Kāpēc «kara tūristi» uzdodas par kara žurnālistiem? Acīmredzot sabiedrībā pastāv ilūzija, ka mediju pārstāvji «visur tiek ielaisti» un ka kara apstākļos žurnālists un kameras operators piedzīvo īpašas, asas izjūtas. Protams, reālais ārzemju korespondenta un kara žurnālista darbs nepavisam nav tāds, kādu iztēlojas romantisku stāstu lasītāji un asu izjūtu kolekcionāri. Tā ir misija, kas pieprasa ļoti lielu kompetenci starptautiskajā politikā, zināšanas par valsti, kurā atrodies. Ikviens kara komandējums pieprasa ilgu, nogurdinošu iepriekšēju kontaktu sagatavošanu, valodas prasmi, tulka-gida iesaistīšanu, drošības pasākumu garantijas.
Profesionāls kara žurnālists nekad nebrauc pēc intervijām uz valstīm, kur iebraukšana iespējama tikai 30 bruņotu vīru aizsardzībā (Somālija, Sudāna, Eritreja utt.) un tāpēc intervijas var būt tikai ar oficiālajām varas personām, kas nav mediju uzmanības vērtas. Žurnālistam ir jāiekļaujas vietējā sabiedrībā, jābūt neuzkrītošam, maksimāli netraucējošam, lai rezultātā mājās atvestu saturīgu dokumentālo materiālu.
Protams, šodien mediju darba profesionālisms pamazām kļūst par atavismu, jo katras interneta mājas lapas autors jūtas kā žurnālists un uzvedas kā mediju dīva, lai gan nav pat izlasījis ne vienu vienīgu grāmatu par šo profesiju. Mediju darba profesionāļus pamazām nomaina «tūristi», un tas ir rentabli mediju izdevējiem. Kvalitātes erozija ir sākusies visā frontē, ne tikai kara žurnālistikas jomā. Viens no nozīmīgākajiem ASV žurnālistikas kvalitātes pētījumiem State of the News Media (Pew Research Centre) Vašingtonā šogad atkal konstatē dramatisku kvalitātes kritumu medijos, uzsverot, ka ziņu žurnālistikā nepietiek kompetentu līdzstrādnieku pētniecībai un «rakšanai», jo profesionāļu skaits redakcijās ir samazinājies par 30% (kopš 1989.g.). Tāpēc mediji spēj ziņot tikai par sportu, satiksmi un informēt par laika prognozi. Saīsinātā formātā. Turpretī politisko un komerciālo kampaņu veidotāji (PR) ir atvēzējušies un izvēršas daudz apjomīgāk nekā agrāk. «Ziņas manipulē piegādātājs, un tāpēc publikai ir aizvien grūtāk atšķirt stratēģiski «iestādītās PR ziņas» no reāliem notikumiem» (Pew Research Centre).
Taču lai paliek žurnālistu un mediju problēmas.
Uz «kara tūristiem» var paraudzīties arī no citas puses.
Ko no viņiem varam iegūt mēs? Tēmu anekdotēm? Ne tikai. Arī naudu.
Ja reiz pasaulē ir tik daudz kaislīgu «kara tūristu», tad kāpēc mēs viņiem nepiedāvājam aizraujošus kara piedzīvojumus nesenajā vēsturē, kaut vai tepat vecajos PSRS laika militāros objektos Latvijā? Pie mums, protams, nenotiek karadarbība (taču «vietas ar piedzīvojumiem» netrūkst).
Es varētu tagad ciniski (britu humora līmenī) konstatēt, ka gaidāmie 9. maija notikumi pie Pārdaugavas pieminekļa Rīgā arī varētu būt kara tūristu cienīga frontes apmeklējuma zona, «uz ko būs iespaidīgi paskatīties». Kamēr mūsu valdība un valsts drošības pinkertoni netiek galā ar 16. marta un 9. maija pasākumiem ar krīzes PR ieročiem (tā kā to spēja igauņi ar savu «Aļošu»), tikmēr pastāv iespēja piedāvāt šo publisko plūkšanos ārzemniekiem kā izrādi bez prognozējamām beigām. Klientu netrūkst jau tagad.
Bradātājiem, urbānajiem ceļotājiem un digeriem Latvijā jau sen piedāvā «izjust piedzīvojumus» ēkās, kas pēc padomju impērijas sabrukuma joprojām ir mūsu rīcībā. Tās ir būves vairākos stāvos zem zemes, ballistisko un zenītraķešu palaišanas šahtas un lidlauki asu izjūtu cienītājiem. Tur būšot «azarts, emocijas un adrenalīns» (no piedāvājuma «vīriešu dienā» apmeklēt kodolraķešu bāzi Zeltiņos, pie Alūksnes). Taču mums vēl ir arī viens no «septiņiem pamestajiem PSRS brīnumiem» raķešu komplekss «Dvina» pie Ķekavas un citi ekstremālā tūrisma zelta maršruti: Bārtā, Vaiņodē, Tērvetē, Zvārdē, Elejā, Rudbāržos Ziemupē un citur.
Sliktā stāvoklī? Rokam ārā!
«Ship to Gaza» vietā varam steigšus piedāvāt komerciāli pārdomātu - «Ship to Vaiņode?». Tur pēc bāzes apskates tūristi vietējā 4 zvaigznīšu viesnīcā pirms gulētiešanas varēs 10 minūtes domāt - mest vai nemest monētas neskaitāmajās atverēs, kas piedāvās: «Samaksā un izbaudi! Nenožēlosi!»
Vai to vēl var izdarīt - noorganizēt Latvijā šausmīgas pasakas = kara disnejlendu pieaugušiem puikām? Varbūt Latvija ir konfliktu tūrisma Disnejlenda?