Par inflāciju – ar visu nopietnību (12)

V. Krustiņš: – Pie kādas politiskās frontes tagad, Kehra kungs, piederat?

O. Kehris: – Man jāapbēdina – ne pie vienas. "Latvijas ceļa" dibinātājs esmu bijis un partiju pametis neesmu, bet necik aktīvi tur nedarbojos – vismaz trīs gadus.

– Pirms vēlēšanām partijas kļuvušas ļoti jūtīgas – ekonomika nu esot galvenais. Sakiet kā ekonomikas profesionālis – tās tiešām novērtējušas ekonomikas nozīmi vai tie ir lozungi vien? Sagatavots Nacionālās attīstības plāns. Vai esat tanī līdzautors?

– Nē, bet ekonomistu apvienībā esam apsprieduši, ka plāns ir tā vērts, lai to kritizētu. Bet kritikas ir daudz.

– Tiek uzsvērts, ka šis plāns esot liels sasniegums jau tāpēc vien, ka 50 lappušu garš. Ko par to teiksiet?

– Ekonomistu apvienībā esam izlēmuši vērtēt partiju ekonomiskās domas, uzrakstītās vai vēl uzrakstāmās programmas un arī paši saasinām uzmanību uz problēmām. Skaidrs, ka viena no jutīgākajām ir inflācija, būtībā algu, pirktspējas nepārtrauktā samazināšanās.

Attīstības plānā inflācija minēta vienā vietā. Es nesaku, ka par to jārunā viscaur. Zināmā mērā nacionālais plāns noteic, kā apgūt Eiropas naudu, ir labi, ka tur formulēti mērķi, "zīmēts", kā mums jāizskatās, atgādināts Satversmē paustais, ka valdībām jārūpējas par cilvēkiem, pareģots, cik veselīgi, pārtikuši, ilgtspējīgi mēs būsim. Šajā sadaļā viss būtu pietiekami moderni un pareizi. Man šķiet, kritiku pelna tas, ka nav parādīta motivācija, kā mēs uz gaišo nākotni aiziesim. Uzsvērts, ka būšot kāds, acīmredzot valdības un Saeimas politiķi, kas turp visus aizvedīs. Šis pieņēmums pats par sevi ir aplams. Cilvēkiem būtu jāsaka taisnība vai, ja grib, jāiesit galvā ar veseri, ka pašiem visu nāksies izdarīt un sasniegt. No valdības turpretī mēs šopašubrīd varētu sagaidīt risinājumus inflācijas samazināšanai. Ko par to dzirdam? Samazināt PVN pārtikai un pazemināt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Ikviens nakts vidū pamodināts ekonomists, arī es, uz jautājumu – vai tu par augstiem vai zemiem nodokļiem? – atbildēs: cik iespējams, zemiem. Savukārt pat ekonomikas students zinās atgādināt pirmās divas lietas, kas jādara, inflācijas draudam uznākot, – tā ir nodokļu palielināšana un valsts tēriņu samazināšana. Valdības piedāvājumā samazināt nodokļus es, protams, saskatu labas un pareizas lietas, bet pilnīgi nepareizā laikā. Tās stimulēs patēriņu un tā jau notiek, ka pērk produktus, pērk auto un pērk mājas. Itin kā vajadzīgi, bet, ja runājam par nacionālā plāna mērķa īstenošanu, tad es atlaistu nodokļus līdz nullei visiem iedzīvotāju ieguldījumiem savā, savu bērnu vai vecāku un varbūt pat kaimiņu izglītošanā. Ja tu maksā, lai iemācītos papildu valodu, apgūsti datormācību vai jaunu programmu, tad cel pats savu konkurences spēju un gada, divu vai triju gadu laikā iekļūsti pavisam citā pakāpē – arī kā darba ņēmējs.

E. Līcītis: – Valdība sakās speram soļus inflācijas apkarošanā un teorētiski tai būtiski jākrītas jau nākamgad, jo 2008. gadā saskaņā ar plānu, no kura neatkāpjamies, Latvijā ieviesīs eiro. Lai tā izdarītu, inflācija nemaz nedrīkst pārsniegt pāris procentus.

– Kas man tiešām sāp, un it īpaši tais jomās, kurās es kaut ko saprotu, – ka mēs kā valsts neizskatāmies nopietni. Visi eksperti ir vienisprātis – eiro nav iespējams ieviest 2008. gadā un inflāciju nav iespējams tik strauji nodzīt bez ārkārtēju pasākumu veikšanas. Var runāt par kādas komitejas iedibināšanu ar pilnvarām un pārkārtojumu iespējām ar Valsts prezidenti priekšgalā, ar centrālās bankas prezidentu, finanšu ministru sastāvā…

V. Krustiņš: – … atkal visi sēdēs, runās.

E. Līcītis: – Citas valdības mēdz komentēt un izskaidrot savus lēmumus. Polija ieviesīšot eiro, cik iespējams vēlu, jo tas viennozīmīgi ved uz cenu celšanos, un daudzviet Eiropā tā tiešām notika. Mūsu valdībai, kā izskatās, nekas lāgā nav cilvēkiem sakāms, nav par viņiem jāgādā.

