Ķirsons: «Par mums zinās visā Eiropā» (109)

V. Krustiņš: – Šķiet, ka ēdināšanas biznesā Ķirsona uzņēmumam konkurentu nav ne pēc ražošanas, ne apkalpošanas līmeņa.

G. Ķirsons: – Mēs visi esam kolēģi. Tik liela konkurences uzņēmuma kā "Lido" varbūt nav, bet… es nezinu, neesmu pētījis. Nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Toties ļoti simpātiski, ka mēs ieraugām daudzas jaunas lietas, kas ienāk tirgū, un tas mūs sapurina.

– Nav nojaušams, ka "Lido" kāds mītu uz papēžiem. Cik liels ir jūsu uzņēmumu apmeklētāju skaits?

– Esam rēķinājuši – no 15 līdz 20 tūkstošiem cilvēku ik dienas. Mēs gadā paēdinām vismaz 30% no Latvijas iedzīvotāju skaita.

– Kāds ir ārzemnieku apgrozījums?

– Ārzemnieku apgrozījums nopietni pieaug ik gadu. Manuprāt, kādi 30% ārzemju tūristu palielinājuši kopējo skaitu.

– Ārzemju tūrisms ir viens no jūsu kapitāla pievadiem. Vai tas ietekmē Rīgas uzņēmumus vai pamatā Krasta ielas "Lido"?

– Visus uzņēmumus. Krasta ielā procentuāli apgrozījums ir lielāks, pieaugums ir 7 līdz 9%, pārējos "Lido" – 3 līdz 4%.

– Kā atmaksājas bērnu un jauniešu pievilināšana?

– Daudz mēs investējam tajā, kas ir skaists – puķēs, vidē kopumā. Tajā lietā mums nav konkurences tāpēc, ka mēs neesam kāri uz naudu un naudu atdodam klientiem caur estētiku, caur skaistumu. Un klients saka – paldies, man patīk, ka man pasniedz puķes. Visos objektos mēs daudz ieguldām estētiskās lietās, ko jūt tieši mazie bērniņi. Viņi redz, ka viņiem dod kaut ko, kas ir smuks, kas ir bērnišķīgs.

– Tas ir pievilinoši. Un vecāki ir spiesti tur atgriezties.

– Jā. (Smejas)

– Kas jums palīdz veidot šīs estētiskās lietas?

– Mums ir dizaineru birojs.

– Jūsu kundze daudz nodarbojas ar gleznošanu. Vai viņa arī palīdz šajā lietā?

– Viņa ir viena no māksliniecēm. Mums ir liels mākslinieku birojs. Piemēram, Krasta ielas "Lido" ir viena unikāla māksliniece Inese Onckule, kas veido atpūtas centra vizuālo noformējumu.

– Jūs esat ļoti uzmanīgs, varētu pat teikt – atturīgs pret dažādiem ārzemju piedāvājumiem.

– Šeit, Latvijā, ir tik daudz ko darīt, ka nevajag skriet projām. Mēs esam tik pamatīgi savos darbos, ka ir skaidrs – uz diviem krēsliem neuzsēdīsimies. Var nokrist. Ārzemēs var vairāk nopelnīt, bet pametot šeit darbu. Latvieši Austrijā ir atvēruši vienu ļoti labi viesnīcu, un viņiem arī iet ļoti labi. Tas ir augsts līmenis.

Es baidos aiziet ārzemēs. Ekonomiski tur daudz izdevīgāk strādāt. Šodien. Bet es baidos, ka varu pazaudēt to vietu, kur man tēvs licis strādāt. Šeit.

– Vai tas nozīmē, ka baidāties no kvalitātes zaudēšanas šeit? Apgrozījums var palielināties uz rūpnieciskuma rēķina.

– Tieši tā.

– Tātad jūs gribat saglabāt firmas marku.

– Mēs negribētu zaudēt to, ko esam panākuši.

– Izvērsties Latvijā, pēc tam uz ārzemēm.

– Varbūt.

– Ko ārzemnieki jūsu firmā ir pamanījuši, un ko viņi vēlas dabūt? Organizatorisko prasmi, ko specifiski kulināru?

– Piedāvājumu ir daudz. Ārzemnieki savā attīstībā ir iesūnojuši, bet, mēs, no sociālisma iegājuši kapitālismā, gribam viņus apsteigt. Un esam apsteiguši. Mēs viņus panākam ar kvalitāti. Esam jau panākuši. Viņi par to brīnās. Mēs gribam panākt, nevis lai par mums saka, ka mūsu kvalitāte ir kā tur, bet lai tur saka – ka jābūt tādai kvalitātei kā Latvijā.

Mūsu stabilitāte būs vēl nopietnāka, un drīz viņi nāks mācīties no mums. Šodien viņi jau saka – nāciet pie mums un strādājiet, bet nesaka – tāpēc ka jūs esat labāki. Mums saka – mēs jums piedāvājam, vai jūs negribat. Mēs sakām, nē, jūs palūdziet, un mēs padomāsim.

– Kādus principus jums šķiet svarīgi saglabāt pašā ēdināšanā?

– Primārais ir kvalitāte. Ēdienam un apkalpošanai. Nākamais – sortiments, izvēle.

– Kas izstrādā sortimentu? Jums ir virspavārs?

– Mums ir padome. Vienu reizi mēnesī mēs izvērtējam, kādi ēdieni ir pieprasītākie. Tad vēl savā starpā "miksējam" un izdomājam, ko piedāvāt vēl. Tagad cilvēki vairāk pieprasa salātus. Nevis tādus, kādi bija sociālismā, – gaļas salāti utt., bet dārzeņu salātus. Proporcionāli kāpj dārzeņu un zivju ēdienu pieprasījums. Zivis drīz panāks gaļas ēdienu pieprasījumu. Mēs pētām Grieķiju un Spāniju, lai ievestu zivis. Šeit nav reāli dabūt kvalitatīvas zivis.

– Vairumtirgotāji nespēj piegādāt vajadzīgā kvalitātē vai nepiedāvā izvēli?

– Izvēli. Klibo arī kvalitāte. Mēs redzam, ka no Rietumiem viņi iepērk lētāko preci. Mēs par to pašu cenu gribam augstāku kvalitāti.

– Jums kādreiz bija spilgts lozungs – mēs pirksim tikai visus latviskos produktus. Vai jūs sekojat šim principam?

– Jā. Bet zivju Latvijā trūkst. Latvija ir ezeru zeme, bet šī lieta mūsu valstī nav attīstīta. Mēs panāksim, lai Latvijā attīstītos zivju resursi.

– Kādi?

– Asari, līdakas, zandarti. Mums ir tūkstošiem ezeru.

I. Tomsone: – Taču tur zveja ir aizliegta.

– Bet tā nav arī attīstīta. Dīķu attīstība Latvijā notiek. Tas nozīmē – ņem makšķeri un vari nomakšķerēt zivi. Tiesa, ļoti dārgu. Bet ezeru zivju atražošana nav attīstīta. Tā šobrīd ir sociālisma līmenī. To es varu droši apgalvot.

V. Krustiņš: – Kāpēc esat "apcēluši" tieši Kaķīša ezeru? Tāpēc, ka tā ir viena no skaistākajām vietām Vidzemē? Vai vilina arī kāds ekonomisks faktors?

– Protams, arī tas. Tomēr izvēli noteica apstāklis, ka tur ir kalni. Dziesmās apdziedātais Gaiziņkalns. Esam tur iegādājušies 260 hektārus.

– Salīdzinot ar Kargina vērienu, tas nav daudz.

– Kargins pērk sev privāti. Mēs tur veidosim ko īpašu. Varbūt Eiropā kāds jau kaut ko zina par Krasta ielas "Lido", taču par to, ko veidosim pie Kaķīša ezera, ar laiku zinās visa Eiropa. Tāda būs šī atpūtas vieta.

– Vai infrastruktūra atbilst jūsu iecerēm?

– Protams, ne, bet es domāju, ka valsts būs spiesta sakārtot ceļus, ja redzēs, ka katrs piektais, kas iebrauc Latvijā, iebrauks arī Gaiziņā. Tad daudzi teiks, jā, tur ir labi, bet putekļaini ceļi. Jo vairāk to dzirdēs, jo vairāk sapratīs, ka ceļi ir jāsakārto. Mēs liksim sakārtot. Tur būs Latgale, Kurzeme, Zemgale, etnogrāfija. Aura, attieksme, atpūta.

– Vai neesat iecerējuši arī lidmašīnu nolaišanās laukumu?

