P, 28.11.2022.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Gultā ar Nilu Ušakovu

Gultā ar Nilu Ušakovu
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 13

Mēstuļu no Nila Ušakova portālā Delfi septembrī bija daudz. Vēl biežāk turpat bija lasāmas «nejaušu» aculiecinieku infoziņas par Rīgas mēra aktivitātēm. Tik uzkrītoši bieža vienas politiskās partijas līdera gozēšanās nepaslīd garām pat paviršam Delfu lasītājam. Ja šādas infoziņas netiek marķētas kā reklāma, labuma guvēji acīmredzot tiek slēpti.

Medija darbdienas filosofija

Līdz šim Delfi ir konsekventi ieturējuši politiski neitrālu ziņu un viedokļu sadalījumu, reklāmrakstiem atvēlot noteiktu vietu. Tādēļ ļoti pamanāmas ir sešas infoziņas par Rīgas mēra ikdienu, publicētas septembra pirmajās divās nedēļās sadaļā «Aculiecinieks». Salīdzinājumam, 2012.gada pirmajos astoņos mēnešos Nils Ušakovs aculieciniekiem šķitis interesants ... arī sešas reizes.

Delfi ir iemantojis neatkarīga medija reputāciju un lasītāju uzticību, citiem vārdiem, redakcijā strādā profesionāli žurnālisti. Viņi paši izlemj, kas lasītājiem ir vērtīgs, un paši uzņemas atbildību par savu izvēli. Līdz šim arī man tā šķita, bet tagad esmu nedaudz apjucis: ar varu neviens nespiež, kādēl brīvprātīgi reklamēt viena atsevišķa politiskā spēka līderi?

Ja tā nav redakcionāla izvēle (piem., simpātiju izrādīšana kādam politiskajam spēkam) un tā nav satura kļūda (piem., nerediģēts copy/paste no preses relīzēm), tad kas vēl?

Slēpta reklāma

Tas ir pakalpojums, par kuru pasūtītājs maksā naudā, graudā vai dažreiz izmantojot citus viltīgākus paņēmienus, tomēr publiski tā netiek marķēta kā reklāma.

A. Slēpta produktu reklāma.

B. Slēpta politiskā reklāma.

Divu varoņu dialogs kādā TV seriālā: «Čau, iedosi telefonu? (..) Še, es tieši vakar atjaunoju Okarti pa lēto, dabūju 100 minūtes par brīvu... Forši, man vajag piezvanīt mammai, pateikšu, ka esmu tikusi universitātē!»

Šāda veida slēpto reklāmu sauc par «produktu izvietošanu» (product placement). Holivudas filmās tā ir sena un izplatīta prakse. Tagad arī Eiropas televīzijās šis slēptās reklāmas paveids sāk iekarot popularitāti, jo tiek «organiski» integrēts, nepārtraucot pārraidi ar reklāmas pauzēm.

Problēma ar reklāmām rodas tad, ja skatītājam/lasītājam tā nav acīmredzama, respektīvi, nav skaidri spēles noteikumi. Latvijā šāda «produktu izvietošanas» reklāma pagaidām nav tik ikdienišķa parādība, tādēļ nešķiet tik akūta problēma.

Vēl nesen Lielbritānijā «Product placement» reklāma televīzijās bija aizliegta. Kopš 2011.gada februāra OFCOM (Latvijā analogs ir NEPLP) to atļauj ar piebildi, ka TV ekrāna stūrī jāparādās burtam «P» katru reizi, ja pārraidē iekļauta neafišēta, bet apmaksāta produkta/zīmola reklāma.

Slēptās reklāmas «atmaskošanai» ir daudzi skaļi pretinieki, it sevišķi no reklāmdevēju puses. Britu mediju regulatoram pārmet, ka šie iedzīvotājus uzskata par muļķiem, jo briti ar senām demokrātijas tradīcijām nav tik neaptēsti, lai nespētu pamanīt «slēpto» reklāmu.

Neesmu vienīgais, kas sevi pieskaita neaptēstajiem, jo «produktu izvietošanu» pamanu vien tad, ja zinu zīmolus. Ja zīmols man ir svešs, tas paslīd garām. Jautāsiet - tas taču ir labi, jo nezināšana atbrīvo no raizēm?

Un tagad iztēlojieties analoģisku situāciju – slēpta politiskā reklāma mani «nokodē», bet pēc vēlēšanām pamostos ar rūgtumu sirdī par «ne tam» uzdāvināto atbalstu. Protams, tā bija mana izvēle. Vai tomēr daļa atbildības ir jāuzņemas arī medijiem, rādot tikai selektīvus politiķus ziņās, raidījumos, šovos; atspoguļojot laikrakstos; interneta ziņu portālos bieži lasot par atsevišķiem politiķiem elektromobiļos, dzīvnieku patversmēs, apskatot bedres uz Brīvības ielas vai rušinoties smilšu kalnā pie Vanšu tilta?

Izvēle nav brīvība, tas ir pienākums

Parādnieks klusē, kad viņam piederošajā bērnudārzā mazajiem izrāda ieročus, bet skaļi bļaustās par demogrāfijas uzlabošanu; nesavaldīgais prezidents Andris Bērziņš sola pa muti žurnālistiem sava dēla klātbūtnē; deputāts Kabanovs ierodas darbā Saeimā piedzēries; Vienotības Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis pērk auto Lietuvā, lai nebūtu jāmaksā nodokļi dzimtenē, utt, utt..

Kas ir šie cilvēki? Vai viņu viedoklis par sabiedrībai svarīgām un aktuālām tēmām ir uzticams?

Viņus ievēlējām godīgās un atklātās vēlēšanās, arī amati visiem atbildīgi. Ja amats un pieredze būtu vienīgais kritērijs tiesībām izteikties, tad arī Jurģis Liepnieks ir eksperts, Aivars Lembergs ir Ventspils mērs, bet Nils Ušakovs nekad nemelo.

Protams, tiesības paust savu viedokli ir visiem, bet ne visi viedokļi ir vienlīdz vērtīgi

Delfu «Aculieciniekā» publiskotie reklāmraksti ir nepareizs signāls arī politiķiem, jo partiju darboņi meklēs un arī atradīs veidus, kā piezagties vēlētājiem, izmantojot slēptu reklāmu iespējas. Tādēļ viņi var krist un nešaubīgi arī kritīs kārdinājumā ietekmēt mediju saturu. Arī par maksu.

Arī mediju biznesā ļoti svarīga ir nauda. Bet vēl svarīgāk par naudu ir veids, KĀ tā tiek nopelnīta.
Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu