu izjūtu kolekcionāri. Tā ir misija, kas pieprasa ļoti lielu kompetenci starptautiskajā politikā, zināšanas par valsti, kurā atrodies. Ikviens kara komandējums pieprasa ilgu, nogurdinošu iepriekšēju kontaktu sagatavošanu, valodas prasmi, tulka-gida iesaistīšanu, drošības pasākumu garantijas.

Profesionāls kara žurnālists nekad nebrauc pēc intervijām uz valstīm, kur iebraukšana iespējama tikai 30 bruņotu vīru aizsardzībā (Somālija, Sudāna, Eritreja utt.) un tāpēc intervijas var būt tikai ar oficiālajām varas personām, kas nav mediju uzmanības vērtas. Žurnālistam ir jāiekļaujas vietējā sabiedrībā, jābūt neuzkrītošam, maksimāli netraucējošam, lai rezultātā mājās atvestu saturīgu dokumentālo materiālu.

Protams, šodien mediju darba profesionālisms pamazām kļūst par atavismu, jo katras interneta mājas lapas autors jūtas kā žurnālists un uzvedas kā mediju dīva, lai gan nav pat izlasījis ne vienu vienīgu grāmatu par šo profesiju. Mediju darba profesionāļus pamazām nomaina «tūristi», un tas ir rentabli mediju izdevējiem. Kvalitātes erozija ir sākusies visā frontē, ne tikai kara žurnālistikas jomā. Viens no nozīmīgākajiem ASV žurnālistikas kvalitātes pētījumiem State of the News Media (Pew Research Centre) Vašingtonā šogad atkal konstatē dramatisku kvalitātes kritumu medijos, uzsverot, ka ziņu žurnālistikā nepietiek kompetentu līdzstrādnieku pētniecībai un «rakšanai», jo profesionāļu skaits redakcijās ir samazinājies par 30% (kopš 1989.g.). Tāpēc mediji spēj ziņot tikai par sportu, satiksmi un informēt par laika prognozi. Saīsinātā formātā. Turpretī politisko un komerciālo kampaņu veidotāji (PR) ir atvēzējušies un izvēršas daudz apjomīgāk nekā agrāk. «Ziņas manipulē piegādātājs, un tāpēc publikai ir aizvien grūtāk atšķirt stratēģiski «iestādītās PR ziņas» no reāliem notikumiem» (Pew Research Centre).

Taču lai paliek žurnālistu un mediju problēmas.

Uz «kara tūristiem» var paraudzīties arī no citas puses.

No biznesa viedokļa.

Ko no viņiem varam iegūt mēs? Tēmu anekdotēm? Ne tikai. Arī naudu.

Ja reiz pasaulē ir tik daudz kaislīgu «kara tūristu», tad kāpēc mēs viņiem nepiedāvājam aizraujošus kara piedzīvojumus nesenajā vēsturē, kaut vai tepat vecajos PSRS laika militāros objektos Latvijā? Pie mums, protams, nenotiek karadarbība (taču «vietas ar piedzīvojumiem» netrūkst).

Es varētu tagad ciniski (britu humora līmenī) konstatēt, ka gaidāmie 9. maija notikumi pie Pārdaugavas pieminekļa Rīgā arī varētu būt kara tūristu cienīga frontes apmeklējuma zona, «uz ko būs iespaidīgi paskatīties». Kamēr mūsu valdība un valsts drošības pinkertoni netiek galā ar 16. marta un 9. maija pasākumiem ar krīzes PR ieročiem (tā kā to spēja igauņi ar savu «Aļošu»), tikmēr pastāv iespēja piedāvāt šo publisko plūkšanos ārzemniekiem kā izrādi bez prognozējamām beigām. Klientu netrūkst jau tagad.

Bradātājiem, urbānajiem ceļotājiem un digeriem Latvijā jau sen piedāvā «izjust piedzīvojumus» ēkās, kas pēc padomju impērijas sabrukuma joprojām ir mūsu rīcībā. Tās ir būves vairākos stāvos zem zemes, ballistisko un zenītraķešu palaišanas šahtas un lidlauki asu izjūtu cienītājiem. Tur būšot «azarts, emocijas un adrenalīns» (no piedāvājuma «vīriešu dienā» apmeklēt kodolraķešu bāzi Zeltiņos, pie Alūksnes). Taču mums vēl ir arī viens no «septiņiem pamestajiem PSRS brīnumiem» raķešu komplekss «Dvina» pie Ķekavas un citi ekstremālā tūrisma zelta maršruti: Bārtā, Vaiņodē, Tērvetē, Zvārdē, Elejā, Rudbāržos Ziemupē un citur.

Sliktā stāvoklī? Rokam ārā!

«Ship to Gaza» vietā varam steigšus piedāvāt komerciāli pārdomātu - «Ship to Vaiņode?». Tur pēc bāzes apskates tūristi vietējā 4 zvaigznīšu viesnīcā pirms gulētiešanas varēs 10 minūtes domāt - mest vai nemest monētas neskaitāmajās atverēs, kas piedāvās: «Samaksā un izbaudi! Nenožēlosi!»

Vai to vēl var izdarīt - noorganizēt Latvijā šausmīgas pasakas = kara disnejlendu pieaugušiem puikām? Varbūt Latvija ir konfliktu tūrisma Disnejlenda?

Kā jums šķiet?