– Jā, esam plānojuši. Būtu jālido 15 minūtes. Šie helikopteri būs tieši sasaistīti ar vēl kādu projektu Rīgā. Mēs Krasta ielā plānojam būvēt 40 stāvu viesnīcu. Tā būs viesnīca – Jaungada egle. Eiropā zina, ka Parīzē ir Eifeļa tornis, Londonā – Bigbens. Gribam, lai Rīgu pazīst pēc lielās egles. Līgo svētkos tur būs lielākā ugunskura vieta, lai Līga un Jānis dejo uz viesnīcas stikliem… Viesnīca būs "Lido" kompleksa teritorijā, tagadējās slidotavas vietā. Slidotava būs Kaķītī.

Kaķītī plānojam 3000 cilvēku apmeklējumu ik dienas. Mēs izjūtam ievērojamu tūristu plūsmas pieaugumu Latvijā, zinām, cik tūristu apmeklē "Lido". Mēs rēķinām: ja Latvijā iebrauks trīs miljoni tūristu, varam panākt, lai "Lido" ierodas katrs piektais.

– Bet Arābu Emirātos ir siltāks, palmas, ūdeņi, vēl citi vilinājumi.

– Bet mēs esam labāki, lai nestāsta. Tur ir bagātība, šeit būs sirsnība. Tā ir liela starpība – starp bagātību un sirsnību. Es vienmēr izvēlēšos padarīto skaistumu un sirsnību. Mēs esam bagātāki par viņiem. Viņi var savas miljardu viesnīcas un miljardu kalnus… Mēs bijām aizsūtījuši savu cilvēku uz Arābu Emirātiem papētīt vienu slēpošanas kalnu, kur ieguldīti 275 miljoni. Mums šādām vajadzībām vajadzētu vien 20 miljonus. Un pie mums brauks vairāk nekā uz turieni. Mēs esam Eiropā, un mūsos ir dabīgums un sirsnīgums. Es zinu, ka caur tūrismu, caur šo vidi, mēs varam kļūt ļoti bagāti

– Bet šie cilvēki ar kaut kādiem reklāmas veidiem ir jādabū šurp. Kaut vai no Rīgas uz Kaķīti.

– Mani intervēja viena amerikāniete. Pēc intervijas viņa man piedāvāja – ja jūs gribat, lai es ielieku tik lielu fotogrāfiju, tas maksās 10 000 dolāru, bet tik liela – 50 tūkstošus un tik liela – 100 tūkstošus.

Gunārs Ķirsons: – Tad jūs vairāk pazītu. Es viņai atbildu – neņemiet ļaunā, ja es par 50 tūkstošiem nopirktu rozes, tad Latvijā šo rožu smarža izplatītos no Rīgas līdz robežai. Visi, kas šeit atbrauks, tāpat ienāks pie mums, jo būs jūtama tā rožu smarža. Mēs esam maza valsts, te nav Krievija, te nav jānopūlas, lai par tevi zina.

Tādēļ mēs nevienu kapeiku reklāmā neliksim. Mēs naudu maksimāli liksim skaistumā.

– Jūs runājat pretī visām reklāmas grāmatām. Reklāmas firmas būs neapmierinātas ar jūsu izteikumiem.

– Būtu es Vācijā, tur ir jācīnās, tur Bavārijā nezina, ko dara kādā citā zemē. Latvijā mēs zinām, ka Latgalē taisa vislabākās krūzes, jo tur ir labākais māls. Mēs zinām, ka caur Ventspili iet nafta un tur ir labs saimnieks. Mēs Latvijā cits citu zinām pēc darbiem.

– Jūs esat nepārspējams ideālists un patriots, pēc domu lidojuma pat sapņotājs.

– Reiz naktī pamodos un sāku domāt – dzīvoklis man ir, māja arī. Mājā istabas vienkāršas – pie sienas tēva portrets, dažas sievas zīmētas bildes, ir kamīns, rakstāmgalds. Vairāk nekā. Man nav apkārt tās dārgās sētas un greznā iekārtojuma. Lai citi ceļ tās skaistās mājas un rāda. Man tas nav vajadzīgs, man vajag, lai mājās būtu ērti un skaisti.

– Vai jums ir laiks priekš kā cita?