– Beidzamie dati kārtējoreiz apliecina, ka mums ir augstākais inflācijas līmenis ES – 7,6%. Tāpēc man liekas svarīgāk papriekš runāt par inflācijas samazināšanu, bet tikai pēc tam, kā un kad ieviest eiro. Ar šiem 7 – 8 procentiem mēs esam visai unikāli, kad pēc būtības tā nevajadzētu būt. Lietuvā šis skaitlis svārstās ap 3%, Igaunijā ap 4%, bet Polijā "piezemējies" 0,9% robežās. Līdz ar to Latvijā sāk attīstīties algu – cenu spirāle, no kā vairāk cieš tas, kas saņem aldziņu. Parādās divas nopietnas problēmas. Pirmā – nauda sāk zaudēt savu vērtības uzkrāšanas funkciju. Šādā situācijā cilvēki, pēc teorijas, naudu iegulda vai nu nekustamajos īpašumos, vai zeltā. Latvijas gadījumā pērk nekustamo īpašumu un ne tikai, lai uzlabotu dzīves apstākļus, bet arī, lai "nodrošinātu" savu naudiņu. Taču tas, turpinoties procesiem, var kļūt bīstami, var radīt finanšu burbuli ar visām no tā izrietošām problēmām finanšu un banku sistēmai. Negribu neko piesaukt, tikai brīdināt. Otrkārt, cenu – algu spirālei iegriežoties, problēmas vienā sektorā radīsies agrāk, citā vēlāk, bet vienalga mēs kļūstam mazāk konkurētspējīgi. Un šīs lietas, ieejot 7 – 8% pastāvīgā ciklā, vairs nevar apturēt ar burvja nūjiņu. Tāpēc Latvijas situācijā ir jābremzē arī ekonomikas ikgadējais pieaugums pāri 10 procentiem. Labāk turamies 7 procentu robežās, toties pieaugums būs ilgākā laikā. Uzņemtajā ātrumā preču piedāvājums neiet līdzi pieprasījumam. Arī tāpēc cenas ceļas. Gan es, gan citi ekonomisti šaubās, vai priekšvēlēšanu gadā valdība spējīga uz citu rīcību.

– Kāpēc gan mēs esam, kā jūs teicām, "unikāli" Austrumeiropā ar savu milzu inflāciju? Vai tā ir valdības nespēja rīkoties?

– Mūsu piedāvājums ir dibināt inflācijas apkarošanas komiteju. Ja jau ir laba sadarbība starp Finanšu un Ekonomikas ministrijām, starp Centrālo banku un regulatoru un viņi visi darbojas kopējā plāna ietvaros, kā tas notiek daudzās valstīs, tad nekādi ārkārtas mēri nav nepieciešami. Bet mums diemžēl notiek politiskā sacensība. Viens ministrs grib samazināt PVN, otrs piedāvā pavisam ko citu pretī. Inflācijas apkarošanas instrumenti ir vispārzināmi, un ir nepieciešams spert mazus soļus pareizā virzienā. Ļoti straujas kustības radīs satricinājumu. Kas nosaka šīs lietas Amerikā vai Eiropā? Ir tāda ASV Federālo rezervju sistēma. Eiropā ir Eiropas Centrālā banka. Latvijas Bankai nav šādu instrumentu, līdz ar to mums jālieto citi instrumenti, kas ir valdības rokās. Tā sakās meklējam risinājumus, bet acīmredzot izpratne vadošajās ministrijās ir vai nu vāja, vai balstās uz vēlēšanos uzturēt minēto politisko sacensību. Tad, manuprāt, tas nav valstiski.

V. Krustiņš: – Labi, nodibinās jūsu ieteikto komisiju. Kuri cilvēki partijās ir tie, ar kuriem vispār ekonomistiem runāt? Tautas partijā zinām Edmundu Krastiņu, vēl Šķēli – nu, un kas vēl?

– Tur tā lieta, ka nevienai partijai nav vairākuma. Jūsu piesaukto Andri Šķēli reiz jau sauca par glābēju, kad politiķi drīz pēc bankas "Baltija" sabrukuma nevarēja vienoties, kam stāties priekšgalā, kad bija iebalsoti tādi budžeta tēriņi, kurus nevarēja segt. Toreiz viņam izdevās iegalvot un pasniegt bezdeficīta budžetu kā vērtību. Valstī gluži kā ģimenē finanšu lietām jābūt kārtībā, ja negribi būt atkarīgs no visiem citiem un izskatīties nenopietns. Politiķiem būtu gudri mēģināt pirms vēlēšanām skaidrot, ka nevar dzīvot ekonomiskā pieauguma eiforijā. Man gan teikuši ko citu – mēs nevaram citādi dzīvot, proti, ja budžetā ir pārpalikums, tas noteikti jānotērē. Valdībai ekonomiskā loģika saka priekšā to netērēt, bet iekrāt nebaltai dienai.

