Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latviešu augļkopji vēlas darīt vīnu un dzīt kandžu ne tikai savām vajadzībām, bet arī brīvajam tirgum. Pašreizējā likumdošana to liedz, tāpēc viņi jau pirms gada sāka izstrādāt valsts noteikumu grozījumus, lai patērētājs varētu izvēlēties ne tikai lielo alkohola ražotāju brūvējumus.
Lai pagatavotu kalvadosu, ābolu vīns ir jāiztur vienu gadu, pēc tam tas jādestilē un mucās jāiztur piecus gadus. Tādējādi pirmšķirīgu kalvadosu Latvijas ābolu audzētājs var iegūt ātrākais tikai pēc sešiem gadiem. Bet, lai viņš to varētu sākt darīt, ir jāpieņem attiecīgi likumi. Tagad tas ir aizliegts.
Valstī stipros alkoholiskos dzērienus var ražot tikai lieluzņēmumi, bet ne lauksaimnieki. Arī vīnus brūvēt viņi praktiski nevar, jo, lai uzsāktu šo rūpalu, ir nepieciešami prāvi naudas uzkrājumi jeb tā sauktais garantijas nodrošinājums — 10 000 latu. Daudzās Eiropas valstīs, tostarp arī Lietuvā, pašbrūvētā ražošana ir atļauta. Tas ir papildrūpals zemniekiem. Viņi savu produkciju var iztirgot gan saviem viesiem, gan mazās bodītēs.
Kāpēc Latvijas zemnieki nevarētu mazos kvantumos ražoto pīlādžu vīnu piedāvāt ceļmalas krogos vai lauku viesu mājās? Augļkopji ierosinājuši izstrādāt likuma grozījumus, kas to atļautu darīt zemniekiem.
Nedēļa sarunājās ar galveno "kandžas advokāti" — Latvijas Augļkopju asociācijas prezidenti un Lauksaimniecības organizācijas sadarbības padomes Dārzkopības sekcijas vadītāja vietnieci Māru Rudzāti.
Padomju laikā alkohola ražošana nebija tikai lieluzņēmumu monopols. Vīnu taisīja arī kolhozi un padomju saimniecības, tagad tās varētu būt zemnieku saimniecības un kooperatīvi. Jūs iestājaties par šāda rūpala atdzimšanu. Vai jums ir daudz piekritēju, un kāpēc?
Nosaukt konkrētu cilvēku skaitu, kas jau būtu gatavi ar pilnu jaudu ķerties klāt šai lietai, nevaru. Tomēr interese par to ir, tas varētu būt augļkopības nozares papildu rūpals. Pabraukājot pa Vāciju, Poliju un Skandināvijas valstīm, redzam, ka viņiem šī lieta ir izplatīta. Tur zemnieki šādā veidā pārstrādā ražošanas pārpalikumus un gūst ienākumus.
Piemēram, no ābolu lauka iegūst tā sauktos desertābolus, bet 25—30% ražas paliek pāri. Ir arī dārzi, kur audzē tikai sulas ābolus. Mūsu rūpniecība ir tā attīstījusies vai neattīstījusies, ka tā maksā tikai trīs santīmus par kilogramu. Parēķinot izdevumus un ieņēmumus, izrādās, ka īsti pat nav jēgas nolasīt ābolu lauku. Toties, ja pats ābolu ražotājs tos arī pārstrādātu, varētu gūt ienākumus. Līdzīgi ir ar upenēm. Tirgū ir krities pieprasījums pēc šīm ogām, bet diezgan pieprasīts ir upeņu vīns. Tāpat vīnu var taisīt arī no smiltsērkšķiem. Šī problēma aktuāla ir arī biškopjiem. Iegūstot medu, rodas pārpalikumi, kurus vispār nav kur likt — vai nu jāmet ārā, vai arī jāpārraudzē vīnā.
Lielāku daudzumu ābolu sulas uzreiz izdzert nav nemaz tik viegli, tāpēc no pārpalikušās varētu ražot vīnu. Ja arī tas ir pietiekami saražots un iestāvas, to var pārdzīt destilātā un iegūt kalvadosu, kas skaitās ekskluzīvs dzēriens. Savukārt, lai iegūtu šo dzērienu, izdzītais destilāts ir jāpilda mucās un jāiztur piecus gadus.
Tieši tāpēc vienlaikus ar mūsu ierosinātajām likuma izmaiņām, kas attiecas uz vīna būšanām, mēs gribam tajās iestrādāt arī refitikāta (vienkāršā valodā runājot — kandžas dzīšanas) iespēju.
Atļaujot vīna un destilāta ražošanu, zemniekiem radīsies papildu rūpals. Ierosinām samazināt licences vērtību alkohola ražošanai, kas pašlaik ir 500 latu. Tagad jau jebkurš var sākt ražot alkoholu, ievērojot visus noteikumus, bet tas prasa lielus līdzekļus. Ir vajadzīga ne tikai licence, bet arī garantijas maksājums, kas ir 10 000 latu. Garantijas maksājums ir nodrošinājums tam, ka tu nomaksāsi akcīzes nodokli. Tas nozīmē, ka tev jābūt bankas garantam vai naudai, ko uzreiz iemaksāt.
Turklāt, sākot nodarboties ar šo rūpalu, cilvēkam katru mēnesi ir jāiesniedz milzīgi lielas atskaišu paketes. Vēlamies, lai mazie ražotāji tās varētu iesniegt vienreiz kvartālā vai pusgadā. Citādi mums dzīve ir vienos papīros: nezinu, kādu papīru taisīt, lai dabūtu citu.
Kur pašlaik ir "iestrēguši" jūsu ierosinājumi?
Tie ir nokļuvuši līdz Finanšu ministrijai. Ministrija vēlas precizēt atļauju izsniegšanas procedūru. Esam nonākuši pie slēdziena, ka katram ražotājam noteiksim limitu — 20 tonnas vīnam un 2,5 tonnas retifikātam gadā. Tas ir pietiekami daudz.
Cik ietilpīgi ir uzsākt šādu rūpalu?
Tur nekādas milzīgi lielas tehnoloģijas nav. Pirmais ir sulu spiede, un vēl nepieciešami kaut kādi trauki.
Kā tas ir sanācis, ka Latvijā viss ir tik sarežģīti un mēs negribam atļaut pašbrūvēto alkoholu?
Bet jūs pasakiet, kurš likums mums ir "viegls". Ne jau attiecībā tikai uz vīnu, bet arī uz visu pārējo. Mums jau tā latviešu pārcentība ir asinīs.
Trakākais, kas Latvijā notiek, pieņemot likumus un noteikumus, ir šaubas, vai tik tas netiks izmantots negodīgi. Mēs nedomājam, kā cilvēkam atvieglot dzīvi, bet gan — kas notiks, ja konkrēto likumu izmantos nevis "tā, bet gan šitā". Bet, lai to neizmantotu "šitā", labāk visu maksimāli "piegriezt". Rezultātā ieguvējs nav neviens. Bet, lai likumus neizmantotu "šitā", pastāv taču policija un citi likumsargin.