Gunārs Ķirsons: – Mēs būvēsim jaunu biroju, fabriku mēbeļu ražošanai. Ar kolēģiem runājam, veči, mēs pavadām 60 procentus laika darbā. Kāpēc šo laiku nepavadīt ar kaifu, labāk nekā mājās?

– Cik daudz laika jūs pavadāt pie ezera?

– Apmēram 40 procentus. Tas arī ir darbs. No aprīļa vidus līdz septembra beigām darbā esmu 25 procentus un 75 procentus laika esmu pie ezera.

– Jūs pie ezera esat izrakuši dīķi, rakstīts, ka tur ir foreles no pieciem kilogramiem. Kā tas saprotams?

– Mums ir viens sadarbības partneris, kas audzē foreles. Viņš divos trīs gados zivis izaudzē līdz četriem kilogramiem. Tad mēs šīs zivis nopērkam, uzliekam uzcenojumu un, kā noliktavā, ielaižam savā ezerā. Komercmakšķernieki par konkrētu cenu kilogramā šo zivi varēs noķert. Lai bauda tos mirkļus, kad zivis ķeras.

Dīķa malas mēs vēlamies uztaisīt tādas, lai tie no Eiropas atbrauc un brīnās – kā var saglabāt vietu, kur ir bijušās vecās pilis, bet starp tām – dīķis. Es varu garantēt, ka jebkurš latvietis vai ārzemnieks, kurš atbrauks, negribēs no tās vietas braukt projām. Es tur visu dvēseli ieguldīšu.

Mēs rādīsim vecās drupas, rādīsim, kā dzirnavu rats ir ražojis elektrību, tur pāri tecēs strauts. Dīķa vidū būs sala, uz kuru vedīs vecs, romantisks tilts.

– Veidosiet Latvijas disnejlendu?

– Šīs vietas izveidei mēs aicināsim arhitektus un stāstīsim, ko gribam. Lai arhitekti piedalās konkursā un piedāvā savu skatījumu. Mēs nepažēlosim naudu konkursam. Mēs jau esam daudz izveidojuši un jūtam, ka esam pieļāvuši kļūdas, jājauc nost, jāpārtaisa. Tad sapratām, ka jāaicina desmitiem arhitektu, visas idejas jāmet kopā un jārada vide.

– Viss ir labi, bet pats teicāt, ka negribat būt atkarīgs no savas sistēmas, gribat būt neatkarīgs. Kā jūs to spēsit?

– Sistēmai jābūt visur. Šis ir visnopietnākais darbs. Amerikā mākslinieks astoņos no rīta skrien uz darbu un astoņos vakarā dodas uz mājām. Kāpēc viņš tā skrien? Tādēļ, ka var vairāk nopelnīt, var tikt augstāk pa karjeras trepēm, kļūt vadītājs. Tā ir sistēma. Cilvēks pats skrien un strādā. Tā ir sistēma, kas nav atkarīga no personībām, visas lietas notiek tādēļ, ka ir šāda sistēma. Mums pagaidām viss atkarīgs no personas – ir Ķirsons, ir "Lido", ir Lācis, ir "Lido" utt. Arī mums Latvijā jāizveido sistēma. Nevis atkarīga no vienas personas, bet no tā, ka viņš iet darbā, domā vairāk, strādā vairāk un skatās, kurš strādā labāk vai sliktāk. Kādēļ "McDonalds" ir attīstījies? Tādēļ, ka tur ir sistēma. Līdzīgi "Coca Cola". Mēs šodien pie tā ļoti nopietni strādājam.

– Vai jums jau ir sistēma, vai ir tikai doma?

– Vēl nav sistēmas, ir tikai doma, ko gribam. Man līdzās strādā ļoti daudzi kolēģi, daudzi no viņiem ir labos gados, šie cilvēki ir lielas personības. Man ir žēl, bet jānāk arī jaunajiem.

Mēs izlaidīsim nedaudz akciju. Pagaidām esmu viens saimnieks. Izveidojot akciju sabiedrību, akcijas iedāvināšu, piemēram, savam speciālistam Lācim, kam šobrīd ir 74 gadi, un vēl citiem. Lai cilvēki jūt, ka nav strādājuši velti.

– Jūs darbiniekiem ceļat dzīvokļu mājas, šeit, birojā, esat izveidojis sporta zāli, būs uzņēmuma akcijas. Kas notiks, ja šie cilvēki gribēs doties prom?