– Vai, vai, Kehra kungs. No kā mums gaidīt noteiktību, uz ko paļauties?

– Paļauties uz sevi. Kādam vajadzētu sasēdināt politiķus pie ekonomisko jautājumu apaļā galda. Viņiem pilnīgi pietiek citu jomu, kurās kauties un konkurēt.

E. Līcītis: – Tā kā esat gudrs saimniekošanā un ir vēlēšanu gads, kad politiķi sakās – mēs brauksim uz reģioniem, ieiesim katrā tautas namā, vai pie katra cilvēka. Pasakiet, lūdzu, priekšā, kādus apsolījumus vēlētāji lai paprasa no partiju vīriem. Tā pirmā prasība laikam būtu – lai parāda, vai ir inflācijas apkarošanas programma?

– Jā, tas jājautā – ko darīsim ar inflāciju? Arī – ko darīsim enerģētikas jomā, ko apdraud deficīts? Vēl viena "ierūsējusi" lieta: kā beigsies vai, pareizāk, kā un kad sāksies teritoriālā reforma? Tur taču nekas nav izveidots. Mums beidzot nepieciešamas spējīgas, pašpietiekamas pašvaldības. Bet tad gan atkal – kā tu, politiķis, priekšvēlēšanās stāstīsi pagastvecim, ka viņam laiks "samazināties" un tīties. Viņš taču visus vietējos kūdīs balsot pret. Bet šī reforma ir darba kārtībā no vēlēšanām līdz vēlēšanām gadus divpadsmit. Varbūt tad teikt – nu, nerisināsim neko, lai paliek, kā ir. Arī tam vajag drosmi tā runāt. Šeit viss kopā saskanēja gan TP, gan "JL". Abi saprata un pēdējā periodā teica – vajag reformēt, bet vienalga nekas nekust. Protams, pēc lietas būtības reformu vajag, bet kā liekas lauku cilvēkam pašam? Vai viņš to atbalsta? Katrā ziņā tas ir svarīgs, uzdodams jautājums. Vēlētājiem patiešām vajadzētu būt apdomīgiem. Labi, jūs tincināsiet, kad tiks noasfaltēts šitais ceļš un kad uzbūvēts šitais. Jūs prasīsiet lielākas algas un pensijas, bet ko tas līdzēs, ja pretī aizvien augstākas cenas. Drīzāk lai noskaidro, ko partijas iecerējušas, lai palīdzētu, lai piedāvātu iespējas katram pašam kļūt gudrākam, spējīgākam, vērtākam. Ja kāds uzskata, ka viņš jau ir visgudrākais, tikai apkārt viss ir slikti, tad…

V. Krustiņš: – Kehra kungs, vai tomēr bija labi, ka "Latvijas ceļš" aizgāja kopā ar Pirmo partiju?

– Skaidrs, ka tās ir aprēķina laulības, kas slēgtas pirms vēlēšanām. Katrs laikam jutās bailīgs vienatnē, un "LC" no savas puses dod politiķus ar pieredzi, ko pasniegt sabiedrībai, bet Pirmajai partijai ir vairāk enerģijas. Tā centīsies ietikt Saeimā, bet es gan klausos, kā dažs stāsta – mēs jau neesam apvienojušies, tikai kādu gabaliņu kopā ejam, skatīsimies, kā būs. Var būt, ka izdodas, bet par ieguvumiem man ir šaubas. Katrai partijai bija savi bāzes vēlētāji. Man ir draugi, kas arvien atbalstījuši "LC", pēc apvienošanās man teikuši – zini, esmu visus gadus balstījis "ceļu", lai kā tam gājis, bet tagad gan vairs ne. Viņiem nav pieņemama tā pretējā puse. Tāpat man ir paziņas, kuri augstu vērtējuši Pirmās partijas izvirzītās kristīgās vērtības, bet viņiem galīgi nepieņemams "LC" liberālisms. Arī viņi šaubās, vai balsot par mācītāju partiju, jo tur būs arī "LC" vīri sarakstā. Visdrīzāk, ka liels pulks tad labāk novēlēs par kādiem trešajiem. Nevar piekrist, ka "LC" un Pirmajai partijai ir līdzīgas ekonomiskās programmas. Ja vieniem ir "pedāli grīdā!", otriem, "ceļam", tradicionāli tā bijusi daudz izsvērtāka, ar uzsvaru uz makroekonomikas stabilitāti, uz to cilvēku, kas pats dara, nevis gaida, ka valsts izdarīs viņa vietā.

– Daži "Latvijas ceļa" cilvēki ir tuvinājušies "Parex bankai".

– Nezinu. Nav problēma, kur tu strādā un ar ko tev ir attiecības. "LC" norieta laikā par lielāko problēmu izvērtās tas, ka attiecības partijas iekšienē kļuva vājākas par attiecībām uz ārpusi. Es neko nesaku, ja kādam ir labākas attiecības nekā otram ar Ventspili, Tautas partiju vai bankām, – nekā ļauna tur nav. Bet, ja saites partijā vairs nav tik stingras kā tās saites, kas ārpusē, tad gan nav labi.