– Viņi neies prom, jo būs ieinteresēti, lai akcija, kas šodien maksā 1000 latu, pēc kāda laika maksā miljonu. Viņi darīs visu, lai firma plauktu, lai sistēma strādā. Viņi var aiziet, bet akcijas paliks viņu bērniem. Viens gan ir noteikti – akcijas varētu saņemt tie, kas šeit ir nostrādājuši ne mazāk kā desmit gadus. Kā īsti būs, es šodien vēl nevaru atbildēt. Šo ieceri īstenosim tuvākajos trijos gados. Varu pateikt, kāpēc trijos. Mēs esam iegādājušies 260 hektārus zemes par latu kvadrātmetrā Gaiziņā, kur triju gadu laikā izbūvēsim atpūtas kompleksu. Tad šīs zemes vērtība jau būs daudz lielāka. Šodien, iedodot akcijas saviem kolēģiem, viņi redzēs, ka momentā kļūs bagātāki. Ja viņi palīdzēs.

– Viss, ko stāstījāt, ir brīnišķīgi, bet cik iecerēs un realitātē esat finansiāli nodrošināts un neatkarīgs? Šie plāni prasa diezgan lielu naudu.

– Esam rēķinājuši, ka Kaķīša ezera kompleksā būs nepieciešami vismaz kādi 50 miljoni latu. Man tādas naudas nav, bet neredzu problēmu to dabūt. Ja ideja izstrādata līdz detaļām, ticu, ka finansējums būs. Šobrīd sadarbojamies ar banku "Nord LB". Un esam apmierināti. Protams, ir jāatrod savi 20 procenti. Mēs krāsim.

I. Tomsone: – Jūs minējāt daudzus projektus, kurus gatavojaties tuvākajos gados attīstīt. Cik lieli ieguldījumi būs nepieciešami tiem visiem kopā?

– Visus projektus īstenosim piecos gados. Fabrikā esam paredzējuši ieguldīt līdz 10 miljoniem. Tas notiks šogad un nākamgad. Ieguldījumus Kaķītī esam plānojuši triju gadu laikā. Kolīdz fabrika sāks strādāt, tā sāks sevi atpelnīt. Pasūtījumi ir jau tagad. Sākot strādāt fabrikai, zeme zem tās kļūs vēl dārgāka, tā ražo un uz šī pamata varam iet tālāk.

Ieguldījumus Ķeguma zemē, kur attīstīsim privātmāju ciematu, pagaidām neplānojam. Ķegumam vēl nav pienācis laiks. Pirms tam jāuzceļ fabrika, kas ražos mājas. Uzceļot pāris mājas, Ķeguma zeme jau kļūs stipri dārgāka. Ķegumā ir 23 hektāri.

Viesnīcai Krasta ielā, protams, vajadzēs vēl kādu investoru. Mēs vēlamies tajā izveidot katru stāvu ar savu gadsimtu, sākot no 16. gadsimta. Ik pēc četriem vai pieciem stāviem būs savs gadsimts. Cilvēks varēs izvēlēties, kurā gadsimtā dzīvot. Tāda ideja ir pašreiz, tā var mainīties. Šī ideja vēl nav līdz galam dzimusi.

– Visus ieguldījums jūs rēķināt tikai no sava maka?

– Tikai.

– Kā ar Eiropas struktūrfondu līdzekļiem?

– Ja būs iespēja, mēs pretendēsim arī uz šiem līdzekļiem. Taču mēs neesam no tiem, kas skrien un cenšas iegūt par katru cenu. Uzrakstīsim projektu, ja iedos, iedos. Mēs nesakām, ka taisīsim tikai tad, ja būs Eiropas nauda. Mēs taisīsim paši, ja varēs iegūt ES finansējumu, labi.

– Būs nepieciešams daudz strādājošo. Gan laukos, gan Rīgā. Kā nodrošināt uzņēmumus ar darbiniekiem?

– Jādod laba alga. Mēs uzskatām, ka tie 700 līdz 1000 lati, ko šobrīd uz rokas saņem strādnieks Īrijā, pēc trijiem gadiem būs arī Latvijā. Mēs panāksim, lai no Īrijas un citurienes cilvēki pie mums nāk atpakaļ arī pie 400 latu algas uz rokas. Jo mēs dosim dzīvokļus. Jau šogad būs 400 dzīvoklīši, kurus cilvēki, kas pie mums strādā, varēs īrēt vai izpirkt. Pieņemu, ka būs kādas 200 ģimenes, kas atbrauks no turienes un vēl tikpat – no mazpilsētām. Līgumā norunāsim, kāda būs alga, kas tiks celta atbilstoši inflācijai, un viss pārējais. Mēs gribam labākās rokas dabūt atpakaļ Latvijā.

– Kāda šobrīd ir vidējā alga "Lido"?

– Man grūti atbildēt, neesmu rēķinājis. Katrā ziņā lielākās starp uzņēmumiem ēdināšanas nozarē. Darbu vadītāji saņem samērā daudz, arī apkopēji zem 200 latiem nesaņem. Gribēdami mēs šodien vairāk nevaram samaksāt. Pīrādziņš un kotlete šodien ir tik dārga, lai varētu samaksāt algas. Līdzekļus attīstībai mēs varam gūt tikai ar bankas aizņēmumiem. Gada apgrozījums mums ir pie 30 miljoniem latu un peļņa ir ļoti neliela.

– Vai jūtat uz savas ādas darbaspēka aizplūšanu uz Īriju?

– Šausmīgi. Bet tas ir labi. Es kādreiz dusmojos, kādēļ valsts nav aprēķinājusi šādu iespēju. Cilvēks nevar visu aprēķināt. Arī valdība ne. Cilvēki ir pelnījuši lielākas algas. Bija laiks, kad darba vietu bija maz, bet darbaroku – daudz. Tad darba devējs varēja izvēlēties – okei, neņemšu tevi, ņemšu citu. Šodien darba devējs gatavs ņemt ikvienu un maksāt, jo nav, kas strādā. Darba ņēmējam šodien ir labāk, jo algas pieaug. Kopumā mēs ātrāk "pieiesim" pie Eiropas.

– Jūs saucat sevi par eiroskeptiķi. Kādēļ? Latvijā ienāk liela ES nauda, jo īpaši ar tiešmaksājumiem. Latvijas valsts nekad tik lielus līdzekļus laukos nespētu ieguldīt.

– Vai kāds ir parēķinājis, cik lielas investīcijas Latvijā būtu ieguldītas, ja, sākot no prezidentes, premjera un visiem pārējiem, būtu domājuši, kā sakārtot likumus un investori varētu teikt – šeit mūs aizstāv? Lai visi nāk un liek šeit naudu iekšā kā Šveicē. Priekš kam man Eiropas nauda, lai iegulda investori. Šī pati Eiropas palīdzība tāpat nāk no ražotājiem, no tiem, kas pelna, dod darba vietas. Tie dod valstij naudu. Labāk, lai tie nāk pa taisno mūsu valstī. Kāpēc mums jāsaņem Eiropas Kopienas nauda? Kāpēc viens naftinieks nevar ieguldīt Latvijā miljardu? Kāpēc Abramovičs ir Anglijā, bet nav Latvijā? Tāpēc, ka Anglija ir stabilāka valsts un tajā ir stabilāki likumi. Ar likuma zīmogu jānosaka īpašuma aizstāvība, lai neviens netiek klāt, pat Eiropa.

Neviens, nedz es, nedz jūs, nezinām, cik daudz Eiropai mums būs jāatdod nākotnē. Šodien vācieši uztraucas par to, ka ekonomiskās izaugsmes līmenis krīt. Mēs nezinām, kas Latvijā notiks pēc desmit gadiem. Eiropa nepaliks šeit, drīz klāt nāks Turcija un citas valstis, arī Ukraina tepat vien ir un arī grib Eiropā. Un tā tur ar laiku būs. Šodien maksā mums, bet rīt maksāsim mēs.

Labāk būtu, ja mums būtu divi kaimiņi – mēs bučotos ar Eiropu un mūs apkamptu Krievija. Labi, politiskā sistēma tur ir sliktāka, bet krievs tāds pats cilvēks vien ir.

– Mūsdienu globalizācijas apstākļos tas nav tik vienkārši.

– Kādreiz mums teica – mēs "Makdonaldam" nevaram cīnīties pretī. Varam un mēs to pierādījām. Arī politiski viss ir iespējams. Gribasspēkam jābūt.